Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

— Brālīši, taisiet drīzāk vārtus vaļā, citādi es te pagalmā visu sadauzīšu smalkās druskās!

Knēveļi atvēra vārtus, Nezinītis izbrauca no pagalma un drāzās projām pa ielu. Troksni izdzirduši, no visām sētām bira ārā knēveļi.

— Sargās! — Nezinītis tiem uzkliedza un trauca tālāk.

Zinītis, Varbūtiņš, Skrūvītis, doktors Tabletiņš un citi knē­veļi joza viņam pakaļ. Bet kur tu saķersi! Viņi nevarēja to pa­nākt. Nezinītis joņoja pa visu pilsētu un nezināja, kā lai aptur mašīnu.

Pēdīgi mašīna piedrāzās pie upes, nogāzās no kraujas un kūleniski vēlās lejup. Nezinītis izkrita no mašīnas un palika guļot uz krasta, bet automobilis ie- ^ gāzās ūdenī un nogrima.

Zinītis, Varbūtiņš, Skrūvītis un doktors Tabletiņš pacēla Nezinīti un nesa uz mājām. Visi domāja, ka viņš jau pagalam.

Mājās to nolika gultā, un ti­kai tad Nezinītis atvēra acis. Viņš palūkojās apkārt un vai­cāja:

— Brālīši, vai es esmu vēl dzīvs?

— Dzīvs, dzīvs, — doktors Tabletiņš apliecinaja. — Tikai, lūdzu, guli mierīgi, man vajag tevi izmeklēt.

Viņš izģērba Nezinīti un ņēmās izmeklēt. Tad teica:

— Brīnums! Visi kauli veseli, ir tikai zilumi un dažas ska­bargas.

— Es biju ar muguru aizķēries aiz dēļa, — Nezinītis pa­skaidroja.

— Skabargas būs jāizvelk. — Tabletiņš nogrozīja galvu.

— Vai tas sāp? — Nezinītis nobijās.

— Nē, it nemaz. Pag, es tūliņ izvilkšu pašu lielāko.

— Va-a-ai! — Nezinītis iebrēcās.

— Ko tu? Vai tad sāp? — Tabletiņš brīnījās.

— Protams, ka sāp!

— Nu, pacieties, pacieties! Tas tev tā tikai liekas.

— Nē, neliekas vis! Ai-vai-vai!

— Nu, ko tu kliedz kā kaujams? Es taču tev negriežu.

— Sāp! Pats teici, ka nesāpēšot, bet nu sāp!

— Nu, klusu, klusu! Tikai viena skabarga vēl jāizvelk.

— Vai, nevajag! Nevajag! Labāk es ar visu skabargu!

— Nevar, sāks pūžņot.

— Ui-ui-ui!

— Tā, tas ir viss. Tagad vairs tikai ar jodu jānoziež.

— Un.vai tas sāp?

— Nē, ar jodu nesāp. Guli mierīgi!

— Va-a-ai!

— Neauro, neauro! Mašīnā vizināties tīk, bet mazliet pacies­ties netīk!

— Ai! Kā dedzina!

— Padedzinās un pāries. Tūliņ ielik­šu tev termometru.

— Vai, nevajag termometru! Neva­jag!

— Kāpēc?

— Sāpēs!

— No termometra taču nesāp.

— Tu visu laiku saki, ka nesāp, bet pēc tam sāp.

— Tāds kā joks! Vai tad es tev nekad termometru neesmu licis?

— Nekad.

— Nu, tad tagad tu redzēsi, ka tas nesāp, — teica Tabletiņš un aizgāja pēc termometra.

Nezinītis uztrūkās no gultas, izlēca pa vaļējo logu un aiz­diedza pie sava drauga Panckariņa. Doktors Tabletiņš atgriezās ar termometru, skatās — Nezinīša nav.

— Ārstē nu tādu slimnieku! — Tabletiņš norūca. — Tu, cil­vēks, ārstē, ārstē viņu, bet viņš tev izlec pa logu un aizmūk.

Zinītis, kas ļoti mīlēja lasīt, bija grāmatās salasījies par tā­lām zemēm un dažādiem ceļojumiem. Bieži vien vakaros, kad nebija ko darīt, viņš stāstīja saviem draugiem par to, ko bija la­sījis grāmatās. Knauķi visai labprāt klausījās šos stāstus. Vi­ņiem patikās dzirdēt par zemēm, ko nekad nebija redzējuši, bet vismīļāk viņi klausījās nostāstus par ceļotājiem, jo tiem allaž mēdz gadīties dažādas neticamas dēkas un visneparastākie pie­dzīvojumi.

Saklausījušies šādus nostāstus, knauķi sāka sapņot par to, kā būtu, ja paši dotos ceļojumā. Daži ierosināja ceļot kājām, citi ieteica braukt pa upi laivās, bet Zinītis sacīja:

— Labāk uztaisīsim gaisa balonu un lidosim.

Šī ideja visiem ļoti iepatikās. Knēveļi vēl nekad nebija ar gaisa balonu lidojuši, un visiem knauķiem tas šķita pārlieku

interesanti. Neviens, protams, nezināja, kā gaisa baloni taisāmi, taču Zinītis teica, ka viņš visu pārdomāšot un tad paskaidro­šot.

Un nu Zinītis sāka gudrot. Viņš gudroja trīs dienas un trīs naktis un izdomāja, ka balons taisāms no gumijas. Gumiju iegūt knēveļi prata. Pilsētā viņiem auga puķes, kas atgādināja gumijkokus. Ja šās puķes kātiņu iegriež, tad no tā tek sula. Šī sula pamazām sabiezē un pārvēršas par gumiju, no kuras var izgatavot bumbas un galošas.

Kad Zinītis to bija izdomājis, viņš lika knauķiem vākt gumi­jas sulu. Visi sāka nest kopā sulu Zinīša pagādātā lielā mucā. Arī Nezinītis devās vākt sulu un satika uz ielas savu draugu Panckariņu, kas ar divām knīpām lēkāja pār auklu.

— Paklau, Panckariņ, kādu joku mēs esam izdomājuši! — lielījās Nezinītis. — Tu, brāl, plīsīsi aiz skaudības, kad dabūsi zināt.

— Ne nu plīsīšu, nekā, — Panckariņš atbildēja. — Liela vajadzība man plīst!

— Plīsīsi, plīsīsi! — Nezinītis iegalvoja. — Tas tikai, brā­līt, ir joks! Tādu tu ne sapnī neesi redzējis.

— Kas tad tas ir par joku? — Panckariņš ieinteresējās.

— Mēs uztaisīsim gaisa pūsli un dosimies ceļojumā.

Panckariņam sanāca skaudība. Arī viņam gribējās ar kaut

ko palielīties, un viņš novilka:

— Ko tu neteiksi — pūsli! Bet es toties esmu sadraudzējies ar knīpām.

— Ar kādām knīpām?

— Re, ar šim pašām, — sacīja Panckariņš un parādīja ar pirkstu uz knīpām. — Šo knīpu sauc par Mušiņu, bet to — par Podziņu.

Mušiņa un Podziņa stāvēja gabaliņu nostāk un bažīgi rau­dzījās uz Nezinīti.

Nezinītis caur pieri pablenza uz viņām un teica:

— Ak tad tā! Bet tu taču draudzējies ar mani!

— Es ir ar tevi draudzējos, ir ar viņām. Tas viens otru ne­traucē.

— Bet, manuprāt, traucē gan, — Nezinītis atcirta. — Kas draudzējas ar knīpām, tas pats ir knīpa. Sanīsties ar viņām tū­liņ uz vietas!

— Kāpēc lai nīstos?

\ — Bet es saku — sanīsties! Vai arī es pats ar tevi sanīdī- šos.'

— Nu, nīsties vien! Liela lieta!

— Un sanīdīšos arī, bet tavai Mušiņai un Po­dziņai pamatīgi sadošu!

Nezinītis sažņaudza dūres un klupa knīpām virsū. Panckariņš stājās viņam ceļā un ievilka ar dūri pa pieri. Viņi sāka plūkties, bet Mušiņa un Po­dziņa nobijās un aizmuka.

— Ak tad šo knīpu dēļ tu man ar dūri pa pieri gāzīsi? — Nezinītis kliedza, tēmēdams iebelzt Pan­ckariņam pa degunu.

— Bet kāpēc tu viņām dari pāri? — atjautāja Panckariņš, uz visām pusēm ar dūrēm vēzēdamies.

— Iedomājies tikai, kas par aizstāvi uzmeties! — atcirta Nezinītis un zvēla draugam pa čupru ar tādu sparu, ka Panckariņš pat pietupās un laida ļekas vaļā.

— Esmu ar tevi sanīdies! — Nezinītis nokliedza tam pakaļ.

— Nīsties vesels! — Panckariņš kliedza pretim. — Pats pirmais nāksi mieru līgt.

— Redzēsi, ka neiešu! Mēs lidosim ar ba­lonu ceļojumā.

— No jumta uz bēniņiem jūs lidosiet!

— Jūs paši lidosiet no jumta uz bēni­ņiem! — atcirta Nezinītis un devās vākt gu­mijas sulu.

Kad muca bija pilna ar gumijas sulu, Zi­nītis to kārtīgi izmaisīja un lika Ķīlītim at­nest sūkni, ar ko piesūknē autoriepas. Šim sūknim viņš pievienoja garu gumijas cauruli, caurules galu aplēja ar gumijas sulu un lika Ķīlītim lēnām sūknēt gaisu. Ķīlītis sāka sūk- nēt, un no gumijas sulas pamazām radās pūs­lis — gluži tāpat, kā no ziepjūdens rodas ziepju burbuļi. Zinītis visu laiku triepa šo pūsli no visām pusēm ar gumijas sulu, bet Ķīlītis nemitīgi sūknēja gaisu, tāpēc pūslis pamazām piepūtās un kļuva par lielu balonu. Nu vairs Zinītis pat nepaguva to apziest no visām pusēm. Tad viņš norīkoja arī pārējos knauķus, lai ziež. Visi naski ķērās pie darba. Visiem atradās pie balona, ko darīt, tikai Ne­zinītis staigāja apkārt un svilpoja. Viņš cen­tās turēties no balona pa gabalu, lūkojās uz to iztālēm un visu laiku runāja: