Nikolajs Nosovs: NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

Brītiņu palīksmojuši, knēveļi atkal ķērās pie darba, bet daži devās uz mežu sēņot, jo pēc lietus parasti aug daudz sēņu.

Nezinītis uz mežu negāja, bet, apsēdies pie lapenes uz soliņa, ņēmās lasīt grāmatu. Pa tam Totiņš, kas nu varēja skraidīt savā vaļā, bija uz­gājis sētā caurumu, izlīdis pa to uz ielas un, pamanījis garāmgājēju ar nūju rokā, grasījās tam kost. Zināms, ka suņiem pārlieku nepatīk, ja kāds

staigā ar nūju rokā. Nogrimis lasīšanā, Nezinītis nedzirdēja, ka uz ielas atskan riešana. Taču drīz vien riešana kļuva skaļāka. Nezinītis atrāvās no grāmatas un tikai tagad atcerējās, ka aizmirsis Totiņu atkal piesiet. Iz­skrējis aiz vārtiem, viņš ieraudzīja Totiņu, kas nikni rēja garāmgājēju un, raudzīdams pieklupt no mugurpuses, lūkoja iekost tam kājā. Gājējs gro­zījās uz vietas un sirdīgi gaiņājās no Totiņa ar nūju.

— Mierā, Totiņ! Mierā! — Nezinītis izbijies iekliedzās.

Redzēdams, ka Totiņš neklausa, viņš pieskrēja, sagrāba to aiz kakla

siksnas un parāva pie malas.

— Ak tu čūskulēni Tev saka, bet tu man neklausīsi!

Nezinītis kārtīgi atvēzējās, grasīdamies belzt Totiņam ar dūri pa pieri, taču, ieraudzījis, ka nabaga suņuks bailīgi samirkšķina un samiedz acis, pažēloja to un sist nesita, tikai ievilka pagalmā. Piesējis Totiņu ķēdē, Ne­zinītis vēlreiz izskrēja aiz vārtiem pārliecināties, vai suns nav garāmgā­jēju sakodis.

Gājējs, šķiet, bija ļoti noguris, atkaudamies no Totiņa, un tāpēc atsē­dies uz sola pie vārtiņiem atņemt elpu. Tikai tagad Nezinītis tā pa īstam viņu saskatīja. Svešais bija ģērbies skaistā tumši zilas drānas halātā ar izšūtām zelta zvaigznēm un sudraba pusmēnestiņiem. Galvā viņam bija melna cepure ar tādiem pašiem rotājumiem, kājās sarkanas kurpes ar uz­liektiem purniem. Viņš nemaz neizskatījās pēc Ziedu pilsētas iedzīvotāja: viņam bija garas, baltas ūsas un gara — turpat vai līdz ceļiem — balta bārda, kas sedza gandrīz visu seju, gluži kā Sala vecītim. Ziedu pilsētā nevienam pašam tādas bārdas nebija, jo tur visi iedzīvotāji bija bez- bārdaiņi.

— Vai suns jums neiekoda? — Nezinītis noraizējies apvaicājās, ziņ­kāri vērodams ērmoto vecīti.

— Suns nekas, — bārdainis atteica. — Nekas, diezgan ņiprs su­nītis. Hm!

Nolicis nūju starp ceļiem, viņš atspiedās uz tās ar abām rokām un greizi pašķielēja uz Nezinīti, kas arī piemetās uz soliņa malas.

— Tas ir Skrotiņa suns, viņu sauc par Totiņu, — Nezinītis paskaid­roja. — Skrotiņš iet ar viņu medībās. Bet pa brīvo laiku Totiņš tup piesiets ķēdē, lai kādu nesakostu. Vai viņš jums neiekoda?

— Nē, draudziņ. Gandrīz jau būtu iekodis, bet neiekoda vis.

— Tas ir slikti, — sacīja Nezinītis. — Tas ir, slikti nav vis, ka viņš jums neiekoda, bet gan, ka viņš droši vien jūs sabaidīja. Pie tā visa vai-

nīgs esmu es. Es viņu palaidu no ķēdes un pēc tam aizmirsu atkal pie­siet. Piedodiet man!

— Nu nekas, piedodu, — bārdainis sacīja. — Redzu, ka tu esi labs knauķis.

— Nē, es tikai gribu būt labs. Tas ir, agrāk gribēju. Es pat labus dar­bus darīju, bet tagad vairs ne.

Nezinītis atmeta ar roku un sāka aplūkot sarunu biedra sarkanās kur­pes. Viņš ievēroja, ka tās savelkamas ar sprādzēm, kas izskatījās kā pus­mēness ar zvaigzni.

— Kāpēc tad tagad vairs ne? — vecītis apjautājās.

— Tāpēc, ka tas viss ir blēņas.

— Kas ir blēņas — labi darbi, vai?

— Nē, burvji . . . Sakiet, — vai tās sprādzītes jums pie kurpēm ir ap­zeltītas vai arī tīra zelta?

— Zelta gan … Kāpēc tad tu domā, ka burvji ir blēņas?

