Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

— Galvenais, ka jūs sakāptu. — Viņš pakal­pīgi pieturēja iekšā kāpējus zem rokām, pa­stumdams no apakšas. Pēdīgi visi atradās grozā. Sīrupiņš viens pats bija palicis lejā.

— Kāpēc tad tu nekāp? — viņam jautāja.

— Varbūt man labāk ne­maz nekāpt, — Sīrupiņš atbil­dēja. — Es esmu ļoti resns.

Jums tur ari bez manis būs šauri. Baidos, ka neiznāk pārslo- gojums.

— Nebaidies, nekāda pārslogojuma nebūs.

— Nē, draugi, lidojiet vien bez manis. Es jūs te pagaidīšu. Ko es jūs apgrūtināšu!

— Nevienu tu neapgrūtināsi, — Zinītis atbildēja. — Kāp iekšā! Ja reiz visi nolēmuši lidot, tad kopā arī lidosim.

Sīrupiņš negribīgi trausās grozā, un te nu iznāca nepare­dzēts gadījums: grozs kopā ar balonu uzreiz nolaidās zemē.

— Te nu bija lidotāji! — iesmējās Mikrobiņš uz žoga.

— Un ko tu smejies? — Cāpiņš viņu aprāja. — Notiek ne­laime, bet šis smejas!

— Nekādas nelaimes nav, — iejaucās Ķīķerītis. — Vienkārši šis gaisa balons aprēķināts piecpadsmit knēveļiem. Sešpadsmit tas nespēj pacelt.

— Tātad nelidos? — Cāpiņš vaicāja.

— Nāksies vienu atstāt, tad pacelsies, — Ķīķerītis paskaid­roja.

— Droši vien atstās Nezinīti, — nosprieda Mušiņa.

Sīrupiņš, kuram bija bail lidot gaisa balonā, kļuva priecīgs

un sacīja:

— Āre nu, es taču teicu, ka radīsies pārslogojums! Labāk es kāpšu laukā.

Viņš jau cēla kāju, lai kāptu ārā, te Zinītis ņēma un izsvieda no groza vienu'smilšu maisu. Balons uzreiz kļuva vieglāks un no jauna pacēlās gaisā. Nu tikai visi attapa, kādēļ Zinītis licis iekraut grozā maisus ar smiltīm. Visi sāka sist plaukstas, bet Zinītis pacēla roku un teica knēveļiem runu.

— Uz redzēšanos, draugi! — viņš sauca. — Mēs aizlidojam uz tālām zemēm. Pēc nedēļas būsim atpakaļ. Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! Laimīgu ceļu! — sauca visi knēveļi un vicināja ar rokām un platmalēm.

Zinītis izvilka no kabatas nazīti un pārgrieza virvi, ar ko grozs bija piesiets pie lazdas. Balons slaidi cēlās gaisā, aizķērās ar sāniem aiz lazdas zara, taču tūdaļ atkal attika vaļā un strauji traucās augšup.

— Urā! — kliedza knēveļi. — Lai dzīvo Zinītis un viņa biedri! Urā-ā!

Visi sita plaukstas un svieda cepures gaisā. Knīpas apkampās aiz prieka. Mušiņa un Podziņa -«.

pat saskūpstījās, bet Mārpuķīte apraudājās.

Balons pa to laiku cēlās aizvien augstāk un augstāk. Vējš nesa to sāņus. Drīz vien tas pārvēr­tās par mazu punktiņu, kas tikko ņirbēja zilajās debesīs. Ķīķerītis uzrāpās uz mājas jumta un sāka aplūkot šo punktiņu ar savu tālskati. Viņam līdzās uz pašas jumta kores stāvēja dzejnieks Ziediņš. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš vēroja vispārē­jās gaviles un, likās, par kaut ko domāja. Pēkšņi viņš plati izpleta rokas un pilnā balsī iesaucās:

— Dzejolis! Klausieties dzejoli!

Apkārt uzreiz iestājās klusums. Visi pacēla galvas un pie­vērsa skatienus Ziediņam.

— Dzejolis! — čukstēja knēveļi. — Tūliņ lasīs dzejoli. Ziediņš nogaidīja, līdz iestājās pilnīgs klusums. Tad izstiepa

rokas pret aizlidojošo balonu, mazliet nokāsējās, pateica vēlreiz:

— Dzejolis.

Un sāka lasīt, ko tikko bija sacerējis:

Te milzu balonu kā maisu Redz aizpeldam pa zilo gaisu. Kaut knēvelim nav putna gaitas, Viņš lidotājos tomēr skaitās. Un iespējams mums — saproties! — Ir tagad viss, ko vēlamies!

