Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

— Sēsties, Panckariņ, es tūliņ tevi gleznošu.

Panckariņš priecīgs apsēdās uz krēsla, un Nezinītis ņēmās

viņu gleznot. Viņam gribējās Panckariņu uzzīmēt cik iespējams skaistu, un viņš uzzīmēja to ar sarkanu degunu, zaļām ausīm, zilām lūpām*un oranžkrāsas acīm. Panckariņam gribējās drīzāk redzēt savu portretu. Aiz nepacietības viņš nevarēja mierīgi no­sēdēt uz krēsla un visu laiku grozījās.

— Negrozies, negrozies, — Nezinītis viņam sacīja, — ci­tādi neiznāks līdzīgs.

—' Bet vai pašlaik iznāk līdzīgs? — Panckariņš vaicāja.

— Ļoti līdzīgs, — Nezinītis apgalvoja un ar violetu krāsu pievilka viņam ūsas.

. — Nu, parādi jel, kas tur iznācis! — Panckariņš palūdza, kad Nezinītis bija beidzis gleznot portretu.

Nezinītis parādīja.

— Vai tad es tāds izskatos? — Panckariņš pārbijies iesau­cās.

— Nu jā, ka tāds. Kāds tad citāds?

— Kāpēc tu esi piezīmējis ūsas? Man taču ūsu nav.

— Nu, ar laiku izaugs.

— Un kāpēc deguns sarkans?

— Lai būtu skaistāk.

— Bet kāpēc mati gaišzili? Vai tad man ir zili mati?

— Zili gan, — Nezinītis atbildēja. — Bet, ja tev nepatīk, es varu uztaisīt zaļus.

— Nē, tas ir slikts portrets, — Panckariņš sacīja. — Dod šurp, es to saplēsīšu.

— Kāpēc tad iznīcināt mākslas darbu? — Nezinītis preto­jās.

Panckariņš dzīrās viņam atņemt portretu, un abi sāka plūk­ties. Kņadu izdzirduši, saskrēja Zinītis, doktors Tabletiņš un pārējie knauķi.

— Ko jūs plūcaties? — tie taujā.

— Āre, — sauc Panckariņš, — izšķiriet jūs: sakiet, kas te uzzīmēts! Vai nav tiesa, tas taču neesmu es?

— Protams, tas neesi tu, — knauķi apliecināja. — īsts putnu biedēklis tur uzzīmēts.

Nezinītis teicā:

— Jūs nepazīstat tāpēc, ka te apakšā nav paraksta. Es tū­liņ parakstīšu, un viss būs saprotams.

Viņš ņēma zīmuli un portretam apakšā ar drukātiem bur­tiem pavilka «PANCKARIŅŠ». Tad pakāra portretu pie sienas un noteica:

— Lai karājas. Visi var skatīties, nevienam nav liegts.

— Tik un tā, — sacīja Panckariņš, — kad tu noliksies gu­lēt, es atnākšu un šo portretu iznīcināšu.

— Bet es naktī neiešu gulēt un sargāšu, — Nezinītis atteica.

Panckariņš apvainojās un aizgāja mājās, bet Nezinītis pa­tiešām vakarā nelikās gulēt. Kad visi bija aizmiguši, viņš ņēma krāsas un sāka visus gleznot. Apalīti viņš uzzīmēja tik resnu, ka tas pat portretā neietilpa. Skubiņu uzzīmēja ar tievām kāji­ņām un nez kāpēc piezīmēja tam suņa asti. Mednieku Skrotiņu attēloja jāšus uz Totiņa. Doktoram Tabletiņam deguna vietā uz­zīmēja termometru. Zinītim sazin kādēļ pievilka ēzeļa ausis. Vārdu sakot, visus attēloja smieklīgā un nejēdzīgā izskatā. Pret rītu viņš visus šos portretus izkāra pie sienām un pievienoja tiem parakstus, tā ka iznāca vesela izstāde.

Pirmais pamodās doktors Tabletiņš. Viņš ieraudzīja pie sie­nas portretus un sāka smieties. Tie viņam tā patika, ka viņš pat uzsprauda uz deguna pensneju un ņēmās ļoti vērīgi aplūkot zīmējumus. Viņš piegāja katram klāt un ilgi smējās.

— Gudrinieks tas Nezinītis! — doktors Tabletiņš priecājās. — Savu mūžu neesmu tā smējies!

Pēdīgi viņš apstājās pie sava portreta un bargi novaicāja:

— Un kas tas tāds? Vai tiešām tas esmu es? Nē, es tas ne­esmu. Tas ir ļoti neizdevies portrets. Labāk ņem to nost.

— Kāpēc ņemt nost? Lai karājas, — Nezinītis atteica.

Doktors Tabletiņš apvainojās un sacīja:

— Tu, Nezinīt, acīmredzot esi slims. Tavām acīm kas ne­labs piemeties. Kad tu esi redzējis, ka man deguna vietā būtu termometrs? Vajadzēs pirms gulētiešanas iedot tev rīcineļļu.

