Nikolajs Nosovs - NEZINĪTIS UZ MĒNESS

Apjēguši, kur te tas āķis, mūsu draugi nolēma vārīt brokas­tis uz elektriskās plītiņas.

— Vēl labāk būs, ja mēs nekā negatavosim, bet uzvārīsim tikai tēju, — ierosināja Ķīlītis. — Tējkannā tomēr būs vieglāk

iedabūt ūdeni.

— Ģeniāla doma! — Skrūvītis atzinīgi noteica.

Rīkodamies cik iespējams piesardzīgi, draugi piepildīja tējkannu ar ūdeni, uzlika to uz elektriskās plītiņas un cieši jo cieši piesēja ar auklu pie galda, lai tā nekur neaiz­peldētu. Sākumā viss gāja gludi, taču pēc maza brītiņa Skrūvītis un Ķīlītis ierau­dzīja, ka no tējkannas snīpīša sāk spiesties ārā ūdens bur­bulis, it kā no iekšpuses kāds to stumtu. Ķīlītis labi aši aiz­

bāza kannas snīpīti ar pirkstu, taču ūdens uzreiz kā liels bur­bulis sāka spiesties laukā no vāciņa apakšas. Šis burbulis kļuva aizvien lielāks, beidzot atrāvās no vāciņa un trīcēdams, it ka būtu no šķidra recekļa, aizlidoja pa gaisu.

Skrūvītis steigšus noņēma vāciņu un ielūkojās tējkannā. Kanna bija tukša.

— Tavu brīnumu! — Ķīlītis nomurmināja.

Draugi vēlreiz piepildīja tējkannu un uzlika uz karstas plī­tiņas. Pēc maza brīža ūdens atkal sāka līst ārā no kannas.

Virtuvē vēlreiz ieradās Zinītis.

— Nu, vai būs drīz? Knēveļi ir izsalkuši!

— Te mums ir kaut kāds brīnums! — mulsi sacīja Ķīlītis. — Burbulis lien ārā no tējkannas.

— Burbulis lien ārā — tas nu vēl nav nekāds brīnums, — Zinītis atbildēja.

Viņš piegāja pie tējkannas un stingri paskatījās uz burbuli,, kas spiedās ārā no kannas snīpja. Tad norūca «hm» un lūkoja ar pirkstu aizbāzt snīpi. Ieraudzījis, ka burbulis sāk spiesties no vāciņa apakšas, Zinītis vēlreiz pateica «hm» un mēģināja uzlikt vāciņu ciešāk. Pārliecinājies, ka tas neko nelīdz, Zinītis trešo reizi noteica «hm» un uz mirkli nogrima domās, tad sacīja:

— Nekāda brīnuma te nav, bet ir pilnīgi izskaidrojama zi­nātniska parādība. Jūs visi zināt, ka ūdens sasilst tāpēc, ka pa­stāvīgi sajaucas. Ūdens apakšējie slāņi tējkannā, sasiluši uz uguns vai elektriskās plītiņas, kļūst vieglāki un ceļas uz augšu, bet to vietā noslīd aukstais ūdens no augšējiem slāņiem. Kannā rodas, kā to lai saka, ūdens griezenis. Taču tāds griezenis rodas tad, kad ūdenim ir svars. Ja svara nav — lūk, kā patlaban —, tad ūdens apakšējie slāņi sasiluši nekļūst vieglāki un neceļas uz augšu, bet paliek apakšā un silst tik ilgi, līdz pārvēršas tvaikā. Šis tvaiks, no sildīšanas izpleties, sāk celt uz augšu auksto ūdeni, kas atrodas virs tā, un tāpēc šis ūdens kā burbu­lis spiežas ārā no kannas. Un ko no tā var secināt?

— Nu, ko secināt? — Ķīlītis noplātīja rokas. — Droši vien no tā var secināt, ka burbulis atrausies no kannas un peldēs gaisā, līdz izšķīdīs kādam uz muguras.

— No tā var secināt, — Zinītis stingri pateica, — ka bez­svara stāvoklī ūdens jāvāra hermētiski noslēgtā traukā, tas ir, tādā traukā, kura vāciņš piegulst tik cieši, ka nelaiž garām ne ūdeni, ne tvaiku.

— Mums darbnīcā ir katls ar hermētisku vāku. Es tūliņ atnesīšu, — Skrūvītis piedāvājās.

— Labi, atnes un, lūdzams, labi žigli. — Nedrīkst jaukt ēšanas režīmu, — Zinītis, projām iedams, piekodināja.

Skrūvītis izkāpa no grīdai pienaglotajiem zābaciņiem, ar kāju atgrūdās no galda un kamenes ātrumā izlidoja no virtu­ves. Lai nokļūtu darbnīcā, viņam bija jātiek pagalmā. Izlidinā- jies no virtuves, viņš sāka virzīties pa gaiteni, ar rokām un kā­jām atgrūzdamies no sienām un no visa, kas gadījās ceļā. Bei­dzot viņš nonāca līdz ārdurvīm un lūkoja tas atvērt. Durvis tomēr bija cieši aizvērtas, un Skrūvīša mēģinājumi ilgi palika bez panākumiem: kad Skrūvītis grūda durvis uz āru, reaktīvais spēks ikreiz atsvieda viņu atpakaļ, un viņam vajadzēja krietni piepūlēties, lai no jauna nokļūtu līdz durvīm.

