Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

— Jūs arī pats to viegli būtu ieņēmis galvā, ja vien mazliet padomājis. Ja jau Mēness sākumā bija ugunīgi šķidrs, tad taču atdzist tas sāka nevis no iekšas, bet gan no ārpuses, jo tieši Mēness virsma saskaras ar auksto pasaules telpu. Tātad atdzisa un sacietēja visupirms Mēness virsma un Mēness kļuva par tādu kā milzu lodveida trauku, kurā joprojām atradās — kas?,,,

— Vēl neatdzisusi šķidra viela! — iesaucās kāds no klau­sītājiem.

— Pareizi! — Zinītis uztvēra. — Vēl neatdzisusi viela, vien­kārši sakot, šķidrums.

— Nu redziet, pats sakāt — šķidrums, — Zvaigznums iesmējās. — No kurienes tad Mēnesī radās tukšums, ja tur bija šķidrums, kokapauri jūs?

— Nu, to nemaz nav grūti aptvert, — Zinītis nesatricināmā mierā atbildēja. — Sakaitētais šķidrums, ko apņēma cietā Mē­ness garoza, joprojām pamazām atdzisa, un atdziestot tā til­pums samazinājās. Jūs, jādomā, zināt, ka, jebkurai vielai atdziestot, tās tilpums samazinās?

— Jādomā, zinu, — profesors sirdīgi norūca.

— Tad jums visam jābūt skaidram, — Zinītis nopriecājās.

— Ja šķidrās vielas tilpums samazinājās, tad pats par sevi sa­protams, ka Mēness iekšpusē vajadzēja rasties tukšai telpai, tāpat kā gaisa burbulim pudelē. Šī tukšā telpa kļuva aizvien lielāka un lielāka, novietodamās Mēness centrālajā daļā, jo cietā Mēness garoza pievilka atlikušo šķidro masu, tāpat kā pudeles sieniņas pievilka ūdens atliekas pudelē, kad tā atradās bezsvara stāvoklī. Ar laiku šķidrums Mēness iekšienē pavisam atdzisa un sacietēja, it kā pielipis pie planētas cietajām sieniņām, un tāpēc Mēnesī radās iekšējais dobums, kas pamazām varēja pie­pildīties ar gaisu vai kādu citu gāzi.

— Pareizi! — kāds iesaucās.

Un tūliņ no visām pusēm atskanēja saucieni:

— Tiesa gan! Pareizi! Malacis, Zinīt! Urā!

Visi ņēmās sist plaukstas. Kāds iekliedzās:

— Nost Zvaigznumu!

Tūliņ divi knēveļi satvēra Zvaigznumu — viens aiz apkak­les, otrs aiz kājām — un novilka viņu no tribīnes. Vairāki knē­veļi paķēra Zinīti uz rokām un stiepa uz tribīni.

— Lai Zinītis referē! — sauca visapkārt. — Nost Zvaig­znumu!

— Dārgie draugi! — sacīja Zinītis, attapies uz tribīnes.

— Es nevaru referēt. Neesmu gatavojies.

— Pastāstiet par lidojumu uz Mēnesi! — sauca knēveļi.

— Par bezsvara stāvokli! — kāds kliedza,

— Par Mēnesi? . . . Par bezsvara stāvokli? — Zinītis samul­sis atkārtoja. — Nu labi, lai būtu par bezsvara stāvokli. Jūs droši vien zināt, ka kosmiskajai raķetei, lai pārvarētu Zemes pievilkšanas spēku, jāattīsta ļoti liels ātrums — vienpadsmit kilometru sekundē. Kamēr raķete uzņem šo ātrumu, jūsu ķer­menis sajūt lielu pārslodzi. Jūsu ķermeņa svars it kā vairākkārt palielinās un jūs ar spēku spiež pie kabīnes grīdas. Jūs nevarat pacelt roku, jus nevarat pacelt kaju, jums šķiet, ka viss jusu ķermenis it ka pielijis ar svinu. Jums šķiet, it ka nez kads bries­mīgs smagums uzgulis jusu krūtīm un neļauj jums elpot. Bet, līdzko ieskrejiens beidzas un kosmosa kuģis sak savu brīvo lidojumu starpplanētu telpa, izbeidzas ari pārslodze un jūs vairs nejūtat smagumu, vienkārši runājot, zaudējat svaru.

— Pastastiet — ko jus sajūtat? Ko jus pārdzīvojāt? kāds iesaucās.

