Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS SAULES PILSĒTĀ

Apjēdzis, ka nobremzēt tik un tā vairs nepagūs, un redzēdams, ka tikt pāri pirms lokomotīves neizdosies, Ne zinītis sāka rīkoties ar stūri. Tai mirklī, kad sadursme jau šķita pilnīgi neizbēgama, viņš pagrieza pa labi un uzdrāzās ar savu mašīnu uz dzelzceļa stigas tieši lokomotīvei priekšā. Automobilis sāka lēkāt pa gulšņiem, un tam pakaļ, smagi tusnīdams, kā milzīgs, negants nezvērs joņoja vilciens. Sēdēdams aizmugurē, Raibulītis juta lokomotīves karsto elpu. Viņam blakus uz sēdekļa lēkāja kaste ar sal­dējumu. Raibulītis baidījās, ka tikai saldējums neizlec no mašīnas, tāpēc ar vienu roku turēja kasti, ar otru pats turējās pie sēdekļa atzveltnes.

— Nezinīt mīliņais, piespied! — aiz bailēm drebošā balsī lūdzās Rai­bulītis. — Goda vārds, nekad vairs ar tevi nestrīdēšos!

Nezinītis spieda visus savus pedāļus, taču nespēja palielināt ātrumu. Nogriezt malā arī nevarēja, jo dzelzceļa stiga veda pa stāvu uzbērumu, un nobraukt lejā nebija iespējams.

Atskārtusi, ka sadursme nenotiek, Podziņa atvēra acis un, atpakaļ pa­griezusies, ieraudzīja lokomotīvi, kas bija viņiem uz papēžiem. Arī uz lo­komotīves tikai šai mirklī bija pamanījuši automobili. Podziņa redzēja, ka pa lokomotīves kabīnes logu izliecās knēvelis — mašīnists un pat muti ieplēta aiz brīnumiem, ieraudzījis priekšā joņojam automobili. Apstulbis aiz bailēm, viņš sāka raustīt sviru un raidīt trauksmainus signālus, tad at­vēra vārstu, un lokomotīves riteņus no visām pusēm apņēma tvaiks. Aiz bailēm, ka tvaiks viņu neapdedzina, Raibulītis palīda zem sēdekļa. Izlai­dis tvaiku, mašīnists iedarbināja bremzi, un vilciens sāka pamazām palēni­nāt gaitu. Automobilis, joņodams ar iepriekšējo ātrumu, izrāvās uz priekšu. Atstatums starp automobili un vilcienu palielinājās, taču Nezinitis to nemanīja. Ieraudzījis, ka priekšā dzelzceļa uzbērums nav vairs tik kraujš kā iepriekš, viņš grieza malā, un mašīna drāzās lejā. Uzgrūdusies virsū cinim, tā pēkšņi apstājās, tā ka Podziņa un Nezinītis gandrīz pār­sita pieri, bet Raibulītis pēc inerces izlidoja no sēdekļa apakšas ar visu zilo kasti. Pārsviedies pāri mašīnai ar kājām gaisā, viņš ar blīkšķi nokrita zemē un palika nekustīgi guļam. Tobrīd apstājās arī vilciens. Pasažieri izlēca no vagoniem, taujāja cits citam, kas noticis, taču neviens nekā nezi­nāja. Daži nokāpa lejā no uzbēruma un piesteidzās pie Nezinīša un viņa ceļa biedriem. Ieraudzījuši Raibulīti nekustīgi guļam, visi apstāja to. Kāds ieteicās, ka vajagot apslacināt viņam seju ar aukstu ūdeni, tad viņš atžilbšot. Taču, līdzko Raibulītis izdzirdēja pieminam aukstu ūdeni, viņš uz vietas pielēca kājās un, stulbi pablenzis apkārt, stostīdamies jautāja:

— Un kur mans sa-sa-saldējums?

— Sa-sa-saldējums ir šeit, — atbildēja Podziņa, arī stostīdamās aiz pārdzīvotā uztraukuma.

— Ta-ta-tad es esmu mierīgs, — Raibulītis atteica.

Viņš kļuva tīri mundrs, pacēla no zemes kasti un novietoja atpakaļ mašīnā. Tobrīd no lokomotīves atskrēja mašīnista palīgs.

— Vai visi veseli? — viņš jau iztālēm sauca. — Neviens nav ievainots?

— Neviens, — Nezinītis atsaucās. — Viss kārtībā.

— Tad labi, bet mašīnists gan bija līdz nāvei pārbijies, kad ieraudzīja jūs joņojam pa priekšu. Līdz pat šim laikam nevar attapties, — palīgs stāstīja.

— Un kurp jūs braucat? — Nezinītis painteresējās.

— Vilciens iet uz Saules pilsētu, — palīgs atbildēja.

— Mēs arī uz Saules pilsētu! — Nezinītis nopriecājās.

— Tādā gadījumā jums jābrauc pa šoseju, — palīgs stingri aizrādīja. — Kas tad ar automobili brauc pa sliedēm?