Pārliecinājies, ka šādā veidā neko nepanāks, Skrūvītis no­lēma lietot citu metodi. Saliecies deviņos līkumos, viņš ar rokām atspiedās pret ārdurvju rokturi un ar kājām atspērās grīdā ne­lielā attālumā no durvīm. Juzdams, ka viņa kājas ieguvušas pietiekamu sakabi ar grīdu, Skrūvītis raudzīja atstiepties kā atspere un no visa spēka spiedās pret durvīm. Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, Skrūvītis izlidoja pa tām kā torpēda, ko izšauj no torpēdu aparāta, un aiztraucās pa gaisu. Celdamies aizvien augstāk un augstāk, viņš pārlidoja pāri lapenei pagalma galā un pazuda aiz žoga.

Neviens to neredzēja.

Palicis virtuvē viens pats, Ķīlītis sev teica:

— Kamēr Skrūvītis meklē katlu, es pagūšu mazlietiņ atpūs­ties.

Viņš ērti apsēdās uz krēsla, pārlika vienu kāju pār otru un ņēmās pūsties. Jāsaka gan, ka tā bija tikai tāda runāšana, jo atpūtai nodevās vienīgi Ķīlīša miesas, kamēr viņa darbīgais gars ne uz mirkli nepārtrauca rosīšanos. Ķīlīša ņiprās, spridzī­gās acis visu laiku šaudījās uz visām pusēm. Ik priekšmets, kas nonāca Ķīlīša redzeslokā, iedvesa viņam kādu asprātīgu domu. Pametis skatienu uz grīdai pienaglotajiem Skrūvīša zābaciņiem, Ķīlītis nodomāja:

«Zēl gan, ka no virtuves jāiet ārā basām kājām. Nevar taču zābaku katru reizi plēst nost no grīdas. Bet, ja pienaglotu pie grīdas galošas, tad zābaciņi varētu palikt kājās. Ienācis virtuvē, iekāp galošās un strādā — sakabe būs pietiekama. Ģeniāla

doma!»

Labu brīdi Ķīlītis tīksminājās ap prātā ienākušo ģeniālo domu. Tad'sacīja:

— Bet galošas var izmantot vēl racionālāk. Mēs mājā esam sešpadsmit knēveļi, katram ir pāris galošu; kopā tātad trīsdes­mit divas galošas. Ja pa visām istabām un gaiteņiem šīs galo­šas pienaglotu soļa atstatumā citu no citas, tad varētu ērti stai­gāt pa visu māju: iebāz kāju vienā galošā — viens solis, iebāz kāju otrā galošā — vēl solis … Ārkārtīgi ģeniāla doma!

Ķīlītis gribēja skriet un izstāstīt Zinītim savu jauno izgud­rojumu, taču tūliņ par to aizmirsa, jo viņam galvā jau urbās jaunas domas.

— Tagad, kad iestājies bezsvara stāvoklis, viss būs citādi nekā agrāk, — viņš turpināja prātojumus. — Ņemsim, piemē­ram, visparastāko krēslu. Uz tāda krēsla var sēdēt tikai tad, ja zābaciņi pienagloti pie grīdas. Tas nav atjautīgi! Nākotnē radī­sies jauni krēsli ar kāpšļiem. Uz šiem krēsliem varēs sēdēt jāte­niski. Apsēsties, iebāz kājas kāpšļos un strādā mierīgi — nekur neaizlidosi. Sasodīti ģeniāla doma! Turklāt krēsliem jābūt gro­zāmiem . ..

Domas Ķīlīša galvā kūsāt kūsāja. Acis viņam satraukumā dega, sejā plaiksnījās laimīgs smaids.

Tobrīd virtuvē atkal ieradās Zinītis.

— Kas tad te īsti notiek? — viņš sapīcis uzkliedza. — Kur brokastis?

— Kādas brokastis? — atmodies no saviem sapņiem, jau­tāja Ķīlītis.

— Paskatieties tikai uz viņu! — Zinītis sašutis kliedza. — Aizmirsis pat, ka jāgatavo brokastis! Kur Skrūvītis?

— Skrūvītis? . .. Viņš aizgaja pec ta … pec hermetiska katla.

— Tad nu taču ir jau stunda, kopš viņš aizgāja pēc katla! Vai tiešām ir tik grūti atnest katlu?

— Tūliņ iešu.un meklēšu viņu rokā, — sacīja Ķīlītis un sāka virzīties uz izeju.

Zinītim tomēr likās aizdomīgi, ka Skrūvītis tā aizkavējies. Redzēdams, ka Ķīlītis jau gandrīz nokļuvis līdz ārdurvīm, viņš bailēs iesaucās: