Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

Skubiņš pirmais ierāpās grozā un izraudzījās sev visērtāko vietu. Tūliņ pēc viņa trausās Nezinītis.

— Redziet, redziet, — klaigāja sapulcējušies skatītāji, — sāk jau sēsties!

— Ko — jūs jau ielīduši grozā? — Zinītis uzsauca. — Kā­piet ārā, vēl par agru!

— Kāpēc par agru? Var jau lidot, — Nezinītis tiepās.

— Gudrs gan tu esi! Balons pirms jāpiepilda ar siltu gaisu.

— Kādēļ tad ar siltu gaisu? — Skubiņš jautāja.

— Tāpēc ka silts gaiss ir vieglāks par aukstu un vienmēr ceļas uz augšu. Kad mēs piepildīsim balonu ar siltu gaisu, sil­tais gaiss celsies uz augšu un vilks balonu augšup, — Zinītis skaidroja.

— Ū, tātad vajadzīgs vēl silts gaiss! — novilka Nezinītis un kopā ar Skubiņu trausās ārā no groza.

— Paskat nu, — iesaucās kāds no kaimiņmājas jumta,

— kāpj atkal laukā! Būs pārdomājuši un nelidos.

— Protams, būs pārdomājuši, — atsaucās no otra jumta.

— Vai tad ar tādu bumbu var lidot! Vienkārši muļķo publiku.

Pa to laiku Zinītis lika knēveļiem piebērt vairākus maisus ar smiltīm un novietot grozā. Tūliņ Skubiņš, Nerunītis, Varbūtiņš un citi knauķi sāka bērt maisos smiltis un kraut tos grozā.

— Ko viņi īsti dara? — skatītāji neiz­pratnē taujāja cits citam. — Nez kālab krauj grozā smilšu maisus?

— Ei, kam jums tie smilšu maisi? — sauca Cāpiņš, sēdē­dams jāšus uz žoga.

— Ko mest jums uz galvas, kad būsim pacēlušies gaisā, — atkliedza Nezinītis.

Nezinītis, protams, arī pats nezināja, kādam nolūkam do­māti maisi. Viņš vienkārši tā melsās.

— Neesat jau vēl pacēlušies! — Cāpiņš sauca.

Knauķis Mikrobiņš, kas sēdēja uz žoga līdzās Cāpiņam, pie­bilda: — Jādomā, viņi baidās lidot un grib, lai viņu vietā lido smilšu maisi.

Visapkārt atskanēja smiekli.

— Protams, baidās! Kas nu gan šiem būtu ko baidīties! Tik un tā bumba nelidos.

— Bet varbūt tomēr lidos, — iebilda kāda no knīpām, kas arī glūnēja pa sētas spraugu.

Kamēr apkārt strīdējās, Zinītis lika sētsvidū aizdedzināt ugunskuru, un visi ieraudzīja, ka Skrūvītis un Ķīlītis iznes no savas darbnīcas prāvu vara katlu un liek to uz uguns. Šo katlu Skrūvītis un Ķīlītis jau sen bija izgatavojuši gaisa sildīšanai. Katlu sedza cieši noslēgts vāks, kurā bija izurbts caurums. Sā­nos bija pierīkots sūknis, ar ko sūknēt katlā gaisu. Šis gaiss katlā sasila un jau karsts plūda ārā pa augšējo vāka caurumu.

Protams, neviens no skatītājiem nevarēja iedomāties, kādai vajadzībai paredzēts katls, taču ikviens izteica savas domas.

- — Droši vien nolēmuši izvārīt zupu brokastīm pirms ceļojuma, — minēja knīpa, vārdā Kumelīte.

— Ko tu gan domā, — at­saucās Mikrobiņš, — laikam gan arī tu gribētu ko iebaudīt, ja postos tādā tālā ceļā!

— Protams, — Kumelīte piekrita. — Varbūt tas ir pēdējo reizi . . .

— Kas — pēdējo reizi?

— Nu, paēdīs pēdējo reizi, bet pēc tam aizlidos, bumba pārplīsīs — un viņi nositīsies.

— Nebaidies, neplīsīs, — Cāpiņš viņai sacīja. — Lai plīstu, ir jālido, bet tā, paraug, rēgojas te jau veselu nedēļu un nekur nelido.

— Bet tagad, lūk, lidos! — iejaucās Podziņa, kas kopā ar Mušiņu arī bija atnākusi noskatīties aizlidošanā.

Drīz visi skatītāji sāka dedzīgi strīdēties. Ja kāds ieteicās, ka balons lidos, tad otrs uz vietas apgalvoja, ka nelidos vis, bet, ja kāds ierunājās, ka nelidos, viņu tūdaļ apstrīdēja, ka lidos gan. Sacēlās tāda kņada, ka nekā vairs nevarēja dzirdēt. Uz kāda jumta divi knauķi sanāca matos — tik neganti viņi strīdē­jās. Tik tikko ar ūdeni izšķīra.

