Vsevolods Ņestaiko - Saules Zaķīšu Zemē

Un cik dīvaini — vectētiņš Brīnumiņš it kā būtu nolasījis šīs Raibumiņa domas! Zēns nemaz nemanīja, ka vecais med­nieks klusu pienāk pie viņa gultas, apsēžas uz tās malas un ierunājas:

— Neskumsti, Raibumiņ, nenokar degunu, manu zēn! Iebrucēji vairs ilgi nevaldīs mūsu zemē. Drīz mūsu bēdām būs gals. Nāks jauni laiki, tici man. Es, vai zini, aizmirsu tev pastāstīt, ka vakar redzēju sapni — tādu dīvainu, gaišu un līksmu. Likās, gāja bojā ļaunie, naidīgie spēki, sabruka huli­gānu vara un izgaisa viss tumšais un briesmīgais, kas vien ir pasaulē… Un, cik savādi, šajā sapnī es redzēju arī tevi, Raibumiņ, — tu it kā piedzīvoji dažādas neticamas dēkas (tikai neatceros — kādas!), cīnījies ar kaut ko un uzvarēji. Šajā sapnī es redzēju tevi laimīgu. Tādēļ neskumsti, manu zēn, esmu pār­liecināts, ka tevi gaida interesanti piedzīvojumi un lieli prieki. Guli, Raibumiņ, guli…

Raibumiņš nesaprata, vai vectētiņš Brīnumiņš stāsta pa­tiesību vai arī tāpat vien grib viņu mierināt, taču zēnam uz­reiz kļuva viegli un labi ap sirdi. Pār viņa pieri pārslīdēja tāds kā mīļu roku glāsts, un Raibumiņš iemiga…

…Pagāja kāds laiks, un baigais piedzīvojums mežā pa­mazām sāka aizmirsties, kā parasti aizmirstas viss sliktais un nepatīkamais. Bērni tikai reizēm to atcerējās. Un tādos brīžos, lai arī kā viņi lauzīja galvas, neviens nevarēja pateikt: kas toreiz bija apžilbinājis huligānus un devis iespēju Raibumiņam izglābties? Kas īsti bija šie mazie, spožie un žilbi­nošie gaismas plankumiņi?

Visi prātoja un gudroja, tomēr nekādi nevarēja tikt skaid­rībā.

Pagaidām tas palika noslēpums.

.

Reiz novakarē pie kolonijas vārtiem pie­klauvēja kāds svešinieks. Viņš bija pamaza auguma, kalsens, bet ar lielu galvu. Kaut gan vakars bija ļoti silts, tomēr svešinieks stāvēja, ietinies melnā samta apmetnī un kapuci nolaidis pār pieri gluži kā lietus laikā.

Vārtus atvēra Raibumiņš. Tas bija viens no viņa pienā­kumiem.

— Lūdzu, ienāciet, — Raibumiņš laipni aicināja.

Svešinieks brīdi klusēja, cieši skatīdamies zēnā. Tad no­slēpumaini pasmaidīja, pamāja ar galvu un iegāja iekšā.

Raibumiņam pēkšņi likās, it kā tajā brīdī, kad svešinieks viņā lūkojās, viņš, šķiet, bija iemidzis un pat redzējis sapni, bet pēc tam atkal pamodies.

Svešiniekam bija nedabiski bāla, ar biezu pūdera kārtu noklāta seja, bet acis — lielas, melnas un ļoti dīvainas. Kā­pēc dīvainas? Un tad Raibumiņš attapās — dīvainas tāpēc, ka bija bez mirdzuma, neko neatspoguļoja! Zēns labi ievēroja, ka tajās neatspoguļojās pat degošās sveces liesma, kuru viņš turēja rokā. Šķita, tās nebija dzīva cilvēka acis, bet divi melni, tukši plankumi.

Un tomēr, lai arī kā tas bija, Raibumiņš svešinieka priekšā nejuta nekādu baiļu, tieši otrādi — viņā modās interese un ziņ­kāre pret to. Kaut gan Raibumiņam vajadzēja kāpt pagrabā pēc gurķiem (tādēļ arī viņam rokā bija degoša svece), viņš tomēr nenocietās un sekoja svešiniekam. Tas jau stāvēja pie vectētiņa Brīnumiņa galda, un vecais mednieks ierakstīja ta vārdu viesu grāmatā. Raibumiņš ātri paskatījās par vectētiņa plecu un izlasīja:

«Tumsas Kungs, uzturēsies trīs dienas, 13. istaba.»

Šajā brīdī svešinieks atkal cieši palūkojās zēnā, bet pēc tam, pagriezies pret veco mednieku, jautāja:

— Vai šis ir jūsu dēls?

Svešiniekam bija neparasta balss — tā skanēja dobji, it kā no pazemes.