— Mana pirmā sajuta, zaudējot svaru, bija it ka man nemanot butu aizvakts sēdeklis un nav vairs uz ka sedet. Sajūta bija tāda, it ka es būtu ko pazaudējis, taču nekādi nevarēju sa­prastāko. Jutu vieglu reiboni, man sāka likties, ka mani kāds tīšuprāt apgriezis ar galvu uz leju. Reizē ar to sajutu, ka man iekšā viss pamiris, sastindzis kā bailēs, kaut gan pašu baiļu nebija. Mazliet nogaidījis un pārliecinājies, ka ar mani nekas Jauns nav noticis, ka es gan elpoju kā parasti, gan redzu visu visapkārt, gan normāli saprotu, es vairs nepievērsu uzmanību stingumam krūtīs un vēdera apvidū, un šī nepatīkamā sajūta pārgāja pati no sevis. Kad apskatījos apkārt un ieraudzīju, ka visi priekšmeti kabīnē ir savā vietā, ka sēdeklis, tāpat kā iepriekš, ir man apakšā, man vairs nelikās, ka esmu apgriezts ar galvu uz leju, un arī reibonis pārgāja …

— Stāstiet! Stāstiet vēl! — knēveļi sāka visi reizē brēkt, kad Zinītis pieklusa.

Daži aiz nepacietības pat dauzīja ar kājām grīdu.

— Nu tad tā, — Zinītis turpināja. — Pārliecinājies, ka viss kārtībā, es gribēju atsperties ar kājām pret grīdu, taču izdarīju to tik strauji, ka palēcos uz augšu un atsitos ar galvu pret kabī­nes griestiem. Es, saprotiet, nebiju apsvēris, ka mans ķermenis zaudējis svaru un tagad pietiek ar nelielu piepūli, lai uzlēktu briesmīgi augstu. Tā kā mans ķermenis nekā nesvēra, es varēju brīvi karāties kabīnes vidū jebkurā stāvoklī, nelaižoties lejup un nepaceļoties augšup, taču, lai tā būtu, vajadzēja izturēties

piesardzīgi un neizdarīt straujas kustības. Ap mani tikpat brīvi peldēja priekšmeti, kurus mēs nebijām piestiprinājuši, pirms de­vāmies lidojumā. Ūdens no pudeles nelija ārā pat tad, ja pudeli pagāza ar dibenu uz augšu, taču, ja izdevās ūdeni no pudeles izšļakstināt, tas salasījās lodītēs, kas tāpat brīvi peldēja telpā tik ilgi, līdz kabīnes sienas tās pievilka.

— Bet sakiet, lūdzu, — viens knēvelis ievaicājās, — vai jums pudelē bija ūdens vai varbūt kāds cits dzēriens?

— Pudelē bija parasts ūdens, — Zinītis īsi atteica. — Kāds gan cits dzēriens varēja būt?

— Nu, es nezinu, — knēvelis noplātīja rokas. — Es domāju, augļu sula vai varbūt petroleja.

Visi sāka smieties. Tad kāds cits knēvelis pavaicāja:

— Un vai jūs no Mēness kaut ko atvedāt?

— Es atvedu gabaliņu paša Mēness.

Zinītis izvilka no kabatas nelielu zilganpelēku akmentiņu un

sacīja:

— Uz Mēness virsmas mētājās liels daudzums dažādu ak­meņu, turklāt ļoti skaistu, taču es negribēju tos ņemt, jo varēja izrādīties, ka tie ir meteorīti, kas nejauši nokļuvuši uz Mēness no pasaules izplatījuma. Bet šo akmeni es ar veserīti atsitu no klints, kad mēs kāpām lejup Mēness alā. Tā­pēc varat būt pilnīgi pārliecināti, ka šis akmens ir īstā Mēness gabaliņš.

Mēness gabaliņš gāja no rokas rokā. Ikvie­nam gribējās to tuvāk aplūkot. Kamēr knēveļi aplūkoja akmeni, laizdami to no rokas rokā, Zinītis stāstīja, kā viņi ar Fuksiju un Siļķīti ceļojuši pa Mēnesi un ko tur redzējuši. Zinīša stāsts visiem ļoti patika. Visi bija ļoti apmie- i mati. Tikai profesors Zvaigznums šķita ne visai apmierināts. Līdzko Zinītis, savu stāstī­

jumu beidzis, nokāpa no tribīnes, profesors Zvaigznums uzlēca uz tribīnes un sacīja:

— Dārgie draugi, mums visiem bija ļoti interesanti paklau­sīties par Mēnesi un par visu pārējo, un es visu klātesošo vārdā sirsnīgi pateicos slavenajam Zinītim par viņa interesanto un saturīgo stāstījumu. Tomēr … — Zvaigznums sacīja un bargi paslēja uz augšu rādītājpirkstu.

— Nost! — kāds no knēveļiem iekliedzās.

— Tomēr .. ; — balsi paceldams, profesors Zvaigznums at­kārtoja. — Tomēr mēs šeit esam sapulcējušies nepavisam tādēļ, lai klausītos par Mēnesi, bet gan lai apspriestu Zinīša grāmatu, bet, tā kā grāmata netika apspriesta, tas nozīmē, ka neesam veikuši to, kas bija paredzēts, un, ja paredzēto neesam veikuši, tad tas tomēr būs jāveic, un, ja tas tomēr jāveic, tad nāksies tomēr veikt un apskatīt. . .

Neviens tā arī nedabūja zināt, ko īsti profesors Zvaigznums gribēja apskatīt. Sacēlās tāds troksnis, ka neko vairs nevarēja saprast. No visām pusēm skanēja tikai viens vārds: