Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

— Tātad tu visu to darīji, lai iegūtu brīnumnūjiņu?

— Protams!

— Redzi nu, bet tu vēl saki — ne­savtīgi.

— Kādēļ tad man, tavuprāt, jādara šie darbi ja ne nūjiņas dēļ?

— Nu, tev tie jādara tāpat vien, aiz cēlām tieksmēm.

— Kas tās tādas par tieksmēm?

— Ek tu! — Podziņa ironiski novilka. — Tu gan laikam labi vari rīko­ties tikai tad, kad zini, ka par to saņemsi kādu atlīdzību — vai nu brī­numnūjiņu, vai ko citu. Es zinu, mums vēl ir tādi knauķi, kuri pat pieklā­jīgi cenšas būt tikai tāpēc, ka tiem ieskaidrots, it kā ar pieklājību un iztapību varot sasniegt kaut kādu labumu sev pašam.

— Nu, es tāds neesmu, — Nezinītis atmeta ar roku. — Es, ja gribi, varu būt pieklājīgs tīri par velti un darīt labu bez kādas atlīdzības.

Atvadījies no Podziņas, Nezinītis devās uz mājām. Viņš apņēmās ta­gad darīt labus darbus tikai aiz cēlām tieksmēm un par brīnumnūjiņu pat nedomāt. Taču viegli pasacīt — nedomāt! Patiesībā, līdzko tu, cilvēks, gribi par kaut ko nedomāt, tā katrā ziņā par to vien tikai domā.

Pārnācis mājās, Nezinītis sāka lasīt pasaku grāmatu. Mednieks Skro- tiņš, kas sēdēja pie loga un tīrīja savu medību bisi, ieteicās:

— Ko tu tur tik interesantu lasi? Būtu palasījis skaļi.

Nezinītis gandrīz jau gribēja atcirst: «Ja tev tā gribas, tad ņem un pa­lasi pats!» — taču tobrīd atcerējās par brīnumnūjiņu un nodomāja, ka, iz­pildīdams Skrotiņa lūgumu, izdarīs labu darbu.

— Nu labi, tad klausies! — Nezinītis bija ar mieru un sāka lasīt priekšā.

Mednieks Skrotiņš klausījās ar labpatiku, un viņam nebija tik garlai­cīgi, tīrot bisi. Arī citi knēveļi, izdzirduši, ka Nezinītis lasa pasakas, sa­nāca apkārt paklausīties.

— Braši, Nezinīt, — viņi sacīja, kad grāmata bija galā. — To tu esi lieliski izdomājis — palasīt priekšā.

Nezinītim patika tīri labi, ka viņu uzslavē, bet tai pašā laikā bija ļoti nepatīkami, ka nelaikā atcerējies par nūjiņu.

«Nebūtu es iedomājies par nūjiņu, bet būtu bijis ar mieru palasīt grā­matu tīpat vien, tad es to būtu darījis aiz cēlām tieksmēm, bet nu iznāk, ka esmu lasījis sava labuma pēc,» Nezinītis domāja.

Tā iznāca katru reizi: Nezinītis darīja labu tikai tad, kad atcerējās brī­numnūjiņu, turpretim, ja viņš to piemirsa, tad spēja darīt tikai slil ču. Pro­tams, ja saka atklāti, reizēm viņam tomēr izdevās izdarīt kādu pavisam mazītiņu labu darbu, it nemaz nedomājot par to, ka viņš to dara brīnum- nūjiņas dēļ. Tas tomēr gadījās tik reti, ka to nav vērts pat pieminēt.

Pagāja dienas, nedēļas un mēneši. .. Nezinītis pamazām sāka brīnum- nūjiņai neticēt. Jo tālāk, jo retāk viņš to atcerējās un galu galā no­lēma, ka iegūt brīnumnūjiņu ir neaizsniedzams sapnis, jo viņam nekad neizdosies nesavtīgi izdarīt trīs labus darbus no vietas.

— Zini ko, — viņš reiz sacīja Podziņai, — man liekas, ka nekādas brīnumnūjiņas pasaulē nav un, lai cik man to labo darbu tiks, beigās tik­pat iznāks čiks.

Nezinītis pat iesmējās aiz prieka par to, ka vārdi viņam pagadījušies ar atskaņām. Arī Podziņa nosmējās, bet tad sacīja:

— Kāpēc gan pasakā bija teikts, ka jāizdara trīs labi darbi?

— Jādomā, šo pasaku tīši izgudrojuši tādēļ, lai tādi muļķa knēveļi pie­radinātos darīt labus darbus, — Nezinītis nosprieda.

— Tas ir prātīgs izskaidrojums, — Podziņa atzina.

— Ļoti prātīgs, — Nezinītis piekrita. — Nu, ko tur, man nav žēl, ka viss tā iznācis. Katrā ziņā man tas bija derīgi. Kamēr centos izdarīt ko labu, esmu pieradis katru rītu mazgāties ar aukstu ūdeni, un tagad man tas pat patīk.

Reiz Nezinītis sēdēja mājās un skatījās pa logu. Laiks todien pieturē­jās nelāgs. Debesis visu dienu bija nomākušās, saulīte kopš rīta ne reizi nebija paraudzījusies caur mākoņspraugu, lija vienā līšanā. Protams,

nebija ko domāt, ka varētu iet pastaigāties, un tāpēc Nezinītim uzmācās grūtsirdība.

Ir zināms, ka laika apstākļi dažādi iedarbojas uz Ziedu pilsētas iedzīvotājiem. Zinītis, piemēram, teica, ka viņam esot vienalga, vai snieg vai līst, jo visne­jaukākais laiks viņu netraucējot sēdēt mājās un strā­dāt. Doktors Tabletiņš apgalvoja, ka slikts laiks viņam patīkot pat labāk nekā jauks, tāpēc ka tas norūdot knēveļu organismu un tad viņi mazāk slimojot. Dzej­nieks Ziediņš stāstīja, ka viņam vislielākais prieks esot, lietum gāžot, uzlīst istabaugšā, nolikties tur sausu lapu cisās un klausī­ties, kā lietus lāses grabina pa jumtu.

«Ārā īsts suņa laiks,» sacīja Ziediņš. «Bail pat degunu bāzt laukā, bet istabaugšā silti un mājīgi. Sausās lapas brīnišķi smaržo, lietus bungo pa jumtu … Un ap sirdi kļūst tik labi, tik tīksmi un gribas rakstīt dzejoļus!»

Taču vairumam knēveļu lietus laiks nepatika. Kāda knīpa, vārdā Lā­sīte, ikreiz pat raudāja, līdzko sāka līt. Kad viņai jautāja, kāpēc raudot, viņa atbildēja:

— Nezinu. Es vienmēr raudu, kad līst.

Nezinītim, protams, nebija tik vāji nervi kā šai pinkšķei Lāsītei, taču nelāgais laiks arī viņam bojāja garastāvokli. Tā bija.arī šoreiz. Viņš grūt­sirdīgi vēroja slīpās lietus strūklas, vijolītes, kas mirka ārpusē aiz loga, suņuku Totiņu, kas parasti, ķēdē piesiets, tupēja mājas priekšā, bet patla­ban bija ielīdis savā būdā un blenza, izbāzis ārā purna galiņu.

«Nabaga Totiņš!» Nezinītis domāja. «Augu dienu sēž piesiets un nevar pat izskraidīties pēc patikšanas, bet nu vēl viņam lietus dēļ jātup šaurajā būdā. Būs jāizlaiž paskraidīties, kad lietus pāries.»

Taču lietus aizvien vēl nepārstāja, un Nezinītim sāka likties, ka nu tas nekad vairs nepāries, bet līs mūžīgi, ka saule paslēpusies uz visiem lai­kiem un nekad vairs nepalūkosies gar mākoņmaliņu.

«Kas gan tad ar mums notiks?» Nezinītis domāja. «Ūdens izmiekšķēs zemi. Būs tāds šķīdonis, ka ne izbrienams, ne izbraucams. Visas ielas būs dubļu pilnas. Dubļos apslīks mājas, puķes un koki, un tad sāks slīkt knē­veļi. Vai, tavu briesmu!»

Kamēr Nezinītis iztēlojās visas šīs šausmas un domāja par to, cik grūta būs dzīve šai šķīdoņa valstībā, lietus pamazām pierima, vējš izdze­nāja mākoņus un pēdīgi atspīdēja saulīte. Debesis noskaidrojās. Uzreiz

kļuva gaišs. Rupjas lietus lāses, vēl nepaguvušas izžūt, ietrīsojās, iemir­dzējās, sudrabaini ievizējās uz zāļu stiebriem un puķu ziedlapiņās. Visās malās viss šķita kļuvis jaunāks, līksmāks, atplaucis smaidā.

Nezinītis beidzot pamodās no saviem sapņiem.

— Saulīte! — viņš iesaucās, redzēdams sauli spoži spīdam. — Sau­līte! Saulīte!

Un izmetās pagalmā.

Viņam līdzi izskrēja arī pārējie knēveļi-. Visi sāka lēkāt un dziedāt, un skriet pēdējos pārus. Pat Zinītis, kas mēdza apgalvot, ka viņam esot vien­alga, vai debesis sedz mākoņi vai spīd saule, aiz priekiem lēkāja pa pa­galmu.

Nezinītis vienā mirklī aizmirsa gan lietu, gan slapjdraņķi. Viņam sāka likties, ka nu jau nekad vairs pie debesīm nebūs lietus mākoņu un saulīte spīdēs un spīdēs bez mitas. Viņš bija piemirsis pat Totiņu, bet tad atcerē­jās un palaida to vaļā no ķēdes. Totiņš arī pameta riksi pa pagalmu. Viņš rēja aiz prieka un ķerstījās ar zobiem visiem ap kājām, tikai tā, lai nesāp, jo viņš nekad nekoda savējiem, bet tikai svešiem. Tāds nu viņam bija raksturs.