Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

Tā Zinītis prātoja. Visu, kā nākas, pārdomājis, viņš nolēma aizmirst par Mēnesi un nekad vairs par to nedomāt.

Izrādījās tomēr, ka šo lēmumu Zinītim nemaz nav tik viegli izpildīt. Iemesls bija tas, ka viņam glabājās gabaliņš Mēness, proti, tas mēnessakmens, ko viņš bija ar veserīti atdauzījis no klints, kad kopā ar Fuksiju un Siļķīti nokāpa Mēness alā. Šis mēnessakmens jeb lunīts, kā Zinītis to dēvēja, atradās viņa istabā uz palodzes un ik mīļu brīdi dūrās acīs. Paskatījies uz lunītu, Zinītis uzreiz atcerējās Mēnesi un visu, kas bija noticis, un no jauna uztraucās.

Reiz naktī pamodies, Zinītis pameta skatienu uz lunītu, un viņam šķita, ka akmens tumsā spīd ar tādu kā maigu, zilganu gaismu. Pārsteigts par šādu neparastu parādību, Zinītis piecē­lās no gultas un piegāja pie loga, lai aplūkotu mēnessakmeni tuvumā. Te viņš pamanīja, ka pie debesīm spīd spožs pilns Mēness. Mēness stari krita taisni logā un apgaismoja akmeni tā, ka radās iespaids, it kā tas spīdētu pats no sevis. Papriecājies par šo skaisto skatu, Zinītis nomierinājās un likās gultā.

Citureiz (tas gadījās vakarā) Zinītis ilgi sēdēja pie grāma­tas un, kad pēdīgi nolēma iet gulēt, jau bija vēla nakts. Izģēr­bies un nodzēsis elektrību, Zinītis ielīda gultā. Nejauši viņa ska­tiens apstājās pie lunīta. Un atkal Zinītim likās, ka akmens spīd pats no sevis un šoreiz pat kaut kā sevišķi spoži. Zinādams, ka tas ir tikai mēnesnīcas, radīts efekts, Zinītis nepievērsa tam uz­manību un jau taisījās laisties miegā, kad uzreiz atcerējās, ka šonakt ir jauns Mēness, vienkārši runājot, pie debesīm nevar būt nekāda Mēness. Piecēlies no gultas un paskatījies pa logu, Zinītis pārliecinājās, ka nakts tiešām ir tumša, bez Mēness. Pie ogļu melnām debesīm mirdzēja tikai zvaigznes, bet Mēness ne­bija. Un tomēr mēnessakmens uz palodzes spīdēja tā, ka ne vien bija redzams pats, bet apgaismoja arī daļu palodzes ap sevi.

Zinītis paņēma lunītu rokā, un viņa roka pārlija ar vāru, zai­gojošu gaismu, kas šķita plūstam no akmens. Jo ilgāk Zinītis lūkojās uz akmeni, jo spožāk tas likās mirdzam. Un Zinītim šķita, ka istabā nav vairs tik tumšs kā pirmīt. Viņš jau varēja tumsā saskatīt gan galdu, gan krēslus, gan gramatu plauktu. Zinītis paņēma no plaukta grāmatu, atšķīra to un uzlika uz tās mēnessakmeni. Akmens apgaismoja lappusi tā, ka tam apkārt varēja saskatīt atsevišķus burtus un izlasīt vārdus.

Zinītis saprata, ka mēnessakmens izstaro kaut kādu ener­ģiju. Viņš dzīrās uz vietas skriet un pastāstīt par savu atklā­jumu knēveļiem, taču atcerējās, ka tie visi sen jau guļ, un negri­bēja tos modināt.

Otrā diena Zinītis sacīja kneveļiem:

— Šovakar, brālīši, atnaciet pie manis! Es jums parādīšu ļoti interesantu lietiņu.

— Kas ta ir par lietiņu? — visi gribēja zināt.

— Atnaciet vien, tad jau redzēsiet!

Visi, protams, ļoti interesējās, ko Zinītis īsti parādīs. Sku- biņš aiz nepacietības tā uztraucās, ka pusdienās pat ēst neko neēda. Pēdīgi viņš neizturēja, devās pie Zinīša un tik stipri pli­jās tam virsū, ka Zinītim vajadzēja atklāt viņam savu noslē­pumu. Tā knēveļiem viss kļuva jau iepriekš zināms, taču tas tikai sakāpināja viņu ziņkāri. Ikvienam gribējās pašam savām acīm redzēt, kā akmens tumsā spīd.

Līdzko saulīte nogrima aiz apvāršņa, visi jau bija Zinīša istabā.

— Jūs esat atnākuši par agru, — Zinītis knēveļiem aizrā­dīja. — Akmens pašlaik nevar spīdēt, jo vēl ir pārāk gaišs. Tas spīdēs, kad iestāsies pilnīga tumsa.

— Nekas, mēs pagaidīsim, — atbildēja Sīrupiņš. — Mums nekur nav jāsteidzas.

— Nu, gaidiet arī, — Zinītis bija ar mieru. — Bet, lai jums nebūtu garlaicīgi, es pa to laiku pastāstīšu par šo interesanto parādību.

