Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

Spiezdams pie krūtīm brīnumnūjiņu, Nezi­nītis palaida teciņus un, raudzīdams nokļūt līdz Podziņas mājām pa visīsāko ceļu, nogrie­zās šķērsielā. Te viņš atcerējās, ka aizmirsis

burvim pateikties par brīnišķīgo dāvanu, un pa kaklu pa galvu loba atpa­kaļ. Izskrējis no šķērsielas, viņš ieraudzīja, ka iela ir pilnīgi tukša. Burvja nebija ne uz soliņa, ne arī kur citur tuvumā. Viņš bija pazudis kopā ar lidojošo paklāju un citiem burvju priekšmetiem, tīri kā būtu zemē ielīdis vai gaisā izkūpējis.

Redzēdams, ka nu vairs tik un tā nekā nevar darīt un nekādi nav iespē­jams šo nepatīkamo nolaidību izlabot, Nezinītis griezās atpakaļ pie Podzi­ņas. Bet nu viņš vairs nesteidzās, tikai laiku pa laikam apstājās ielas vidū, nepatikā grozīja galvu, kasīja pakausi, kaut ko klusībā murmināja un kaut kā neparasti krekstēja un tad atkal turpināja ceļu.

Podziņa rotaļājās uz ielas netālu no savām mājām un, ieraudzījusi tu­vojamies Nezinīti, skrēja tam pretim.

— Sveiks, Nezinīt! — viņa priecīgi iesaucās.

Nezinītis apstājās un, neatbildējis uz Podziņas sveicienu, drūmi sacīja:

— Tagad es vairs neesmu Nezinītis, bet garausis ēzelis.

— Kas noticis? — Podziņa uztraucās.

— Noticis tas, ka burvis man iedeva nūjiņu, bet es viņam pat paldies nepateicu, — tā!

— Kādu nūjiņu? — Podziņa nesaprata.

— Nu «kādu, kādu»! It kā nezinātu, kādas nūjiņas mēdz būt! Brīnum­nūjiņu!

— Tu, Nezinīt, laikam esi prātu zaudējis. Izdomājis nez kādu brīnum­nūjiņu!

— Nekā es neesmu izdomājis. Te tā ir. Redzi?

Un Nezinītis parādīja Podziņai nūjiņu, ko cieši žņaudzīja dūrē.

— Kas tas ir? Parasta nūja, — neizpratnē teica Podziņa.

— «Parasta nūja»! — Nezinītis pārmēdīja. — Būtu labāk klusējusi, ja nesaproti! Man to pats burvis iedeva.

— Kāds burvis?

— «Kāds burvis, kāds burvis»! It kā nezinātu, kādi burvji mēdz būt!

— Protams, nezinu, — Podziņa paraustīja plecus. — Iedomājies, ne reizi neesmu redzējusi dzīvu burvi.

— Nu, viņš ir tāds, ar bār­du, un te, rau, zvaigznes un pusmēneši . . . Totiņš rēja, un es izdarīju trīs labus darbus, saproti?

— Nekā nesaprotu! Tu la­bāk stāsti pēc kārtas.

Nezinītis ņēmās stāstīt visu, kas noticis. Podziņa noklausījās un teica:

— Bet varbūt kāds tevi izjokojis? Tīšām saģērbies par burvi?

— Bet no kurienes tad radās brīnumnūjiņa, ja tas nebija burvis?

— Vai tu esi pārliecināts, ka tā tiešām ir brīnumnūjiņa? Vai esi pār­baudījis?

— Nē, neesmu, taču var pārbaudīt.

— Ko tad tu stāvi un spriedelē? Vajag pavicināt nūjiņu un pa­teikt kādu vēlēšanos. Ja vēlēšanās piepildīsies, tad tā ir īsta brīnumnūjiņa.

— Un ja nu nepiepildās? — Nezinītis iejautājās.

— Nu, ja nepiepildīsies, tas nozīmēs, ka tā ir vienkārša, parasta koka nūja un vairāk nekas! Kā tu pats to nesaproti! — Podziņa ieskaitusies iz­meta.

Viņa nervozēja, jo viņai gribējās drīzāk dabūt zināt, vai tā ir brīnum­nūjiņa vai nav, un viņa dusmojās uz Nezinīti, ka tas līdz pat šim laikam nav attapis pārbaudīt.

— Nu labi, — Nezinītis sacīja. — Tūliņ pamēģināsim. Ko mēs gribam?

— Nu, kā tev gribas? — Podziņa atjautāja.

— Pats nezinu, kā man gribas. Pašlaik, liekas, nekā negribas.

— Tāds kā! — Podziņa saskaitās. — Tad izdomā! 'Saldējuma gribas?

— Saldējuma laikam gribas gan, — Nezinītis piekrita. — Tūliņ pa­lūgsim saldējumu.

Viņš pavicināja brīnumnūjiņu un sacīja:

— Gribam, lai mums būtu divas porcijas saldējuma!

— Uz kociņa, — Podziņa papildināja.

