Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

— Pārsprāgs gan tas pūslis! Uf!

Taču balons nesprāga vis, bet ar katru brīdi kļuva lielāks un lielāks. Drīz tas bija piepūties tik liels, ka knauķiem nācās rāpties lazdā, kas auga sētsvidū, lai varētu apziest balonu no augšas un no sāniem.

Balonu piepušot, pagaja divas dienas, un darbs mitējas tikai tad, kad balons bija jau mājas lielumā. Tad Zinītis ar aukliņu nosēja caurulīti balona apakša, lai no ta neizplustu gaiss, un sacīja:

— Tagad nu balons lai žūst, mēs ķersimies pie cita darba.

Viņš piesēja balonu ar auklu pie lazdas, lai vējš neaizpūš,

tad sadalīja knauķus divās grupās. Vienu grupu norīkoja vākt zīda kokonus, iztīt tos un vīt zīda diegus. No šiem diegiem viņš tiem lika nomest milzīgi lielu tīklu. Otrai grupai Zinītis vēlēja no plānām bērza tāsīm nopīt lielu grozu.

Kamēr Zinītis ar saviem biedriem noņēmās ar šiem darbiem, visi Ziedu pilsētas iedzīvotāji nāca apbrīnot milzīgo balonu, kas bija piesiets pie lazdas. Ikvienam gribējās ar rokām aptaustīt balonu, bet daži pat lūkoja to pacelt.

— Bumba ir viegla, — viņi sprieda, — to viegli var pacelt ar vienu roku.

— Viegla jau nu ir, bet, manuprāt, lidot tā nelidos, — iebil­da knauķis, yārdā Čāpiņš.

— Kāpēc tad nelidos? — jautāja pārējie.

— Kā tad šī lidos? Varējusi tā lidot, tad celtos gaisā, bet tā vienkārši guļ zeme. Tatad, kaut arī tā ir viegla, bet tomēr sma­ga, — Capiņš atbildēja.

Kneveļi kļuva domīgi.

— Hm! Hm! — viņi runāja. — Bumba ir viegla, bet tomēr smaga. Tas tiesa. Kā tad šī li­dos?

Viņi sāka iztaujāt Zinīti, taču Zinītis atvairīja:

— Pacietieties mazliet. Drīz visu redzēsiet.

Tā kā Zinītis knēveļiem nekā nepaskaidroja, tad viņi sāka šaubīties vēl vairāk. Cāpiņš staigāja pa visu pilsētu un izplatīja aplamas baumas.

— Kur ir tāds spēks, kas var pacelt bumbu uz augšu? — viņš jautāja un pats atbildēja: — Nav tāda spēka! Putni lido, tāpēc ka tiem ir spārni, bet gumijas pūslis jau nu necelsies gaisā. Tas var lidot tikai lejup.

Galu galā pilsētā neviens vairs šim pasākumam neticēja. Visi tikai smējās, cits pēc cita nāca pie Zinīša mājiņas, lūkojās pār žogu uz balonu un runāja:

— Skatieties, skatieties! Lido! Ha-ha-ha!

Taču Zinītis visas šīs zobgalības nemaz neievēroja. Kad zīda tīkls bija gatavs, viņš lika to no augšas uzmest balonam. Tīklu izstiepa un ar to apklāja balonu.

— Skatieties! — klaigāja knēveļi ār­pus žoga. — Bumbu ķer tīklā. Baidās, ka neaizlido. Ha-ha-ha!

Zinītis parīkoja apņemt balonu no apakšas ar virvi, piesiet pie lazdas un pavilkt uz augšu. Tūliņ Skubiņš un Ķīlītis uzrāpās ar virvi lazdā un ņēmās vilkt balonu augšā. Tas visai uzjautrināja skatītājus.

— Ha-ha-ha! — viņi smējās. — Izrādās, ka tā ir tāda bumba, kas ar virvi augšā velkama. Kā tad šī lidos, ja pati ar virvi jāvelk augšā?

— Tāpat jau arī lidos, — Cāpiņš gvelza. — Viņi apsēdīsies augšā uz bumbas un raustīs virvi, tā arī bumba celsies gaisā.

Kad balons pacēlās no zemes, tīkls visapkārt vaļīgi nokarā­jās lejā, un Zinītis lika pie tīkla stūriem piesiet tāšu grozu. Grozs bija četrstūrains. Gar katru malu tajā bija pierīkots pa soliņam, un uz katra soliņa varēja apsēsties pa četriem knau­ķiem.

Grozu piesēja pie tīkla aiz visiem četriem stūriem, un Zinītis paziņoja, ka balona būve nu esot pabeigta. Skubiņš iedomājās, ka tūliņ var lidot, taču Zinītis sacīja, ka vēl vajagot visiem pa­gatavot izpletņus.

— Kādēļ gan izpletņus? — Nezinītis vaicāja.

— Un ja nu balons pēkšņi pārplīst! Tad vajadzēs lēkt ar iz­pletņiem.

Nākamajā dienā Zinītis un viņa biedri bija nodarbināti ar iz­pletņu gatavošanu. Katrs pats sev meistaroja izpletni no pie­neņu pūkām, un Zinītis visiem ierādīja, kā tas darāms.

Pilsētas iedzīvotāji redzēja, ka balons nekustīgi karājas zarā, un sacīja cits citam:

— Tā tas tur karāsies, kamēr pārplīsīs. Nekāda lidošana ne­iznāks.

— Nu, ko tad jūs nelidojat? — viņi sauca pāri sētai. — Vajag lidot, iekam bumba nav pārplīsusi.

— Neraizējieties, — Zinītis tiem atbildēja, notiks citurīt pulksten astoņos.

Daudzi smējās, bet daži kļuva domīgi.

Pacelšanas

Jaatnāk rīt

— Un ja nu patiešām lido! — viņi runāja, paskatīties.

Nākamajā rītā Zinītis uzmodināja savus draugus paagrāk. Visi pamodās un sāka posties ceļā. Skrūvītis un Ķīlītis saģērbās ādas jakās. Mednieks Skrotiņš saāvās savos iemīļotajos ādas zābakos. Stulmi šiem zābakiem sniedzās pāri ceļiem un bija augšā savelkami ar sprādzēm. Tādi zābaki bija ļoti ērti ceļoju­mam. Skubiņš uzģērba savu kostīmu «zibeni». Par šo kostīmu jāpastāsta sīkāk. Skubiņš, kas vienmēr steidzās un nemēdza tukšā nosist laiku, bija izgudrojis sev speciālu apģērbu, kuram nebija nevienas pogas. Ir zināms, ka ģērbjoties un izģērbjoties visvairāk laika iziet, aizpogājot un atpogājot pogas. Skubiņa kostīmam nebija atsevišķi krekla un bikšu: tie bija sašūti kopā vienā veselā un izveidoja it kā kombinezonu. Šis kombinezons bija aiztaisāms ar vienu pašu spiedpodziņu, kas atradās uz pa­kauša. Vajadzēja tikai attaisīt šo podziņu, un viss kostīms kaut kādā neaptveramā kārtā noslīdēja no pleciem un zibenīgi no­krita pie kājām.

Resnais Apalītis apģērbās savā vislabākajā uz­valkā. Uzvalkos viņš visaugstāk vērtēja kabatas. Jo vairāk kabatu, jo labāks skaitījās uzvalks. Viņa vislabākais uzvalks sastāvēja no septiņ­padsmit kabatām. Jakai bija desmit kabatas: divas kabatas uz krūtīm, divas slīpas kabatas uz vēdera, divas ^

kabatas sānos, trīs kabatas iekšpusē un viena slepena kabata uz muguras. Biksēm bija divas kabatas priekšā, divas kabatas uz muguras, divas kabatas sānos un viena kabata zemāk uz ceļ­gala. Parastajā dzīvē tādus septiņpadsmitkabatu uzvalkus ar kabatu virs ceļgala mēdz valkāt tikai kinooperatori.

Sīrupiņš bija uzcirties rūtainā uzvalkā. Viņš parasti stai­gāja rūtaini ģērbies. Ir bikses viņam bija rūtainas, ir svārki rūtaini, ir cepure rūtaina. Viņu iztālēm ieraudzījuši, knēveļi allaž mēdza teikt: «Skat, skat, kur nāk šaha galdiņš.» Varbū­tiņš saposās slēpotāju kostīmā, ko uzskatīja par ļoti ērtu ceļo­jumam. Nebūtiņš uzģērba svītrotu kamzoli, svītrotas getras un ap kaklu aptina svītrotu šalli. Šādā apģērbā viņš bija pavisam svītrains, un iztālēm likās, ka tas nemaz nav Nebūtiņš, bet pa­rasts svītro.ts matracis. Vispār visi apģērbās, kā kurš varēdams, tikai Aizmārša, kuram bija paradums nomest savas mantas, kur pagadījās, neparko nevarēja atrast savu jaku. Arī cepuri viņš nez kur bija nogrūdis un, lai meklēja kā meklēdams, nekur ne­varēja uziet. Galu galā viņš pagultē sadzenāja savu ziemas auseni.

Gleznotājs Tūbiņš bija nodomājis uzgleznot visu, ko redzēs ceļojuma laikā. Viņš savāca savas krāsas un otiņu un jau laikus novietoja tos gaisa balona grozā. Koklītis bija nolēmis paķert līdzi fleiti. Doktors Tabletiņš paņēma ceļa aptieciņu un arī novie­

toja to grozā zem soliņa. Tas bija ļoti tālredzīgi, jo ceļojuma laikā kāds varēja saslimt.

Pulkstenis vēl nebija ne seši no rīta, kad apkārt jau bija sa­lasījusies turpat vai visa pilsēta. Daudzi knēveļi, kuriem gribē­jās nolūkoties lidojumā, sēdēja uz žogiem, uz namu jumtiem.