Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

Zinītis pamāja sāņus ar kreiso roku un, atkal sācis griezties, pārsviedās atpakaļ ar galvu uz augšu.

— Jūs redzat, ka, izdarot ar rokām vienkāršas kustības, var piešķirt savam ķermenim jebkuru stāvokli telpā. Tagad paklau­sieties, kas mums visupirms jādara. Visupirms tiem, kuri atro­das ar galvu uz leju, jāpagriežas ar galvū uz augšu.

— Bet tiem, kuri ar galvu uz augšu, jāapgriežas ar galvu uz leju? — iejautājās Nezinītis.

— Nē, taisni to nevajag darīt, — Zinītis atbildēja. — Visiem jābūt ar galvu uz augšu, jo tāds ir katra normāla knēveļa paras­tais stāvoklis. Otrkārt, visiem jānolaižas lejā un jācenšas turē­ties tuvāk pie grīdas, jo katram normālam knēvelim dabiski ir atrasties uz grīdas un nevis kuļāties pie griestiem. Ceru, ka jums tas ir skaidrs?

Visi sāka lēni kustināt rokas, cenzdamies ieņemt vertikālu stāvokli un nolaisties lejā. Tas uzreiz ne visiem izdevās, jo, ieņē­mis vertikālu stāvokli un nolaidies lejā, knēvelis atgrūdās ar kājām no grīdas un uzlidoja atpakaļ pie griestiem.

— Turieties, brālīši, tuvāk pie sienām, — Zinītis knēveļiem ieteica, — un, nolaidušies lejā, ķerieties ar rokām pie kaut kā nekustīga: pie palodzes, durvju roktura, pie tvaika apkures cau­rules.

Izrādījās, ka tas ir ļoti noderīgs padoms. Nepagāja ilgais laiks, kad visi knēveļi bija novietojušies lejā, ja neskaita Apa- līti, kas joprojām neveikli kūleņoja gaisā. Visi cits caur citu deva viņam padomus, kā nolaisties lejā, bet no tā nebija nekāda labuma.

— Nu nekas, — Zinītis noteica. — Lai viņš patrenējas. Ar laiku viņam viss iznāks labi. Bet mēs mazlietiņ atpūtīsimies un centīsimies pierast pie bezsvara stāvokļa.

— Kā tad! Pieradīsi jau gan pie tā! — pieri saraucis, norūca Rūcenis.

. — Pie visa var pierast, — Zinītis mierīgi atbildēja. — Gal­venais — nelikties par bezsvaru ne zinis. Ja kādam sāk likties, ka viņš krīt lejup vai apgriežas ar kājām gaisā — bet tādas sajūtas bezsvara stāvoklī mēdz būt —, t&d vajag labi ātri apska­tīties apkārt. Jūs ieraudzīsiet, ka atrodaties istabā un nekur nekrītat, un vairs neuztrauksieties. Kuram ir jautājumi?

— Mani ļoti satrauc viens jautājums, — atsaucās Nezinītis. — Vai mēs šodien brokastis ēdīsim vai arī bezsvara stāvokļa dēļ visādas brokastis un pusdienas pavisam atceltas?

— Brokastis un pusdienas nepavisam nav atceltas, — Zinī­tis atbildēja. — Tūliņ virtuves dežuranti gatavos brokastis, bet mēs pa to laiku ķersimies pie darba. Visupirms nepieciešams nostiprināt visus kustīgos priekšmetus, lai tie nelido pa gaisu. Galdi, krēsli, skapji un pārējās mēbeles jāpienaglo pie grīdas; pa visām istabām un gaiteņiem jāizvelk auklas kā veļas žāvē­šanai. Mēs ar rokām turēsimies pie auklām, un mums būs vieg­lāk pārvietoties.

Visi, atskaitot Apalīti, tūdaļ ķērās pie darba: daži vilka pa istabām auklas, citi nagloja mēbeles pie grīdas. Tas nebija ne­kāds vieglais darbs. Pamēģini vien iedzīt naglu sienā, kad pie katra āmura sitiena pretspēks aizsviež tevi uz pretējo pusi, tev sametas tumšs gar acīm, un tu lido, nezinādams, pret ko atsi­tīsies ar galvu. Tagad visu nācās darīt citādāk. Lai iedzītu vienu naglu, vajadzēja piedalīties vismaz trim knēveļiem. Viens turēja naglu, otrs sita ar āmurīti pa naglu, bet trešais pieturēja sitēju, lai pretspēks neaizsviež to atpakaļ.

Sevišķi grūti klājās virtuves dežurantiem. Labi vēl, ka todien dežurēja Skrūvītis un Ķīlītis. Tie abi bija ļoti atjautīgi knēveļi. Nonākuši virtuvē, viņi, kā mēdz teikt, ņēmās lauzīt galvu un gudrot visādus uzlabojumus.

— Lai normāli strādātu, jāstāv stingri uz kājām, — Skrū­vītis sacīja. — Pamēģini vien, piemēram, jaut mīklu, kapāt kā­postus, griezt maizi vai malt gaļu, kad tavs ķermenis bez kāda atbalsta kuļājas gaisā.

— Mēs nevaram stāvēt stingri, tāpēc ka mūsu kājām trūkst sakabes ar grīdu, — teica Ķīlītis.

— Ja sakabes nav, tad jāparūpējas, lai tā būtu, — ierosināja Skrūvītis. — Ja mēs savus apavus pienaglosim pie grīdas, sakabe būs pilnīgi pietiekama.

— Ļoti asprātīga doma! — novērtēja Ķīlītis.

Draugi tūliņ noāva zābaciņus un ar naglām piesita tos pie grīdas.

— Redzi, — sacīja Skrūvītis, iekāpis zābaciņos, — tagad mēs stāvam stingri uz kājām un mūsu ķermenis nekur nelido pie mazākā grūdiena. Rokas mums brīvas, un mēs varam darīt visu, ko vien gribam.

— Labi būtu, ja līdzās zābaciņiem pienaglotu krēslus, lai varētu strādāt sēdus, — Ķīlītis ierosināja.

— Spīdoša doma! — nopriecā­jās Skrūvītis.

Draugi veicīgi pienagloja pie grīdas divus krēslus. Tagad, kad viņu kājas bija sakabinātas ar grīdu, naglas iesist bija tīri viegli.

— Redzi nu, cik vareni izde­vās, — noteica Ķīlītis, apsēzda­mies uz krēsla. — Vai gan es va­rētu sēdēt uz krēsla, ja zābaciņi nebūtu pienagloti? Sēdēt es varētu tikai tādā gadījumā, ja turētos ar rokām pie krēsla, taču tad neva­rētu nekā strādāt. Turpretim tagad man rokas ir brīvas un es varu darīt visu, kas patīk. Varu gan rakstīt, gan lasīt, sēžot pie galda, un, ja, sēdēt apniks, varu piecel­ties un strādāt, kājās stāvot.

Tā runādams, Ķīlītis sēdās uz krēsla un cēlās no tā augšā, demonstrēdams visas jaunās metodes ērtības.

Skrūvītis izvilka vienu kāju no zābaciņa un teica:

— Drošai sakabei ar grīdu pietiek ar vienu kāju. Izvilcis no zābaciņa otru kāju, es varu paspert soli uz priekšu, soli atpa­kaļ vai soli sāņus. Paspēris soli sāņus, es viegli varu aizsniegt krāsni; paspēris soli atpakaļ, varu, kā iepriekš, strādāt pie galda. Manas manevrēšanas spējas tātad pieaug.

— Apbrīnojama doma! — iesaucās Ķīlītis un pietrūkās no krēsla. — Skaties: ja pasperšu soli pa labi, es varu ar roku aiz­sniegt skapi, ja pasperšu soli pa kreisi, tad aizsniegšos līdz ūdensvada krānam. Tādā veidā, nezaudējot līdzsvaru, mēs va­ram pārvietoties gandrīz pa visu virtuvi. Lūk, ko nozīmē teh­niska apķērība!

Tobrīd virtuvē ielūkojās Zinītis.

— Nu, kā jums te ir, vai brokastis drīz būs gatavas?

— Brokastis vēl nav gatavas, toties gatavs ir graujošs izgudrojums.

Skrūvītis un Ķīlītis, viens otru pārtraukdami, ņēmās stāstīt Zinītim par saviem uzlabojumiem.

— Labi, — Zinītis sacīja. — Mēs izmantosim jūsu izgudro­jumu, bet brokastis tomēr jāgatavo. Visiem gribas ēst.

— Tūliņ viss būs gatavs, — Skrūvītis un Ķīlītis apsolīja.

Zinītis izgāja, pareizāk sakot, izpeldēja no virtuves, bet Skrū­vītis un Ķīlītis ķērās pie brokastu gatavošanas. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli, kā viņi sākumā bija iedomājušies. Pirmkārt, ne putraimi, ne milti, ne cukurs, ne sīkmakaroni ne­gribēja birt ārā no turzām; ja arī izbira, tad nenokļuva tur, kur vajadzēja, bet izkaisījās pa gaisu un peldēja apkārt, līzdami gan mutē, gan degunā, gan acīs, un tas viss sagādāja Skrūvītim un Ķīlītim daudz raižu. Otrkārt, arī ūdens no krāna negribēja tecēt kastrolī. Zem spiediena tecēdams ārā no krāna, tas atsitās pret kastroļa dibenu un šļakstījās pāri malām. Tas saplūda prāvās

un sīkās lodītēs, kas peldēja gaisā un arī līda Skrūvītim un Ķīlī­tim gan mutē, gan degunā, gan acīs un pat aiz apkakles, un arī tas nemaz nebija tik patīkami.

Piedevām pie visām likstām uguns krāsnī negribēja degt. Lai rastos liesma, nepieciešams nepārtraukts svaiga skābekļa pieplūdums. Liesma degdama sasilda apkārtējo gaisu. Sasilu­šais gaiss ir vieglāks par auksto un tāpēc ceļas uz augšu, bet tā vietā liesmai no visām pusēm pieplūst svaigs, ar skābekli ba­gāts gaiss. Taču bezsvara stāvoklī tiklab aukstais, kā arī sasi­lušais gaiss nesver nenieka. Tāpēc sasilušais gaiss nekļūst vieg­lāks par auksto un neceļas uz augšu. Tiklīdz viss skābeklis ap liesmu izlietots degšanai, liesma apdziest — un tur nu nekā vairs nevar darīt!