Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

— Un Saules pilsēta tātad, pēc tavām domām, celta no saules, vai? — Raibulītis zobgalīgi teica.

— Var jau būt, — Nezinītis atbildēja.

— Nevar vis būt, tāpēc ka,saule ir ļoti karsta un no tās nevar celt mājas, — Podziņa iebilda.

— Tūliņ mēs aizbrauksim turp un noskaidrosim, — nolēma Nezinītis.

— Labāk brauksim vispirms uz Akmens pilsētu, — Podziņa ierosi­nāja. — Būtu ļoti interesanti apskatīt akmens mājas.

— Bet man gribētos redzēt, kā izskatās, ja mājas celtas no zemes. In­teresanti, kā knēveļi tajās dzīvo, — sacīja Raibulītis.

— Nekā interesanta tur nav. Braucam uz Saules pilsētu, un vairāk nekā, — Nezinītis noteica.

— Kā tā — vairāk nekā? Ko tu te izrīkojies? — Raibulītis aizsvilās.

— Kopā braucam, tātad kopīgi arī jāizlemj.

Viņi sāka lemt kopīgi, bet tik un tā nekā nevarēja sarunāt. Pēdīgi Podziņa teica:

— Labāk nestrīdēsimies, bet pagaidīsim. Lai kāds nejaušs gadījums norāda, uz kuru pusi braukt.

Nezinītis un Raibulītis vairs nestrīdējās. Tobrīd uz ceļa pa kreisi parādījās automobilis. Tas aizzibēja ceļo­tājiem gar acīiru*uff , li02uda tai virzienā, uz kuru norā­dīja bultiņa ar uzrakstu «Saules pilsēta».

— Redziet nu! — Nezinītis sacīja.

— Šis gadījums dod mājienu, ka arī mums jābrauc uz Saules pilsētu. Taču ne­bēdājieties! Vispirms mēs iepazīsimies ar Saules pilsētu un tad varam iegriezties arī Akmens un Zemes pilsētās.

To teicis, viņš iedarbināja motoru, pa­grieza stūri uz labo, un mašīna traucās tālāk.

Aiz pagrieziena ceļš kļuva daudz līdzenāks un platāks. Varēja manīt, ka te automašīnas brauc biežāk. Drīz mūsu ceļotājiem pretim gadījās automobilis. Tas aizdrāzās ar tādu ātrumu, ka neviens nepaguva to lāgā ne apskatīt. Pēc laiciņa viņus panāca otrs automobilis, un Nezinītis pama­nīja, ka tas ir kaut kādas nepazīstamas konstrukcijas: zems, garš, ar spožiem lukturiem un spilgti zaļā krāsā. Šoferis izliecās no kabīnes un ziņkārīgi noraudzījās uz Nezinīša automobili, tad palielināja ātrumu un aši nozuda tālumā.

Ceļš vijās starp pakalniem, veda drīz pa mežu, drīz pa klajumu. Tīri negaidot ceļotāji atradās pie upes. Priekšā iemirgojās ūdens un no viena krasta uz otru liecās tilts. Pa upes vidu, ar priekšgalu šķeldams viļņus, brauca tvaikonis. Tam bija liels dūmenis, no kura mutuļiem vien vēlās dūmi.

— Skatieties, tvaikonis! — Podziņa iesaucās un sāka sist plaukstas aiz prieka.

Viņa ne reizi nebija redzējusi īstu tvaikoni, jo nekad agrāk nebija bijusi ārpus Ziedu pilsētas, bet pa Gurķupi tvaikoņi negāja. Tomēr Po­dziņauzreiz apjēdza, ka tas ir tvaikonis, jo bieži bija to redzējusi grāmatu ilust^lijās.

— Kas ir, pieturēsim un apskatīsim, — Nezinītis ierosināja.

Uzbraucis tilta vidū, Nezinītis apturēja mašīnu. Visi izkāpa un, atbal­stījušies ar elkoņiem uz tilta margām, sāka skatīties. Uz tvaikoņa klāja bija daudz knēveļu — pasažieru. Daži no tiem sēdēja uz soliem gar kuģa malām un tīksmi vēroja skaistos krastus, citi tērzēja un pat strīdējās savā starpā, vēl citi staigāja pa klāju. Bija arī tādi, kas mierīgi snauda, zvilnē­dami mīkstos krēslos ar nolaižamām atzveltnēm. Šajos krēslos bija ērta sē­dēšana ar augšup saslietām kājām.

Kad tvaikonis brauca pa tilta apakšu, Nezinītis, Podziņa un Raibulītis varēja ļoti labi pārredzēt visus pasažierus uz klāja.

Pēkšņi tilts ietinās dūmu mākuļos, kas lauzās ārā no tvaikoņa dūmeņa. Nezinītim uznāca klepus, viņš smaka vai nost dūmos, bet tomēr metās uz tilta otru malu noraudzīties tvaikonim pakaļ. Podziņa un Raibulītis skrēja viņam līdzi. Kad dūmi izplēnēja, tvaikonis jau bija lielā gabalā.

Pēc brītiņa mūsu ceļotāji atkal sēdēja automobilī un joņoja tālāk. Ne­zinītim visu laiku neizgāja no prāta tvaikonis, un viņš vienā laidā brīnījās:

— Tas tik ir tvaikonis! Nekad nebūtu ticējis, ka tāds milzenis var tu­rēties uz ūdens.

Brīnījās arī Podziņa. Raibulītis sākumā likās pārsteigts, bet tad atcerē­jās savu principu — ne par ko nebrīnīties un noteica:

— Tad ta nu brīnums — tvaikonis! Nekas vairāk kā liela laiva.

— Būtu jau labāk teicis: nekas vairāk kā liela sile!—NezinītilTatrūca.

— Kāpēc sile? Bijusi sile, es tā arī būtu teicis — sile, bet es saku — laiva.

— Paklau, Raibulīt, tu labāk mani nekaitini! Šoferi nedrīkst uztraukt, kad tas sēž pie stūres, citādi var notikt avārija.

— Ak tad man vajadzēs runāt nepatiesību tāpēc vien, ka tu sēdi pie stūres?

— Kas par nepatiesību? It kā es tevi mācītu melot! —Nezinītis iekaisa. — Paklau, Podziņ, pasaki tu viņam, citādi es par sevi negalvoiu!

— Mitējies jel, Raibulīt! — Podziņa sacīja. — Ir ni^ar prieks strīdē­ties par niekiem!

— Labi nieki: nosauc tvaikoni par sili! — Nezinītis pukojās.

— Es teicu — laiva, nevis sile, — Raibulītis spurojās pretī.

— Nu, lūdzu, Raibulīt, mitējies! Labāk ēd saldējumu! — Podziņa rau­dzīja viņu pierunāt.

Raibulītis atkal ķērās pie saldējuma un uz brītiņu apklusa.

Mašīna joprojām traucās starp laukiem un pļavām. Ceļotāju skatie­nam pavērās aizvien jaunas tāles. Pēc kāda laika priekšā parādījās dzelz­ceļš, gar kuru rindojās telegrāfā stabi, ko savienoja elektrības vadi. Tā­lumā elsa lokomotīve un vilka sev līdzi veselu virteni vagonu.

— Palūk, vilciens! Vilciens! — Podziņa sajūsmā iesaucās. Viņa re­dzēja vilcienu pirmo reizi, taču pazina to pēc bildēm tāpat kā tvaikoni.

— Skat tik, tiešām vilciens! — Nezinītis brīnījās.

Raibulītis, kas arī šoreiz bija noņēmies nebrīnīties, pavīpsnāja:

— Ir nu ar brīnums — vilciens! Salikuši mājiņas uz riteņiem, paši sa­kāpuši iekšā un priecājas, bet lokomotīve velk.

— Paklau, Podziņ, kas tad tas? Atkal viņš man nervus bojā! — Nezi­nītis iesaucās.

Raibulītis nicīgi iespurkšķējās:

— Iedomājies, kāds mīkstpēdiņš: viņam «nervi»!

— Pag, kad es tev sadošu! — Nezinītis saskaitās.

— Lēnāk, lēnāk! Kas tas par vārdu — «sadošu»? — Podziņa bija sašutusi.

— Un k$ tad%viņš man saka — mīkstpēdiņš?

— Tev, Raibulīt, nevajag viņu saukt par mīkstpēdiņu, — Podziņa aizrādīja. — Tas nav labi.

— Un kas tur nelabs? — Raibulītis atcirta.

— Nu, kad es tev sadošu, tad zināsi, kas nelabs! — Nezinītis purpi­nāja. — Es par sevi negalvoju.

Ceļš, pa kuru traucās automobilis, šķērsoja dzelzceļa līniju, un Nezinī­tis, strīdēdamies ar Raibulīti, pārāk vēlu apjēdza, ka, braucot pāri sliedēm, viņš var pakļūt taisni zem lokomotīves. Viņš nolēma braukt ātrāk, lai pa­gūtu tikt pāri dzelzceļam, iekām šai vietā pienāks vilciens, bet, jo vairāk viņš tuvojās dzelzceļa līnijai, jo skaidrāk atskārta, ka nokļūs uz pārbrauk­tuves reizē ar lokomotīvi. Ieraudzījis, ka lokomotīve jau pavisam tuvu un ka viņi drāžas tieši tai zem riteņiem, Nezinītis krampjaini ieķērās stūres ratā un iesaucās: '

— Nu re nu! Es taču teicu, ka notiks avārija!

Redzēdama, ka lokomotīve joņo taisni viņiem virsū, Podziņa šausmās sarāvās kamoltiņā un ar rokām aizsedza acis. Raibulītis pietrūkās kājās, nepatapdams, ko iesākt, iebelza Nezinītim ar dūri pa pakausi un iekliedzās:

— Stop, stulbeni! Ko tu dari!