Tikmēr gaiss katlā bija jau pietiekami sasilis, un Zinītis no­lēma, ka laiks sākt piepildīt balonu ar karsto gaisu. Taču, lai varētu balonā ievadīt karsto gaisu, iepriekš vajadzēja no tā iz­laist auksto. Zinītis piegāja pie balona un atraisīja auklu, ar ko bija cieši nosieta apakšējā gumijas caurulīte. Skaļi šņākdams, aukstais gaiss plūda ārā no balona. Knēveļi, kas strīdējās par to, vai balons lidos vai nelidos, apgriezās un ieraudzīja, ka tas strauji kļūst mazāks. Tas sašļuka, saruka kā žāvēts bumbieris un nozuda groza dibenā. Tanī vietā, kur nesen bija lepni pūtu­sies milzīgā bumba, tagad bija palicis tikai grozs ar tam pāri pārsegtu tīklu.

Šņākšana mitējās, un tūliņ pat atskanēja brāzmainu smieklu šalts. Smējās visi: gan tie, kas bija teikuši, ka bumba lidos, gan tie, kas apgalvojuši, ka nelidos, bet Nezinīša draugs Panckariņš smējās tā, ka pat novēlās no jumta un iedauzīja pakausī punu. Doktoram Tabletiņam turpat uz vie­tas vajadzēja viņu ārstēt un aptriept punu ar jodu.

— Tas tikai bija lidojums!

visapkārt skanēja klaigas. — Vai manu, kas tam Zinītim par balonu! Veselu nedēju ar to noķēpājās, bet šis ņem un pārplīst. Ak tavu joku! Savu mūžu neesam tā smējušies!

Taču Zinītis šais zobgalībās nemaz neklausījās. Ar garas caurules palīdzību viņš pievienoja katlu balonam un lika iedar­bināt katlam pierīkoto sūkni. Katlā sāka spiesties svaigs gaiss, bet sasildītais pa cauruli plūda tieši balonā. Pamazām balons tīklā kļuva aizvien lielāks un lielāks un jau līda ārā no groza.

— Pavei, — nopriecājās skatītāji, — atkal piepūš! Ir gan savādnieki! Bet gan jau tas atkal pārplīsīs.

Neviens neticēja, ka balons pacelsies. Bet pa to laiku tas kļuva aizvien lielāks, izlīda no groza un gulēja uz tā kā milzīgs arbūzs uz šķīvja. Te visi uzreiz pamanīja, ka balons pats no se­vis lēnām ceļas uz augšu un sastiepj tīklu, kas bija piesiets pie groza. Visi mutes vien ieplēta aiz brīnumiem. Katrs redzēja, ka tagad neviens nevelk balonu aiz virves uz augšu.

— Urā! — iekliedzās Kumelīte un sa­sita plaukstas.

— Neauro! — Cāpiņš viņu apsauca.

— Bet viņš taču lido!

— Nav vēl aizlidojis. Redzi, tas ir piesiets pie groza. Vai nu tas spēs pa­celt grozu un vēl ar visiem knēveļiem?

Te Cāpiņš ieraudzīja, ka balons, kļū­dams lielāks, pacēlās augstāk un grozs atrāvās no zemes. Cāpiņš nenocietās un iekliedzās no visa spēka:

— Turiet, turiet! Viņš taču aizlidos! Ko jūs darāt?

Taču balons neaizlidoja vis, jo grozs bija stipri piesiets pie lazdas. Tas tikai mazliet pacēlās virs zemes.

— Urā-ā! — skanēja no visām pusēm. — Urā! Gudrinieks Zinītis! Tas tik Zinītim ir balons! Ar ko tad viņi to piepūta? Droši vien ar tvaiku.

ierīkojieties Tagad jau nu visi ticēja, ka balons lidos.

Beidzot balons bija piepildīts ar siltu gaisu. Zinītis lika no­vākt katlu un pats savām rokām ar aukliņu aizsēja gumijas caurulīti, lai siltais gaiss neizplūst no balona. Tad viņš pavē­lēja visiem kāpt grozā. Pirmais iemetās Skubiņš, pēc viņa trau­sās Apalītis un tikko neuzkrita uz galvas pārējiem knēveļiem. Viņš bija resns, visas kabatas tam bija piestūķētas ar ko kura: gan ar cukuru, gan ar cepumiem. Turklāt viņš katram gadīju­mam bija uzāvis galošas un rokās turēja lietussargu. Ar kopī­giem pūliņiem Apalīti iedabūja grozā, un pēc viņa sāka rāpties pārējie knēveļi. Saharīns Saharīna dēls Sīrupiņš rosījās ap grozu un visiem palīdzēja iekāpt.

— Kāpiet iekšā, lūdzu, — viņš mudināja, ērtāk. Vietas balonā visiem pietiks.

— Kāp tu pats arī, — viņu vedināja.

'— Gan pagūšu, — Sīrupiņš atvairīja.