Nikolajs Nosovs: NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

Braukdams pa ielām, Nezinītis tīšām spaidīja signāla pogu un skaļi taurēja, lai saistītu knēveļu uzmanību. Vi­ņam gribējās, lai visi redzētu, cik droši viņš sēž pie stūres un ne no kā nebaidās. Bet Ziedu pilsētas iedzīvotāji do­māja, ka tur brauc Skrūvītis un Ķīlītis, un neviens nepie­vērsa Nezinītim uzmanību.

Kamēr automobilis riņķoja pa pilsētu, Podziņa uzsāka sarunu ar Smuli:

— Tu, Raibulīt, redzams, šodien vēl neesi mazgājies?

— Un kā vēl mazgājos!

— Kāpēc tad tu esi tik netīrs?

— Tātad atkal esmu notriepies.

— Tev vajadzēs vēlreiz nomazgāties, jo tik netīru mēs tevi nevaram ņemt līdzi ceļojumā.

— Tas ir kā — «nevaram»? Paši pierunājāt braukt, un nu uzreiz — «nevaram»! — Raibulītis bija sašutis.

Nezinītis pa tam lāgam bija izbraucis no pilsētas un, piestūrējis pie Gurķupes, nogriezās uz tiltu.

Tilta galā Podziņa sacīja:

— Lūdzams, apturi mašīnu! Raibulītis tūliņ upītē nomazgāsies.

Nezinītis piebrauca upmalā un apturēja.

— Es protestēju! — Raibulītis sprāga vai no ādas laukā. — Nav tāda likuma, ka divreiz dienā jāmazgājas!

— Nu, ja negribi, tad tev vajadzēs palikt tepat. Mēs brauksim bez tevis, — Nezinītis stingri noteica.

— Tas ir kā — bēt manis? Ko tad man, jūsuprāt, kājām jāvelkas at­pakaļ, vai? Tādā gadījumā aizvediet mani turp, no kurienes paņēmāt. Ci­tādi es neesmu ar mieru.

— Nu labi, rauj viņu vilks, lai brauc netīrs! — Nezinītis pieļāvās. — Neiesim jau viņa dēļ griezties atpakaļ!

— Bet, ja nu m^g^ļojuma laikā nonākam kādā svešā pilsētā un tur visi redz, ka esam atveduši tādu netīreli? Mums taču pašiem būs viņa dēļ jāsarkst, — Podziņa atspēkoja.

— Tas tiesa, — Nezinītis piekrita. — Vajadzēs tomēr nomazgāties, Raibulīt. Kas ir, draugi, nomazgāsimies visi trīs, vai jā?

Izdzirdis, ka viņam nebūs jāmazgājas vienam pašam, Raibulītis sa­mierinājās un teica:

— Kā tad te lai mazgājas? Nav ne ziepju, ne dvieļa.

— Neraizējies! — Nezinītis atteica. — Viss būs.

Viņš pavicināja brīnumnūjiņu, un tūliņ uzradās trīs gabali ziepju un trīs dvieļi. Raibulītis jau gribēja brīnīties, taču laikā atcerējās savu prin­cipu — ne par ko nebrīnīties — un, ne vārda neteicis, devās pie upes.

Pēc neliela brītiņa visi trīs jau bija nomazgājušies un automobilis ripoja pa meža ceļu. Podziņa, tāpat kā izbraucot, sēdēja priekšā, blakus Nezinītim, bet Raibulītis — aiz muguras, līdzās zilajai kastei. Ceļš bija līkumains un ne visai gluds. Dažviet no zemes rēgojās resnas koku sak­nes, šur tur pagadījās grambas un dangas. Tādās vietās Nezinītis jau lai­kus samazināja ātrumu, lai pārāk stipri nekratītu. Podziņa vienā laidā grieza galvu atpakaļ un smaidīdama lūkojās uz Raibulīti. Viņai patika, ka tas kļuvis tik tīrs un sārts.

— Redzi nu, cik jauki! — viņa paslavēja. — Pašam taču patīkami, ja nomazgājas.

Raibulītis pikti griezās projām un ne skatīties negribēja uz Podziņu. . — Nu, ko nu pukojies, tas nemaz nav pieklājīgi, — Podziņa sacīja. — Tur tev līdzās zilajā kastē ir saldējums.

— Ā, tad tas ir saldējums! — Raibulītis nopriecājās. — Un es skatos, kas tā par kasti!

Viņš izņēma no kastes trīs porcijas saldējuma. Visi sāka ēst. Nezinī­tim vajadzēja darīt divus darbus reizē: ēst saldējumu un vadīt mašīnu.

Ar vienu roku viņš turēja stūres ratu, otrā —• saldējumu, ko centīgi lai­zīja. Aizrāvies ar saldējumu, Nezinītis nepamanīja priekšā grambu un nepaspēja laikā samazināt ātrumu. Mašīna tik stipri salēcās, ka Raibulīti pasvieda gaisā un viņš netīšām norija visu saldējuma porciju uzreiz. Rokā palika tikai kociņš.

