Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

«Kas gan ar mani noticis?» Zinītis apjucis domāja. «Viens no diviem: vai nu es atrodos bezsvara stāvoklī, vai arī guļu un tas viss man rādās sapņos.»

Viņš ņēmās no visa spēka valbīt acis, pūlēdamies pamosties, taču, pārliecinājies, ka aizmidzis nav, galīgi sadrūma un sāka žēlā balsī saukt:

— Glābiet, brālīši!

Tā kā neviens palīgā nenāca, Zinītis nolēma, ka drīzāk jā­tiek no ^stabas ārā un jāpaskatās, ko dara draugi — pārējie knēveļi.

Piesardzīgi airēdamies ar rokam un kājām, Zinītis sāka lē­nām pārvietoties gaisā un pamazām aizpeldēja līdz durvīm. Tur viņš pieķērās pie palodas un ņēmās no visa spēka spārdīt ar kājām durvis. Varētu likties, ka durvis atvērt nav nekāda lielā māka, tomēr bezsvara stāvoklī tas nav nemaz tik vienkārši, kā liekas. Zinītim iznāca krietni vien papūlēties, iekām durvis atda­rījās.

Izkļuvis beidzot no istabas un atradies uz kāpnēm (parei­zāk sakot, virs kāpnēm), Zinītis sāka gudrot, kā lai tiek lejā. Ikviens var viegli atskārst, ka nokāpt parastā veidā, proti, pakā­pienu pēc pakāpiena, Zinītis tagad nevarēja, jo smaguma spēks viņu vairs nevilka lejup, un, lai cik viņš kustinātu kājas, tas neko nelīdzētu.

Galu galā Zinītis tomēr izdomāja labu paņēmienu. Aizsnie­dzies līdz margām, viņš sāka laisties lejup, ķerdamies ar rokām pie margām. Droši vien no malas tas izskatījās ļoti jocīgi, jo kājas Zinītim kuļājās gaisā kā odam, un, jo zemāk viņš šļūca, jo kājas slējās aizvien augstāk un jo vairāk pats griezās ar galvu uz leju.

Tik oriģinālā veidā nokļuvis pa kāpnēm lejā, Zinītis atradās gaitenī pie ēdamistabas durvīm. Aiz durvīm skanēja tādi kā apslāpēti kliedzieni. Zinītis ieklausījās un saprata, ka knēveļi ēdamistabā par kaut ko satraukti. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Zinītis atvēra durvis un iekļuva ēdamistabā. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza. Knēveļi, salasījušies ēdam­istabā, nesēdēja vis pie galda kā parasti, bet dažādās pozās lidinājās gaisā. Ap viņiem peldēja krēsli, soli, bļodas, šķīvji, karotes. Turpat grozījās arī liels alumīnija kastrolis ar mannas putru.

Ieraudzījuši Zinīti, knēveļi sacēla negantu brēku.

— Zinulīt mīļo, palīdzi jel! — iegaudojās Aizmārša. — Es nesaprotu, kas ar mani notiek!

— Paklau, Zinīt, mēs visi nez kāpēc lidojam! — iebrēcās doktors Tabletiņš.

— Bet man kājas neklausa! Es nevaru paiet! — spiedza Sīrupiņš.

— Arī man kājas neklausa! Nevienam kājas neklausa! Un sienas līgojas! — bļāva Rūcenis.

— Klusu, brālīši! — Zinītis atkliedza. — Es arī pats nekā nevaru saprast. Manuprāt — mēs esam bezsvara stāvoklī. Mēs

esam zaudējuši svaru. Tāda sajūta man bija, kad raķetē lidoju uz Mēnesi.

— Bet mēs taču nekur nelidojam, — iebilda Tūbiņš.

— To droši vien kāds tīšuprāt uzrīkojis — tādu aušību! — iesaucās Skubiņš.

— Kāds dzen ar mums jokus! — uztvēra Aizmārša.

— Nu, kas tie par jokiem! — pīkstēja Apalītis. — Mitējieties uz vietas! Man reibst galva! Kāpēc sienas līgojas? Kāpēc viss sagriezies ar kājām gaisā?

— Viss ir savā vietā, — Apalītim atbildēja Zinītis. — Tu pats esi apgriezies ar galvu uz leju, tāpēc tev liekas, ka visap­kārt viss ir ar kājām gaisā.

— Nu tad lai mani tūliņ atgriež atpakaļ, citādi es par sevi neatbildu! — Apalītis nerimās.

— Mieru! — Zinītis apsauca. — Vispirms mums jātiek skaidrībā, kāpēc mēs esam pazaudējuši svaru.

Bet Nezinītis teica:

— Ja mēs esam pazaudējuši svaru, tad mums tas jādabū rokā, un viss kārtībā! Kas tur vēl ko noskaidrot?

— Tu, aplamīt, turi muti, ja nekā prātīga nevari ieteikt, — ērcīgi uzsauca Ķīlītis.

— Bet tu nelamā mani par aplamīti, citādi — ka likšu ar dūri!

To pateicis, Nezinītis atvēzējās un tik spēcīgi iegāza Ķīlītim pa sprandu, ka tas sāka griezties kā vilciņš un aizlidoja pāri visai istabai. Arī Nezinītis nenoturējās uz vietas un, aizlidojis uz pretējo pusi, atsitās ar galvu pret putras kastroli. No grū­diena šķidrā mannas putra iešļācās taisni sejā Apalītim, kas gadījās turpat tuvumā.

— Brālīši, kas tad nu? … Par ko? … Tā ir nejēdzība! kliedza Apalītis, iztriepdams mannas putru pār seju un spļau­dīdamies uz visām pusēm.

Vairīdamies no Apalīša spļāvieniem un gaisā pel­došajiem putras pikučiem, knēveļi sāka izdarīt strau­jas kustības, un iznākums bija tāds, ka viņi nu šaudī­jās pa istabu visos virzie­nos, sagrūzdamies cits ar citu un nodarīdami cits ci­tam dažādas vainas.

— Lēnāk, brālīši! Mie­ru! — pilnā rīklē sauca Zinītis, kuru grūstīja no vi­sām pusēm. — Lūkojiet ne­kustēties, brālīši, citādi — es nezinu, kas būs! Bez­svara stāvoklī nedrīkst iz­darīt pārāk straujas kustī­bas. Vai dzirdat, ko es jums saku? Mie-ru-u!

Saskaities Zinītis trieca dūri uz galda, kas viņam tobrīd ga­dījās pa rokai. No tādas spējas kustības Zinītis pats apmeta gaisā kūleni un diezgan stipri nodauzīja pakausi pret galda stūri.

— Nu re, es taču teicu! — viņš iebrēcās, ar roku berzēdams sasisto vietu.

Knēveļi galu galā saprata, ko no viņiem prasa, un, mitēju­šies izdarīt bezmērķīgas kustības, sastinga gaisā: dažs augšā pie griestiem, cits lejā netālu no grīdas, dažs ar galvu uz augšu, cits ar galvu uz leju, dažs horizontālā, cits slīpā, tas ir, greizā stāvoklī.

Redzēdams, ka visi beidzot nomierinājušies, Zinītis sacīja:

— Klausieties mani uzmanīgi! Tūliņ es jums nolasīšu lekciju

par bezsvara stāvokli . . . Jūs visi zināt, ka zeme pievelk jebkuru priekšmetu, un šo pievilkšanu mēs sajūtam kā smaguma spēku jeb svaru. Šis smaguma spēks jeb svars ir tas, kas Jauj mums brīvi pārvietoties pa zemi, jo mūsu kājas, ko ķermeņa svars pie­spiež pie zemes, it kā sakabinās ar to. Ja svars pazūd, kā tas noticis patlaban, tad nekāda sakabināšanās vairs nenotiek un mēs nevaram parastā veidā pārvietoties, proti, nevaram staigāt pa zemi vai pa grīdu. Ko tādā gadījumā darīt?

— Jā, jā, ko darīt? — knēveļi no visām pusēm atsaucās.

— Pamazām jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kas mums radušies, — Zinītis atbildēja. — Lai to panāktu, jums visiem jāiegaumē trešais mehānikas likums, kas it īpaši uzskatāmi iz­paužas bezsvara stāvoklī. Par ko tad šis likums runā? Šis li­kums runā par to, ka jebkura darbība izraisa līdzīgu, pretējā virzienā vērstu pretdarbību. Piemēram: ja es, atrazdamies bez­svara stāvoklī, pacelšu rokas uz augšu, tad viss mans ķermenis tūliņ pat slīdēs lejup. Lūk, skatieties …

Zinītis apņēmīgi pacēla abas rokas uz augšu, un viņa ķer­menis sāka līgani slīdēt lejup.

— Ja es turpretim nolaidīšu rokas uz leju, — viņš turpināja, — tad viss mans ķermenis sāks celties augšup.

Nenolidojis līdz grīdai, Zinītis spēji nolaida rokas uz leju un šās kustības rezultātā līgani lidoja augšup.

— Un tagad raugieties! — Zinītis iesaucās, apstājies pie griestiem. — Ja es pastiepšu roku sāņus, piemēram, pa labi, — viss mans ķermenis sāks griezties pretējā virzienā, proti, uz kreiso pusi.

Enerģiski atmetis labo roku sāņus, Zinītis sāka griezties un apsviedās ar galvu uz leju.

— Redzat? — viņš sauca. — Pašlaik esmu ar galvu uz leju un visa istaba man rādās apgrieztā veidā. Kas man jādara, lai atgrieztos atpakaļ? Pietiek pavicināt roku sāņus.