Tad* nu gan sacēlās kņada! Visi atkal sāka plaukšķināt. Knauķi novilka Ziediņu no jumta un uz rokām nesa mājup, bet knīpas plūkāja no puķēm ziedlapiņas un svieda tās Ziediņam. Todien Ziediņu sumināja tā, it kā viņš pats būtu izgudrojis gaisa balonu un aizlidojis ar to debess dzīlē. Viņa dzejoli visi iemācī­jās no galvas un dziedāja uz ielām.

Vēl ilgi todien drīz te, drīz tur varēja dzirdēt skanam:

Un iespējams mums — saproties! — Ir tagad viss, ko vēlamies!

Mūsu drosmīgie ceļotāji pat nemanīja, kā balons pacēlās gaisā, tik līgani tas atraisījās no zemes. Tikai pēc brītiņa viņi palūkojās pār groza malu un ierau­dzīja lejā draugu pulku; rokas vēcinādami, tie māja viņiem atvadas un svieda cepures gaisā. No lejas ska­nēja «urā» kliedzieni,

— Uz redzēšanos! — Zinītis un viņa biedri savukārt sauca pretim.

Arī viņi māja ar cepurēm. Aizmārša sniedzās ar roku pie galvas, lai noņemtu cepuri, un tikai tad atklāja, ka cepures viņam nemaz nav.

— Paga, brālīši! — viņš iesaucās. — Apturiet balonu! Esmu cepuri aizmirsis mājās.

— Mūžīgi tu kaut ko aizmirsti! — nopukojās Rūcenis.

— Tagad vairs nevar balonu apturēt, — sacīja Zinītis. — Tas lidos, līdz gaiss tajā atdzisīs, un tikai tad nolaidīsies lejā.

— Kā — tad es bez cepures lai lidoju, vai? — apvainoti no- vaicāja Aizmārša.

— Tu taču atradi savu cepuri pagultē, — atgādināja Apalītis.

— Atrast jau atradu, bet man ar to bija karsti, un tad es to noliku uz galda un pēc tam pašā pēdējā brīdī aizmirsu uzlikt galvā.

— Tu vienmēr pašā pēdējā brīdī kaut ko aizmirsti, — no­rūca Rūcenis.

— Skatieties, ļautiņi, — pēkšņi iesaucās Nezinītis, — mūsu mājiņa palika lejā!

Visi sāka smieties, bet Rūcenis sacīja:

— Tu gan laikam domāji, ka arī mājiņa lidos mums līdzi?

— Atkal jau strīdaties! — iejaucas Zinītis. — Vajadzēs jūs nolaist zemē.

Rūcenis un Nezinītis nobijās un pārtrauca strīdu.

Tobrīd gaisa balons iekļuva tādā kā dūmakā vai miglā. Zeme lejā izgai­sa. Apkārt klājās it kā balts aizsegs.

— Kas tas? — visi sāka klaigāt.

— No kurienes šeit gadījušies dūmi?

— Tie nav dūmi, — teica Zinītis.

— Tas ir mākonis. Mēs esam pacēlu­šies līdz padebešiem un pašreiz lido­jam cauri mākonim.

— Nu, to nu gan tu melsies, — iebilda Nezinītis. — Mākonis ir šķidrs kā auzu ķīselis, bet šī ir sazin kas par miglu.

— Un no kā gan, pēc tavām domām, sastāv mākonis? — Zinītis jautāja. — Mākonis taču sastāv no miglas. Tā tikai iz­tālēm liekas, ka tas ir blīvs.

Taču Nezinītis tam nenoticēja un palika pie sava:

— Neklausieties viņā, brālīši! To visu viņš izdomā, lai pa­rādītu, it kā šis daudz zinot, bet patiesībā nezina nekā. Tā jau nu es šim ticēšu, ka mākonis ir migla! Mākonis ir ķīselis. It kā es nebūtu ķīseli ēdis, ko domā!

Drīz vien gaisa balons pacēlās vēl augstāk, izkļuva no mā­koņiem un lidoja virs tiem. Nezinītis palūkojās no groza lejup un ieraudzīja apakšā mākoņus. Tie plētās uz visām pusēm un pilnīgi aizsedza zemi.

— Ļautiņi mīļie! — Nezinītis iekliedzās. — Debesis ir apakšā! Mēs lidojam ar kājām gaisā!

— Kāpēc tad ar kājām gaisā? — visi brīnījās.

— Nu, lūk, paskatieties paši: mums zem kājām ir debesis, tātad mēs esam ar kājām gaisā.

— Mēs lidojam virs mākoņiem, — Zinītis paskaidroja. — Esam pacēlušies augstāk par mākoņiem, tāpēc mākoņi ta­gad nav vis virs mums, bet zem mums.

Tomēr Nezinītis arī tam neticēja. Viņš sēdēja savā vietā un ar rokām cieši tu­rēja cepuri uz galvas. Viņam likās, ka cepure var nokrist, ja jau viņš sēž ar kā­jām uz augšu.

Vējš ātri dzina balonu virs māko­ņiem, taču drīz vien visi pamanīja, ka balons sāk slīdēt lejup.