Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

— Tūliņ. — Ziediņš bija ar mieru. Viņš apstājās istabas vidū, sakrustoja rokas uz krū­tīm, piešķieba galvu un sāka domāt. Tad atmeta galvu atpakaļ un ņēmās domāt, griestos skatīdamies. Pēc tam samiedza rokās zodu un domāja atkal, grīdā lūkodamies. Jā visādi izmēģinājies, sāka staigāt pa istabu un klusī­tēm zem deguna murmināt:

— Pērklis — bērklis, cērklis, dērklis, vērklis… — Ilgi viņš tā murmināja, tad noteica: — Phe! Kas tas par vārdu! Tas ir sazin kas par vārdu, tam nemaz atskaņas nav!

— Nu, re nu! — Nezinītis kļuva priecīgs. — Pats uz­dod tādus vārdus, kuriem nemaz nav atskaņu, un vēl saka — man neesot talanta.

— Ir jau talants, ir, tikai liec mani mierā! — Ziediņš uzbrēca. — Man sāka galva sāpēt. Dzejo tā, lai būtu jēga un atskaņas, tad arī būs dzeja.

— Vai tiešām tas tik vienkārši? — Nezinītis brīnījās.

— Protams, vienkārši. Galvenais — lai būtu talants. Nezinītis atgriezās mājās un sāka sacerēt pantus. Augu

dienu viņš soļoja pa istabu, raudzījās te grīdā, te griestos, mie­

dza zodu saujā un kaut ko klusu murmināja. Beidzot panti bija gatavi, un viņš sacīja:

— Paklausieties, draugi, kādus pantus es sadzejoju.

— Nu, nu, par ko tad tie panti ir? — visi ieinteresējās.

— Es par jums sadzejoju, — Nezinītis atzinās. — Lūk, vis pirms pantiņš par Zinīti:

Zinītis, iedams ašu gaitu,

Pārlēca pār baltu aitu.

— Ko? — Zinītis iesaucās. — Kad tas bija, ka es lēcu pār aitu?

— Nu, tas tikai dzejolī tā teikts, lai būtu atskaņa, — Nezinītis paskaidroja.

— Tātad atskaņas dēļ tu par mani visādas aplamības sacerēsi? — Zinītis iekaisa.

— Protams, — Nezinītis atteica. — Kāpēc tad lai es sa­cerētu patiesību? Patiesību nav ko sacerēt, tā jau tāpat ir.

— Pamēģini tikai vēlreiz, tad tu gan dabūsi! — Zinītis piedraudēja. — Nu, bet ko tu tur par citiem esi sadzejojis?

— Āre, paklausieties par Skubiņu:

Skubiņš stāvus badā bija,

Aukstu gludekli viņš rija.

— Ļautiņi! — Skubiņš iebrēcās. — Ko viņš par mani dzejo! Nekāda auksta gludekļa es neesmu rijis.

— Tad nebļauj jel, — Nezinītis klusināja. — To es tā­pat vien atskaņas dēļ pateicu, ka tu aukstu gludekli riji.

— Es taču nekādu gludekli neesmu rijis, ne aukstu, ne karstu! — Skubiņš pretojās.

— Es jau arī nesaku, ka tu būtu rijis karstu, tā ka vari būt mierīgs, — Nezinītis aizrādīja. — Paklausieties jel pantu par Varbūtiņu:

Sev zem spilvena ar ziņu

Varbūtiņš liek pīrādziņu.

Varbūtiņš piegāja pie savas gultas, paraudzījās zem spil­vena un noteica:

— Nieki! Nekāda pīrāga tur nav.

— Tu nekā no dzejas nesajēdz, — Nezinītis atbildēja.

— Tas taču tikai atskaņas dēļ teikts, ka ir, bet patiesībā nav. Te, lūk, es vēl par Tabletiņu s^čfcejoju.

— Draugi, — iesaucās doktors Tabletiņš, — vajag izbeigt šo zākāšanos! Vai tiešām mēs mierīgi klausīsimies, kā viņš te par visiem melšas?

— Pietiek! — visi sauca. — Negribam vairāk klausīties! Tie nav panti, tie ir sazin kas par penteriem!

Tikai Zinītis, Skubiņš un Varbūtiņš sauca:

— Lai lasa! Ja viņš izlasīja par mums, tad lai lasa arī par citiem!

— Nevajag! Negribam! — kliedza pārējie.

— Nu, ja jūs negribat, es iešu un nolasīšu kaimiņiem, — so­lījās Nezinītis.

—• Ko? — visi uzreiz iesaucās. — Tu vēl iesi pie kaimiņiem mūs gānīt? Pamēģini tikai! Tad mājās vairs nerādies!

— Lai notiek, brālīši, nelasīšu arī, — Nezinītis piekāpās.

— Tikai nedusmojieties uz mani.

