Nikolajs Nosovs: NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

— Nē, tas ir ļoti grūti, — Podziņa apstrīdēja, — tāpēc ka trīs labi darbi jāizdara no vietas, bet, ja pa vidu gadīsies kaut viens slikts darbs, tad jc^u nekas vairs neiznāks un atkal viss jāsāk no jauna. Turklāt labs darbs tikai tad ir labs, ja tu to dari nesavtīgi, nedomādams par to, ka tu tā rīkojies tālab, lai pašam atlēktu kāds labums.

— Nu protams, protams, — Nezinītis piekrita. — Kas tad tas nu būs par labu darbu, ja to darīs sava labuma dēļ! Nu, ko tur daudz, šodien es vēl atpūtīšos, bet rīt sākšu darīt labus darbus, un, ja tas viss taisnība, tad brīnumnūjiņa drīz būs mums rokā!

Nākamajā rītā Nezinītis pamodās laikus un sāka darīt labus darbus. Vispirms viņš krietni nomazgājās ar aukstu ūdeni, nežēlodams ziepju, un kārtīgi iztīrīja zobus.

— Tas nu būtu jau viens labs darbs, — viņš pats sev sacīja, noslau­cījies dvielī un pie spoguļa rūpīgi sukādams matus.

Skubiņš ieraudzīja viņu grozāmies spoguļa priekšā un uzbilda:

-— Jauks, jauks! Neko sacīt, skaists pārlieku!

—- Skaistāks jau nu par tevi gan! — Nezinī­tis atcirta.

— Protams. Tik skaistu fizionomiju kā tavējo var pameklēt!

— Ko tu teici? Kuram ir fizionomija? Man esot fizionomija? — Nezinītis saskaitās un ie­vilka Skubiņam ar dvieli pa muguru.

Skubiņš ar roku vien atmeta un teciņus likās projām.

— Ak tu Skubiņ, nolāpītais! — Nezinītis no­kliedza viņam pakaļ. — Tevis dēļ labs darbs pagalam!

Labais darbs tiešām bija pagalam, jo, ap­skaities uz Skubiņu un iebliezis ar dvieli viņam pa muguru, Nezinītis, protams, bija izdarījis sliktu darbu, un nu vajadzēja visu sākt no- jauna.

Mazliet nomierinājies, Nezinītis sāka do­māt, kādu labu darbu viņš vēl varētu izdarīt, taču nez kāpēc nekas jēdzīgs nenāca prātā. Līdz brokastīm viņš tā arī nekā neizdomāja, bet pēc brokastīm galva viņam strādāja jau drusku labāk. Ieraudzījis, ka doktors Tabletiņš sāk piestiņā grūst kaut kādas vielas, lai pagatavotu zāles, Nezinītis pie­dāvājās:

— Tu, Tabletiņ, visu laiku nopūlies, citiem palīdzēdams, bet tev ne­viens negrib palīdzēt. Dod, es tavā vietā sagrūdīšu zāles.

— Lūdzu, — Tabletiņš bija ar mieru. — Tas ir ļoti jauki, ka tu gribi man palīdzēt. Mums visiem citcitam jāpalīdz.

Viņš padeva Nezinītim piestiņu, un Nezinītis ņēmās grūst pulveri, bet Tabletiņš no šā" pulvera gatavoja tabletes. Nezinītis bija tā aizrāvies, ka sagrūda pat vairāk pulvera, nekā bija vajadzīgs.

«Nu, nekas,» viņš domāja. «Tas neko nekaitēs. Toties esmu izdarījis labu darbu.»

Viss tiešām būtu beidzies laimīgi, ja Nezinīti pie šā darba nepamanī­juši Sīrupiņš un Apalītis.

— Paskat, — Apalītis ieminējās, — Nezinītis, šķiet, arī nolēmis kļūt par dakteri. Tie tikai būs joki, kad viņš ņemsies visus ārstēt!

— Nē, viņš droši vien taisās klāt Tabletiņam, lai tas nedod viņam rīcineļļu, — atsaucās Sīrupiņš.

Izdzirdis šo zobošanos, Nezinītis saskaitās un atvēzējās pret Sīru- piņu ar piestiņu:

— Tu, Sīrupiņ, turi muti, citādi — ka vilkšu ar piestiņu!

— Stop! Stop! — doktors Tabletiņš iesaucās.

Viņš gribēja atņemt Nezinītim piestiņu, bet Nezinītis nedeva, un viņi sāka plūkties. Kautiņā Tabletiņš aizķērās ar kāju aiz galda. Galds ap­gāzās. Viss pulveris izbārstījās pa grīdu, tabletes ripoja uz visām pusēm. Ar mokām Tabletiņam izdevās atņemt Nezinītim piestiņu, un viņš sacīja:

— Marš projām no šejienes, nejēguli! Tā ka tevi te vairs nere­dzētu! Tik daudz zāļu aizgāja zudumā!

— Ak tu riebekļa Sīrup! — Nezini'V's lamājās. — Es tev gan rādīšu, n>> tikai tu man pa vēzie­nam! Tik labs darbs pagalam!

Jā gan, labais darbs arī šoreiz bija vējā, jo Nezinītis pat nebija paspējis novest to galā.

Tā gāja cauru dienu. Lai kā Nezinītis centās, viņam neparko neizde­vās izdarīt pat divus labus darbus no vietas, nemaz nerunājot par trim. Ja viņam palaimējās veikt ko labu, tad tūliņ uz vietas viņš izdarīja kaut ko nelabu, bet reizēm no labā darba jau pašā sākumā iznāca kaut kādas aplamības.

Naktī Nezinītis ilgi nevarēja iemigt un visu laiku domāja, kāpēc gan viņam viss tā nošķiebjas. Pamazām viņš apjēdza, ka visas viņa neveik­smes nāk no tā, ka viņam par daudz rupjš raksturs. Vajadzēja tikai kā­dam pajokot vai izteikt šādu vai tādu nevainīgu piezīmi, kad Nezinītis tūdaļ ņēma ļaunā, sāka kliegt un pat kauties.

«Nu, nekas,» Nezinītis sevi mierināja. «Rīt es kļūšu pieklājīgāks, un tad tā lieta ies.»

Rītā Nezinītis šķita tīri vai no jauna piedzimis. Viņš bija kļuvis ļoti pieklājīgs, uzvedīgs. Ja no kāda gribēja ko dabūt, tad katrā ziņā sacīja «lūdzu» — vārdu, kas savu mūžu nebija no viņa dzirdēts. Turklāt viņš centās visiem pakalpot, izdarīt pa prātam. Pamanījis, ka Aizmārša nekādi nevar atrast savu cepuri, kas tam ik brīdi pazuda, arī viņš ņēmās to meklēt pa visu istabu un beigu beigās atrada cepuri pagultē. Pēc tam

viņš atvainojās Tabletiņam par vakardienas gadījumu un lūdza, lai viņam atkal ļaujot grūst pul­veri. Doktors Tabletiņš pulveri grūst gan neatļāva, bet uzdeva vi­ņam saplūkt dārzā kreimenes, kas bija vajadzīgas pilienu gatavoša­nai. Nezinītis šo uzdevumu rūpīgi

izpildīja. Tad viņš ar apavu krēmu nospodrināja medniekam Skrotiņam jaunos medību zābakus, pēc tam sāka istabās slaucīt grīdas, kaut gan šodien nemaz nebija viņa kārta. Kopā ņemot, viņš veica veselu virkni labu darbu un visu laiku gaidīja, ka nupat, nupat viņa priekšā nostāsies labais burvis un iedos viņam brīnumnūjiņu. Tomēr diena bija galā, bet burvis tā arī neieradās.

Nezinītis briesmīgi sadusmojās.

— Ko tu man samelsi par burvi? — viņš otrā dienā satiekoties pār­meta Podziņai. — Es kā nelga pūlējos, izdarīju veselu lēveni labu darbu, bet nekāda burvja ne acīs neesmu redzējis!

— Es nemaz nemelsos, — Podziņa taisnojās. — Es skaidri atceros, ka lasīju par to pasakā.

— Kāpēc tad burvis nenāca? — pikti stāja virsū Nezinītis.

Podziņa paraustīja plecus:

— Nu, burvis gan pats zina, kad viņam jānāk. Varbūt tu izdarīji ne­vis trīs labus darbus, bet mazāk.

— «Nevis trīs, nevis trīs!» — Nezinītis nicīgi noņurdēja. — Nevis trīs, bet droši vien divdesmit trīs, vai saproti!

Podziņa sacīja:

— Tātad tu, jādomā, labos darbus nebūsi vis darījis no vietas, bet pārmaiņus ar ļauniem.

— «Pārmaiņus ar ļauniem!» — Nezinītis pārmēdīja un tā izvaibstīja seju, ka Podziņa bailēs pat atkāpās soli atpakaļ. — Ja gribi zināt, es vakar visu dienu biju pieklājīgs un nekā slikta nedarīju: nelamājos, neplūcos un, ja arī teicu kādus vārdus, tad tikai «atvainojiet», «paldies», «lūdzu».

— Šodien no tevis šos vārdus it kā nedzird, — Podziņa nogrozīja galvu.

— Tad es taču nestāstu par šodienu, bet par vakardienu.

Nezinītis un Podziņa sāka gudrot, kāpēc gan viss tā iznācis, bet nekā

nevarēja izgudrot. Pēdīgi Podziņa ieminējās:

— Bet tu varbūt nerīkojies nesavtīgi, bet lai gūtu kādu labumu?

Nezinītis pat iekaisa:

— Ak tas nav nesavtīgi? Ko tu žvadzi! Aizmāršām cepuri palīdzēju sameklēt. Vai tā mana cepure, vai? Tabletiņam kreimenes saplūcu. Kas man par labumu no tām kreimenēm?

— Kādēļ tad tu tās plūci?

— It kā nesaprastu! Pati taču teici: ja es izdarīšot trīs labus darbus, dabūšot brīnumnūjiņu.