— Lēnāk, brāl! — viņš uzsauca Nezinītim. — Tevis dēļ es noriju visu saldējumu.

— Nav nelaime, — Nezinītis atteica. — Vari paņemt sev citu.

— Nu, tad nekas, — Raibulītis nomierinājās un izvilka no kastes jaunu saldējuma porciju.

— Tu, Nezinīt, gan labāk neēd saldējumu! — Podziņa brīdināja. — Tas novirza uzmanību, un mums var notikt avārija.

— Un tu arī neēd, — atsaucās Nezinītis, — tāpēc ka arī tas man no­virza uzmanību.

— Labi, neēdīšu, — Podziņa bija ar mieru.

— Es gan ēdīšu, tāpēc ka sēžu aizmugurē un neviena uzmanību ne­novirzu, — iejaucās Raibulītis.

Drīz viņi izbrauca no meža un mašīna traucās pa klajumu. Ceļš veda kalnup, un mūsu ceļotājiem sāka likties, ka viņi jau nokļuvuši līdz pašai zemes malai, jo aiz kalna nekas cits nebija redzams kā vien debesis.

— Mums vajadzēja braukt uz otru pusi, tāpēc ka šinī pusē zeme jau beidzas, — Nezinītis ieminējās.

— Jā gan, — Raibulītis apstiprināja. — Esam mazliet pārrēķināju­šies. Tu drošības dēļ samazini ātrumu, citādi nepaspēsi nobremzēt un mēs tenteriski uziesim gaisā. Bet vislabāk griez apkārt un brauksim atpakaļ, tālāk no nelaimes.

— Nē, —• atteica Nezinītis. — Es sen esmu gribējis paskatīties, kas sākas tur, kur zeme beidzas.

Kamēr viņi runājās, krauja izbeidzās un ceļotāju acīm pavērās plaša ainava. Lejā pletās milzu ieleja, pa labi slējās ar zaļu zāli un bieziem brikšņiem apauguši pauguri. Tālumā tumsa mežs. Visa ieleja margot margoja no zeltainām pienenēm un zilām rudzupuķēm… It īpaši daudz bija baltu puķu, ko knēveli dēvēja par «bēfca putru». Šās «putras» bija tik daudz, ka vietām zeme šķita apsnigusi. Mūsu ceļotājiem taisni elpa aizrāvās no prieka, ieraugot tādu skaistumu.

— Izrādās, ka zeme šeit vēl nebeidzas vis, — Nezinītis ierunājās.

— Jā, — Raibulītis uztvēra. — Izrādās, ka zeme ir daudz lielāka nekā bijām iedomājušies. Tātad mēs esam izdarījuši svarīgu zinātnisku atklā­jumu un šim gadījumam par godu varam apēst vēl pa saldējumam.

To teikdams, viņš iebāza roku zilajā kastē, izmakšķerēja no turienes jaunu porciju saldējuma un sāka ēst.

Ceļš veda lejup, un mašīna ripoja ātrāk. Drīz sākās jauns stāvums, un ceļotājiem atkal likās, ka viņi atrodas zemes malā, taču, tiklīdz viņi bija kal­na galā, viņu priekšā pavērās jauni plašumi. Tas atkārtojās vairāk reižu.

— Stāsta, ka zeme esot bezgalīga un, lai braucot uz kuru pusi brauk­dami, tik un tā līdz galam nevarot tikt, — Podziņa ieminējās.

— Es domāju, tas gan nebūs tiesa, — Nezinītis apšaubīja. — Mēs, knēveļi, tikai esam ļoti maziņi un ar savu mazo skatienu nevaram pār­redzēt lielas lietas, tāpēc mums tās šķiet bezgalīgas.

— Es arī tāpat domāju, — uztvēra Raibulītis. — Manuprāt, visam ir gals. Re, piemēram, šinī kastē ir daudz saldējuma, bet man aizdomas, ka arī tam drīz pienāks gals.

Tā" runādamies, Nezinītis un viņa ceļa biedri joņoja aizvien tālāk un nepamanīja, ka bija nonākuši ceļu krustojumā. Šeit Nezinītis apturēja mašīnu, lai noskaidrotu, kurp braukt tālāk: taisni vien, pa labi vai pa kreisi. Krustceļos slējās stabs, un pie tā bija piestiprinātas trīs bultiņas ar uzrakstiem. Uz pirmās, kas rādīja taisni uz priekšu, bija rakstīts: «Ak­mens pilsēta». Uz otrās, kas rādīja pa kreisi, bija rakstīts: «Zemes pil-

seta». Un pēdīgi — uz bultiņas, kas radīja pa labi, bija uzraksts: «Saules pilsēta».

— Skaidra lieta, — Nezinītis sacīja. — Akmens pilsēta — tā ir pil­sēta, kas celta no akmeņiem. Zemes pilsēta — tā ir pilsēta, kur visas mā­jas celtas no zemes.