Nezinītis taisni ciest nevarēja rīcineļļu. Viņš nobijās un teica:

— Nē, nē! Nu es arī pats redzu, ka portrets nav izdevies.

Viņš noņēma no sienas Tabletiņa portretu un saplēsa.

Tūliņ pēc Tabletiņa pamodās mednieks Skrotiņš. Arī viņam

portreti patika. Tajos lūkodamies, viņš vai plīsa aiz smiekliem. Bet, kad ieraudzīja savu portretu, labā oma uzreiz bija vējā.

— Tas ir vājš portrets, — viņš sacīja. — Nemaz man nelī­dzinās. Novāc to, citādi es tevi neņemšu līdzi medībās.

Vajadzēja Nezinītim arī mednieku Skrotiņu ņemt nost no sienas.

Tāpat bija ar visiem. Ikvienam patika citu portreti, bet ne­patika savējais.

Pats pēdējais pamodās Tūbiņš, kas pa paradumam gulēja ilgāk par visiem. Ieraudzījis pie sienas savu portretu, viņš neganti noskaitās un teica, ka tas neesot portrets, bet ne­mākulīgs, nemāksliniecisks trie- pums. Tad viņš norāva portretu no sienas un atņēma Nezinītim krāsas un otiņu.

Pie sienas palika tikai Pancka- riņa portrets. Nezinītis noņēma to un devās pie sava drauga.

— Vai gribi, Panckariņ, es tev uzdāvināšu tavu portretu? Un tu par to ar mani izlīgsi, — Nezinītis piedāvājās.

Panckariņš paņēma portretu, saplēsa to sīkās skrandās un sacīja: — Lai notiek. Izlīgstam. Tikai, ja tu vēl kaut reizi mani zīmēsi, neparko mieru nelīgšu.

— Nekad vairs nezīmēšu, — Nezinītis nosolījās. — Tu, cil­vēks, zīmē, zīmē, bet neviens pat paldies nepasaka, visi tikai lamā. Negribu vairs būt gleznotājs.

Pēc tam kad no Nezinīša nebija iznācis gleznotājs, viņš no­lēma kļūt par dzejnieku un sacerēt pantus. Viņam bija pazīs­tams dzejnieks, kas dzīvoja Pieneņu ielā. Šo dzejnieku īstajā vārdā sauca par Pudiņu, taču, kā zināms, visiem dzejniekiem patīk skaisti vārdi. Tāpēc, kad Pudiņš sāka rakstīt dzejoļus, viņš izvēlējās sev citu vārdu un sāka saukties par Ziediņu.

Reiz Nezinītis atnāca pie Ziediņa un teica:

— Paklau, Ziediņ, iemāci mani dzejot. Es arī gribu būt dzejnieks.

— Bet vai dzejnieka dāvanas tev ir? — Ziediņš novaicāja.

— Nu jā, ka ir. Es esmu ļoti apdāvināts, — Nezinītis ap­galvoja.

— Tas jāpārbauda, — Ziediņš sacīja. — Vai tu zini, kas ir atskaņa?

— Atskaņa? Nē, nezinu.

— Atskaņa — tas ir, kad divi vārdi beidzas vienādi, — Zie­diņš paskaidroja. — Piemēram: pīle — zīle, lietiņš — sietiņš. Saprati?

— Sapratu.

— Nu, pasaki atskaņu vārdam «nūja».

— Kafija.

— Kas tad tā par atskaņu: nūja — kafija? Nekādas atska­ņas šais vārdos nav.

— Kāpēc nav? Tie taču beidzas vienādi.

— Ar to nepietiek, — Ziediņš skaidroja. — Vajag, lai šie vārdi būtu līdzīgi tā, ka iznāk saskanīgi. Paklausies jel: nūja — dūja, peka — beka, māja — kāja.

— Sapratu, sapratu! — Nezinītis iesaucās. — Nūja — dūja, peka — beka, māja — kāja! Vai, kur pamatīgi! Ha-ha-ha!

— Nu, izdomā atskaņu vārdam «pērklis», — Ziediņš uzdeva.

— Mērklis, — Nezinītis atbildēja.

— Kas par mērkli? — Ziediņš brīnījās. — Vai tad tāds vārds ir?

— Vai tad nav?

— Protams, ka nav.

— Nu, tad svērklis.

— Kas tas tads par sverkli? — Ziediņš atkal nesa­prata.

— Nu, tas ir, ja ko sver, tad arī iznāk svērklis, — Nezinītis paskaidroja.

— Tu tikai muldi, — sacīja Ziediņš, — tāda vārda nemaz nav. Vajag sameklēt tādus vārdus, kas patiesībā ir, nevis izdomāt.

— Bet ja es cita vārda nevaru atrast?

— Tātad tev nav dzejnieka talanta.

— Nu, tad izdomā pats, kāda te būs atskaņa, — Ne­zinītis atcirta.