Nezinītis nedroši pastiepa roku uz priekšu un pat aizmiedza acis.

«Un ja nu piepeši saldējuma nav?» viņam pazibēja prātā, un uzreiz viņš sajuta, ka rokā iestumjas kaut kas ciets un auksts.

Nezinītis atvēra acis un ieraudzīja rokā porciju saldējuma uz kociņa. Aiz brīnumiem viņš pat muti iepleta un palūkojās augšup, it kā raudzī­dams uzzināt, no kurienes šis saldējums nokritis. Nepamanījis augšā nekā aizdomīga, Nezinītis lēnām pagriezās pret Podziņu, turēdams saldējumu izstieptā rokā un it kā baidīdamies, ka tas izgaisīs vai uzlidos gaisā. Arī Podziņa stāvēja ar saldējumu rokā un līksmi smaidīja.'

— Po-po-po-po … — Nezinītis murmināja, rādīdams ar pirkstu uz saldējumu.

Viņš gribēja kaut ko teikt, taču aiz uztraukuma nevarēja izdabūt ne vārda.

— Kas par «po-po-po»? — Podziņa jautāja.

Nezinītis tikai atmeta ar roku un sāka ēst saldējumu. Podziņa sekoja viņa priekšzīmei. Kad saldējums bija notiesāts, viņa ieminējās:

-— Lielisks saldējums, vai nav tiesa?

— Brīnišķīgs! — Nezinītis apstiprināja, pa porcijai?

— Lai iet! — Podziņa bija ar mieru.

Nezinītis pavicināja nūjiņu un teica: -

— Gribam, lai mums būtu vēl pa vienam saldējumam!

Gaisā kaut kas klusītēm nosprak-

stēja, nočaukstēja, un atkal Nezinī­tim u.u Podziņai gadījās rokā pa por­cijai saldējuma. Nezinītis atkal uz brīdi bija kā valodu zaudējis. Šoreiz viņš tomēr attapās daudz ātrāk un, notiesājis saldējumu, vaicāja:

•— Vai mēģināsim vēl?

Liekas, varētu vēl pa vie­nam, — Podziņa piekrita.

— E, ko tur niekus — «pa vie­nam»! — Nezinītis norūca un, pavici­nājis nūjiņu, sacīja: — Gribam, lai mums būtu vesela kaste ar saldējumu!

Varbūt palūgsim vel

Bauks! Pret zemi atsitās liela, gaiši zila kaste, apmēram tāda, kādās

saldējuma pārdevējas nēsā savu preci. Nezinītis atvēra vāku, zem kura tūdaļ sāka mutuļot garaiņi, un izņēma no kastes divas porcijas saldējuma. Aizdarījis kasti un apsēdies uz tās kā uz soliņa, Nezinītis ņēmās grauzt saldējumu, kas izrādījās daudz cietāks un aukstāks par iepriekšējo.

— Tas tik ir saldējums! — viņš slavēja. — Zobus var aplauzt!

— Interesanti, vai šī nūjiņa var pagādāt tikai saldējumu vai ko citu arī? — Podziņa ievaicājās.

— Tu nu gan esi jocīga! — Nezinītis sacīja. — Tā ir īsta brīnum­nūjiņa un var visu. Gribi burvju cepuri — pagādās burvju cepuri, gribi lidojošo paklāju — iedos tev lidojošo paklāju.

— Nu tad palūgsim lidojošo paklāju un dosimies ceļojumā, — Po­dziņa ieteica.

Nezinītim pārlieku gribējās drīzāk doties ceļojumā, taču viņš atcerē­jās, cik ļoti bail viņam bija braukt Zinīša konstruētajā gaisa balonā, un viņš noraidīja:

— Uz lidojošā paklāja nav diez cik ērta ceļošana, jo, lidojot pa gaisu, nekā nevar redzēt lejā.

— Nu, tad jāpagudro kaut kas cits, — Podziņa piekāpās. — Es kaut kur esmu lasījusi, ka esot nez kādi vilcieni … Tu sēdi, un nekas nav jā­dara, jo lokomotīve tevi ved pa dzelzceļu.

— To es zinu. Par dzelzceļu mums Zinītis stāstīja. Viņš to redzējis, kad brauca uz Saules pilsētu pēc grāmatām. Bet dzelzceļš ari ir bīstama lieta — uz tā mēdzot notikt katastrofas.

Tobrīd Nezinītis pamanīja Skrūvīti un Ķīlīti braucam pa ielu savā jau­najā automobilī. Tas bija četrvietīgs automobilis ar vaļēju virsu, tāds pats kā iepriekšējais, ko Nezinītis bija salauzis, kad viņam bija ienācis prātā ar to pavizināties. Taču salīdzinājumā ar iepriekšējo šis automobilis bija daudz skaistāks, arī motors tam bija daudz spēcīgāks, jo tas strādāja ne­vis tikai ar gāzētu ūdeni vien, bet ar gāzētu ūdeni un sildīšanu.