Viņš uzlika mēnessakmeni uz galda, ap kuru bija sasēdušies knēveļi, un sāka stāstīt par to, ka dabā sastopamas vielas, kuras iegūst spēju tumsā spīdēt pēc tam, kad uz tām iedarbojušies gaismas stari. Tādu spīdēšanu sauc par luminiscenci. Dažas vielas iegūst spēju izstarot redzamu gaismu pat neredzamo ultravioleto, infrasarkano vai kosmisko staru ietekmē.

— Var pieņemt, ka no šādas vielas arī sastāv mēnessak­mens, — Zinītis sacīja.

Lai knēveļiem vēl ar kaut ko pakavētu laiku, Zinītis viņiem izklāstīja savu teoriju par to, ka Mēness ir liela lode, kuras iekšpusē atrodas vēl otra lode, un uz šās iekšējās lodes dzīvo Mēness knēveļi jeb mēnesēni.

Kamēr Zinītis klāstīja saviem draugiem visas šīs cferīgās zināšanas, istabā pamazām biezēja tumsa. Knēveļi no visa spēka valbīja acis uz mēnessakmeni, kas atradās viņiem priekšā, taču nemanīja nekādu spīdēšanu. Skubiņš, kas bija pārlieku nedis­ciplinēts, visu laiku dīdījās aiz nepacietības un nevarēja nosē­dēt uz vietas.

— Nu kāpēc tas nespīd? Nu kad tad tas spīdēs? — viņš vienā gabalā taujāja.

— Pagaidi mazdrusciņ. Vēl ir ļoti gaišs, — Zinītis viņu mierināja.

Beidzot iestājās tāda tumsa, ka nevarēja vairs saskatīt ne akmeni, ne pat galdu, uz kura tas bija novietots. Bet Zinītis joprojām atkārtoja:

— Pagaidiet mazdrusciņ, vēl ir ļoti gaišs.

— Patiešām, brālīši, tik gaišs, ka var kaut gleznot! — Zinīti atbalstīja Tūbiņš.

Kāds klusītēm iesmējās. Tumsā nevarēja izšķirt, kurš.

— Tas viss ir tīrās blēņas! — Skubiņš ierunājās. — Manu­prāt, akmens nemaz nespīdēs.

— Un kālab gan tam būtu jāspīd, ja arī tāpat ir gaišs, — piebilda Skrūvītis.

Atkal kāds iesmējās. Šoreiz jau skaļāk. Liekas, tas bija Nezi- nītis. Viņš bija pats lielākais smiekluvācele.

— Tu, Skubiņ, allaž nez kur steidzies. Tev tikai gribas, lai ātrāk, — iejaucās Sīrupiņš.

— Un vai tev negribas? — pikti norūca Skubiņš.

— Kas man ko steigties? — Sīrupiņš atcirta. — Vai tad šeit ir slikti? Silts, gaišs, mušas nekož.

Nu jau knēveļi vairs neizturēja un visi laida smējienu vaļā. Viņiem tā bija iepaticies Sīrupiņa teiciens par mušām, ka to sāka atkārtot visvisādās toņkārtās.

Pēdīgi Koklītis ieminējās:

— Ko nu par mušām! Visas mušas sen jau guļ!

— Pareizi! — uztvēra doktors Tabletiņš. — Mušas guļ, ari mums laiks iet pie miera! Izrāde beigusies!

— Nedusmojieties, brālīši, te būs iznācis kaut kāds misēk­lis, — Zinītis taisnojās. — Vakar akmens spīdēja, dodu jums goda vārdu!

— Tu nebēdājies, kas tur nu! Rīt mēs atkal atnāksim, — solījās Ķīlītis.

— Protams, atnāksim: šeit ir gan gaišs, gan silts, arī mušas nekož, — kāds uztvēra.

Visi — smiedamies un grūstīdamies, un tumsā mīdami cits citam uz kājām — sāka taustīties ārā no istabas. Zinītis tīšuprāt nededza elektrību, jo viņam bija kauns skatīties knēveļiem acīs. Kolīdz visi bija izklīduši, viņš ar joni iekrita gultā, ierakās ar seju spilvenā un saķēra galvu rokās.

— Tā man, muļķim, arī vajag! — viņš izmisis murmināja. — Nevarēji turēt mēli aiz zobiem — tagad nu maksā ragā! Ne­pietika ar to, ka Saules pilsētā izgāzos, tagad arī šeit visi par mani smiesies! …

Zinītis aiz dusmām bija gatavs sevi vai iekaustīt, taču, ap­svēris, ka ir jau vēls, nolēma nejaukt dienas režīmu un izģērbies likās gulēt. Naktī viņš tomēr pamodās un, nejauši paraudzījies uz galdu, atklāja, ka akmens spīd. Ietinies segā un iebāzis kā­jas čībās, Zinītis piegāja pie galda un, paņēmis akmeni rokā, sāka to aplūkot. Akmens spīdēja dzidrā, zilganā gaismā. Tas viscaur it kā sastāvēja no zvīļiem, mirguļojošiem punktiņiem. Pamazām spulgošana kļuva aizvien spožāka. Tā vairs nebija zilgana, bet tādā kā neizskaidrojamā krāsā: ne īsti sārta, ne īsti zaļa. Sasniegusi vislielāko zvīļumu, mirgošana pamazām apdzisa, un akmens vairs nespīdēja.