— Mēs jau arī braucām pa šoseju, bet Raibulītis teica .. . Tas ir, sā­kumā mēs skatījāmies tvaikoni, tāds, ziniet, liels tvaikonis …

Nezinītis sāka sīki klāstīt par tvaikoni un par to, kā viņš sastrīdējies ar Raibulīti, bet šai brīdī atskanēja lokomotīves svilpe.

— Lūdzu piedošanu, — mašīnista palīgs pārtrauca Nezinīti, — mums laiks iet, jo vilciens nedrīkst nokavēties. Citā reizē mēs ar prieku noklausī­simies jūsu stāstu.

Ar šiem vārdiem viņš aizsteidzās pie lokomotīves, kas jau bija brauk­šanas gatavībā. Pasažieri ar skubu devās uz saviem vagoniem. Bet Nezi­nītis sauca:

— Paklausieties, kas tā par citu reizi? Citreiz mēs varbūt nemaz ne- satiksimies!

Taču neviens viņā neklausījās. Vilciens sāka kustēties, un daži knēveļi dabūja lēkt jau ejošā vilciena vagonos.

— Nu re nu! — Nezinītis apvainots nopukojās. — Nevarēja pagaidīt mazu brītiņu! Pašu interesantāko taču es netiku izstāstījis!

Tikuši atpakaļ uz šosejas, Nezinītis, Podziņa un Raibulītis turpināja pārtraukto ceļojumu. Raibulītis, kā iepriekš, sēdēja aizmugurē un dūšīgi mielojās ar saldējumu. Viņš sacījās pārdzīvojis stipru uztraukumu, kad iz­lidojis no mašīnas, bet saldējums viņu nomierinot. Podziņa atcerējās, kā viņa nobijusies no lokomotīves, un Nezinītis aizgūdamies klāstīja, kā viņš attapis pašā pēdējā mirklī pagriezt mašīnu, lai izvairītos no sadursmes.

— Skatos, — viņš stāstīja, — drāžamies taisni zem lokomotīves! Āt­rumu palielināt nevar, bremzēt par vēlu. Nu, domāju, nupat visiem bei­gas! … Te uzreiz man tikpat kā ar pietu pa galvu: sak, jāpagriež …

— Tas biju es, kas tev ielika pa galvu, — atsaucās Raibulītis. — Es nobijos, saproti…

— Saproti, tu atkal sāc mani kaitināt! — Nezinītis sadusmojās.

— Nu, klusēšu jau, klusēšu! Tagad es zinu, ka šoferi nedrīkst kaitināt, kad tas sēž pie stūres.

Tobrīd mūsu ceļotājus atkal panāca automobilis koši dzeltenā, krāsā. Tajā brauca divi knēveļi. Tas, kas sēdēja pie stūres, tīšām samazināja ātrumu, lai aplūkotu Nezinīša mašīnu. Knēvelis,

kas sēdēja viņam līdzās, vērīgi noskatīja Raibulīti un pavīpsnājis uzsauca:

— Tev, mīlīt, nekaitētu mazliet nomazgāties!

Viņi abi gardi nosmējās, tad šoferis palielināja ātrumu, un mašīna aizripoja garām.

Nezinītis un Podziņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka Raibulītim vaigus, pieri un pat ausis no vienas vietas klāj netīri plankumi un svītras.

— Kas tev ir? — Nezinītis brīnījās. — Tu taču nesen mazgājies.

— Kā nu nesen? Kur tas laiks! — Raibulītis atsaucās.

— Bet mēs taču mazgājāmies reizē ar tevi, —iebilda Podziņa. — Kā­pēc tad mēs esam tīri?

— Runā ar! — Raibulītis iesmējās. — Jūs sēžat priekšā, bet es aiz muguras. Visi putekļi nāk man virsū.

— Ja mēs esam priekšā, tad mums vajadzētu vēl vairāk appu­tēt, — sprieda Nezinītis.

— Nu, es nezinu, kā tas jums tur iznāk, — Raibulītis atmeta ar roku.

Patiesībā, protams, pie visa vainīgi bija putekļi. Tie ne visai pieķeras pie

sejas, ja tā nav lipīga, bet Raibulītim seja bija lipīga, tāpēc ka viņš nepār­traukti ēda saldējumu, kas kusa viņam rokās un notriepa vaigus, degunu un pat ausis, atstādams slapjas svītras. Šajās vietās ceļa putekļi labi pie­lipa. Svītras pamazām apžuva līdz ar pielipušajiem putekļiem, un tā uz sejas radās netīrumi.

— Vajadzēs tev, Raibulīt, vēlreiz nomazgāties, tiklīdz gadīsies ceļā kāds dīķis vai upe, — Podziņa nolēma. — Nepavisam nav interesanti, ka ikviens par mums smejas!

— Un kas viņiem devis tiesības par mums smieties? — Raibulītis spu­rojās. — Ja mēs viņus panāktu, es viņiem gan parādītu, kā smieties! Zēl tikai, ka mēs velkamies kā gliemeži!