Nezinītis nu stāstīja, kā sapņojis par brīnumnūjiņu, kā Podziņa vi­ņam iegalvojusi, ka vajagot darīt labus darbus, un kā viņam nekas ne­esot iznācis, jo viņš spējis darīt labus darbus tikai brīnumnūjiņas dēļ un nevis nesavtīgi.

— Bet tu nupat teici, ka palaidis izskraidīties Totiņu. Vai tad to ari tu darīji brīnumnūjiņas dēļ? — vecītis vaicāja.

— Ko nu! — Nezinītis atmeta ar roku. — Es tobrīd biju brīnumnūjiņu pavisam piemirsis. Man tīri vitnkārši bija žēl, ka Totiņš visu laiku nīkst piesiets.

— Tātad tu to darīji, cēlu tieksmju mudināts?

— Protams.

— Nu redzi, tas jau ir viens labs darbs!

— Brīnums! — Nezinītis iesaucās un pat iesmējās aiz prieka. — Pat nepamanīju, ka esmu izdarījis labu darbu!

— Un pēc tam tu izdarīji vēl vienu labu darbu, — vecītis turpināja.

— Kad tad?

— Tu taču paglābi mani no suņa. Vai tad tas nav labi? Vai varbūt tu to darīji brīnumnūjiņas dēļ?

— Nē! Brīnumnūjiņa man nemaz neienāca prātā.

— Redzi nu! — vecais nopriecājās. — Un tad tu izdarīji trešo labo darbu, kad atnāci uzzināt, vai suns man nav iekodis, un atvainojies. Tas ir labi, tāpēc ka allaž vajag būt uzmanīgiem citam pret citu.

— Zili brīnumi! — Nezinītis iesmējās. — Trīs labi darbi — un visi no vietas! Savu mūžu man tādi brīnumi nav gadījušies. Lūk, tag^.d nu ne druscītiņ nebrīnīšos, ja šodien sastapšu burvi!

— Un nebrīnies arī! Tu viņu esi jau sastapis.

Nezinītis aizdomīgi pavērās vecītī:

— Jūs varbūt teiksiet vēl, ka pats esat burvis?

— Jā gan, esmu burvis.

Nezinītis no visa spēka bolīja acis uz vecīti, pūlēdamies saskatīt, vai tas nesmejas, bet bārda tik cieši sedza tā seju, ka smaidu nevarēja samanīt.

— Jūs droši vien smejaties? — Nezinītis neuzticīgi pētīja.

— It nemaz nesmejos. Tu esi izdarījis trīs labus darbus un vari no manis lūgt, ko vien vēlies . .. Nu, kas tev vislabāk patīk: burvju cepure vai septiņjūdžu zābaki? Vai varbūt tu gribētu lidojošo paklāju?

— Bet vai jums ir lidojošais pa­klājs?

— Kā tad! Ir arī paklājs. Viss ir.

Vecītis izpurināja no platās halāta

piedurkne^rullītī satītu paklāju un, aši atritinājis, noklāja zemē Nezinī­tim priekšā.

— Un te būs septiņjūdžu zābaki, te burvju cepure .. .

Pie šiem vārdiem viņš no otras pie­durknes izvilka cepuri un zābakus un no­lika tos blakām uz paklāja. Pēc tam gluži tāpat uzradās burvju kokles, «galdiņ, klājies!» un citi noslēpumaini priekšmeti.

Nezinītis pamazām pārliecinājās, ka viņa priekšā stāv pats īstākais burvis, un vaicāja:

— Bet vai brīnumnūjiņa jums ir?

— Kā nu ne! Ir arī brīnumnūjiņa.

Te būs, lūdzu!

Un burvis salūkoja kabatā nelielu, apaļu, sarkanbrūnu nūjiņu un sniedza Nezinītim.

Nezinītis paņēma nūjiņu.

— Bet vai tā ir īsta? — viņš vaicāja, joprojām neticēdams, ka viņa sapnis piepildījies.

— Visīstākā brīnumnūjiņa, vari būt drošs, — burvis apliecināja.— Ja nedarīsi nelabus darbus, visas tavas vēlēšanās piepildīsies, vajag tikai pavicināt nūjiņu. Bet, tiklīdz izdarīsi trīs sliktus darbus, brīnumnūjiņa zaudēs savu burvju spēku.

Nezinītim aiz prieka elpa aizrāvās un sirds krūtīs sāka pukstēt divreiz ātrāk, nekā vajag.

— Nu, tad es skriešu, pateikšu Podziņai, ka brīnumnūjiņa mums rokā! Viņa taču bija tā, kas mani pamācīja, kā to dabūt, — Nezinītis sacīja.

— Skrej, skrej! — burvis atbildēja. — Lai Podziņa arī papriecājas! Es jau gan zinu, ka viņa sen sapņo par brīnumnūjiņu.

Burvis noglaudīja Nezinītim galvu, un šoreiz Ne­zinītim izdevās saskatīt viņa labsirdīgajā sejā platu, laipnu smaidu.

— Tad uz redzēšanos! — Nezinītis sacīja. * v— Paliec vesels! — burvis smaidot atņēma.