— Jā, Tumsas Kungs, — vectētiņš Brīnumiņš pasteidzās atbildēt, — tas ir, nē. Zēnam nav vecāku, un viņš man ir dēla vietā. Un vai zināt…

Vecais mednieks gribēja svešiniekam pastāstīt, cik Raibu­miņš ir krietns zēns, cik viņš ir jautrs un strādīgs, taču sve­šinieks jau pagriezās un devās pa kāpnēm uz otru stāvu, kur atradās trīspadsmitā istaba. Bet vectētiņš Brīnumiņš, aprāvies pusvārdā, turpināja rakstīt viesu grāmatā, it kā nemaz ne­būtu gribējis svešiniekam ko stāstīt. Raibumiņš izbrīnījies pa­raudzījās viņā. Ko tas nozīmē?… Vēlāk vectētiņš pastāstīja, ka viņš pēkšņi aizmirsis, ko gribējis teikt. Agrāk ar viņu tas nekad nebija gadījies. Gluži tāpat kā Raibumiņam: viņš it kā uz brīdi iemidzis un pēc tam neko vairs neatcerējies.

Tumsas Kungs ieslēdzas savā istabā. Vēsts par viņa iera­šanos vienā mirklī aplidoja visu koloniju. Protams, visi jutās pārsteigti un satraukti, jo līdz šim kolonijā nekad nebija iegrie­zušies svešinieki. Taču neviens nepaguva par to pat lāgā iedo­māties, kad jau visiem uzbruka briesmīgs nogurums un nāca miegs, lai gan bija vēl ļoti agrs — āra tikko metās krēsla. Pēc īsa brīža kolonijā visi jau gulēja kā nosisti. Daudzi pat nebija paguvuši tikt līdz gultām. Vectētiņš Brīnumiņš bija aizmidzis turpat pie galda, dežurējošā pavāre — pie plīts, bet Raibumiņš — sarāvies čokurā uz kāpnēm, kuras veda uz otro stāvu. Un, protams, neviens neredzēja, ka vēlāk — nakts vidū no savas istabas iznāca Tumsas Kungs un, noliecies pār Raibumiņu, ilgi raudzījās viņam sejā. Starp citu, visiem šajā naktī rādījās briesmīgi sapņi.

Un cik savādi — visi pamodās reizē viena un tai pašā laikā — agrā rītausmā, kad lēca saule. Bet pamodušies pilnīgi aizmirsa noslēpumaino svešinieku, it kā viņš kolonijā nemaz nebūtu bijis. Vienīgi visus urdīja kaut kāds nemiers: šķita, ka viņus kāds slepeni novērotu.

Tikai dienā, kad Tumsas Kungs izgāja pagalmā pastaigā­ties, visi uzreiz atcerējās viņu un tos dīvainos notikumus, kuri bija atgadījušies pēc viņa ierašanās.

Diena bija tveicīga. Saule nežēlīgi cepināja. Bērni, pārgu­ruši no karstuma, centās nolīst kaut kur ēnā. Taču Tumsas Kungs bija izgājis pastaigāties savā melnajā samta apmetnī ar visu nolaisto kapuci. Tā tērpies, viņš mierīgi pastaigājās tieši zem saules stariem. Visi brīnīdamies raudzījās šai dīvai­najā savādniekā.

Pēc kāda brīža Tumsas Kungs atkal nozuda savā istabā, un kolonijas iedzīvotāji no jauna viņu aizmirsa, it kā nekad to nebūtu redzējuši.

Tumsas Kungs kolonijā nodzīvoja trīs dienas, un šajās tri­jās dienās atkārtojās viens un tas pats. Kolonijas iemītnieki domāja par svešinieku tikai tad, kad viņu redzēja, bet, līdzko vairs to neredzēja, tūliņ aizmirsa. Ik vakarus, tikko iestājās tumsa, viņi visi reizē aizmiga, bet pamodās agri no rīta līdz ar pirmajiem saules stariem — arī visi reizē. Un Tumsas Kungs, par spīti saules svelmei, katru dienu pastaigājās pa dārzu savā melnajā apmetnī.

Taču visam reiz pienāk beigas.

Trešajā dienā Raibumiņš slaucīja otrā stāva gaiteni.

Saule jau laidās uz vakara pusi, un kolonijā bērni iededza sveces. Kad Raibumiņš bija aizslaucījis grīdu līdz trīspadsmi­tajam numuram, viņa slota aizķēra kādu iztrūkušu pogu, kas paripoja zem durvīm. Lai dabūtu to ārā, zēns noliecās līdz apakšējai durvju spraugai un ar slotu pamēģināja to izslaucīt ārā, taču pogas tur nebija. Durvis izrādījās tikai pievērtas, un Raibumiņš ielūkojās istabā… Tas, ko viņš ieraudzīja, lika viņam nodrebēt. Pirmkārt, viņš uzreiz atcerējās Tumsas Kungu, jo atkal redzēja to. Otrkārt…

Tumsas Kungs stāvēja istabas vidū savā melnajā apmetnī, turēdams rokā melnu kabatas lakatu. Uz tā ar spoži dzelteniem diegiem bija izšūts zaķis — parasts garausis, tikai dzel­tens. Otrajā rokā Tumsas Kungam bija garš duncis. Ar to noslēpumai­nais svešinieks lielās dusmās durstīja izšūto dzelteno zaķēnu. Raibumiņš aiz brīnumiem iepleta acis — kas tā par ērmošanos?!