Kopš tā laika Nezinītis nolēma vairs nedzejot. •

Mehāniķis Skrūvītis un viņa palīgs Ķīlītis bija pārlieku labi meistari. Viņi izskatījās gandrīz vienādi, tikai augumā Skrūvī­tis bija mazliet garāks, bet Ķīlītis mazliet īsāks. Abi valkāja

ādas jakas. No jaku kabatām mūžīgi rēgojās ārā uzgriežņu atslēgas, knaibles, vīles un citi dzelzs darbarīki. Ja jakas nebū­tu no ādas, kabatas sen būtu at- plīsušas. Ari cepures viņiem bija no ādas, ar aizsargbrillēm. Šīs brilles viņi uzlika strādājot, lai nepieput acis.

Skrūvītis un Ķīlītis augām dienām sēdēja savā darbnīcā un laboja prīmusus, kastroļus, tējkannas, pannas, bet, kad nekā nebija ko labot, taisīja knēveļiem trīsriteņu velosipēdus un skri- tuļtarkšķus.

Reiz Skrūvītis un Ķīlītis, nevienam nekā nebilduši, ieslēdzās darbnīcā un ņēmās nez ko meistarot. Veselu mēnesi viņi zāģēja, ēvelēja, kniedēja, lodēja un nevienam nekā nerādīja, bet, kad mēnesis bija pagājis, noskaidrojās, ka viņi izgatavojuši auto­mobili.

Šis automobilis strādāja ar gāzētu ūdeni un sīrupu. Mašī­nas vidū bija ierīkots sēdeklis šoferim, bet tam priekšā novie­tota tvertne ar gāzētu ūdeni. No tvertnes gāze pa caurulīti plūda vara cilindrā un grūstīja dzelzs virzuli. Dzelzs virzulis zem gāzes spiediena kustējās drīz šurp, drīz turp un grieza rite­ņus. Augšā virs sēdekļa bija piestiprināta bundža ar sīrupu. Sīrups pa caurulīti tecēja tvertnē un eļļoja mehānismu. Šādi gāzes automobiļi bija pie knēveļiem ļoti izplatīti. Taču automo­bilim, ko konstruēja Skrūvītis un Ķīlītis, bija kāds visai svarīgs uzlabojums: tvertnei sānos bija pierīkota lokana gumijas cau­rulīte ar krāniņu, lai brauciena laikā varētu padzerties gāzēto ūdeni, neapturot mašīnu.

Skubiņš iemācījās vadīt šo automobili, un, ja kādam gribē­jās pavizināties, Skubiņš vizināja un nevienam neatteica.

Visvairāk automobilī vizināties patika Sīrupiņam, jo brau-

cot viņš varēja dzert gāzēto ūdeni ar sīrupu, cik vien kārojās. Arī Nezinītis labprāt mēdza pabraukāties automobilī, un Sku­biņš bieži vien viņu vizināja. Taču Nezinītim iegribējās pašam iemācīties vadīt automobili, un viņš sāka uzplīties Skubiņam:

— Ļauj man pabraukties ar automobili! Es arī gribu iemā­cīties vadīt.

— Tu nepratīsi. — Skubiņš atvairīja. — Tā taču ir mašīna. Tur vajag saprast.

— Kas tur ko nesaprast! — Nezinītis tiepās. — Esmu re­dzējis, kā tu vadi. Rausti kloķus un grozi stūri. Pavisam vien­kārši.

— Tas tikai tā liekas, ka vienkārši, bet patiesībā ir grūti. Tu ir pats nositīsies, ir automobili sadauzīsi.

— Nu labi, Skubiņ! — Nezinītis apvainojās. — Ja tu man ko lūgsi, es tev arī nedošu.

Kādu dienu, kad Skubiņa nebija mājās, Nezinītis ierāpās automobilī, kas stāvēja pagalmā, un sāka raustīt sviras un spai­dīt pedāļus. Sākumā viņam nekas neiznāca, bet tad mašīna pie­peši iesprauslojās un sāka kustēties. Knēveļi pa logu to ierau­dzīja un skrēja ārā.

— Ko tu dari? — viņi kliedza. — Nositīsies!

— Nenositlšos! — Nezinītis atsaucās un tai pašā brīdī uz­brauca virsū suņu būdai, kas atradās pagalmā.

Trah-trah! Būda sašķīda dranckās. Labi vēl, ka Totiņš pa­guva izsprukt laukā, citādi Nezinītis arī to būtu sabraucis.

— Redzi nu, ko tu padarīji! — Zinītis iesaucās. — Uz vietas apturi!

Nezinītis nobijās, gribēja apturēt mašīnu un pavilka kādu sviru. Taču mašīna neapstājās vis, bet gan sāka ripot vēl ātrāk. Ceļā gadījās lapene. Trah-ta-ra-rah! Lapene sašķīda gabalos. Nezinītis no galvas līdz kājām apbira ar skaidām. Kāds dēlis trāpīja viņam pa muguru, otrs iebelza pa pakausi. Nezinītis ieķērās stūrē — un tik nu griež. Automobilis joņo pa sētsvidu, bet Nezinītis bļauj pilnā kaklā: