Nikolajs NOSOVS - NEZINĪŠA UN viņa DRAUGU PIEDZĪVOJUMI

Nezinītis gāja uz mājām un visiem, ko satika ceļā, stāstīja:

— Brālīši, vai zināt, kāda tā saule ir? Lielāka

par visu mūsu Zemi. Iedomājie­ties tikai! Un, ko domājat, brā­līši, saulei atlūzis gabals un krīt taisni uz mums. Drīz tas uzkri­tīs mums virsū un mūs visus no­spiedīs. Šausmas, kas tad gan notiks! Ejiet pajautājiet Ķīķerī- tim.

Visi smējās, jo zināja, ka Nezinītis ir pļāpa. Bet Nezinītis jož uz mājām, ko kājas nes, un kliedz pilnā kaklā:

— Brālīši, glābjas, kas var! Gabals krīt!

— Kas par gabalu? — vi­ņam vaicā.

— Gabals, brālīši! Saulei atlūzis gabals. Drīz būs zemē, un tad visiem beigas. Zināt, kā­da tā saule ir? Lielāka par visu mūsu Zemi! ,

— Ko nu melsies!

— Nemelšos vis. Ķīķerītis teica. Viņš savā tālskatī redzē­jis.

Visi saskrēja pagalmā un ņēmās skatīties saulē. Skatījās, skatījās, līdz no acīm sāka birt asaras. Caur asarām visiem li­kās, ka saule patiešām ar ro­biem.

Bet Nezinītis kliedza:

— Gābjas, kas var! Nelaime!

Visi tvēra savas mantas. Tūbiņš paķēra krāsas un otiņu, Koklītis savus mūzikas instrumentus: vijoli un balalaiku, un vara tauri. Doktors Tabletiņš šaudījās pa visu māju un meklēja ceļa aptieciņu, kas nez kur bija pazudusi. Apalītis pagrāba ga­lošas un lietussargu un jau izskrēja ārpus vārtiem, kad atska­nēja Zinīša balss:

— Apmierinieties, draugi! Nekā briesmīga nav. Vai tad jūs nezināt, ka Nezinītis ir niekabīlis! To visu viņš sagudrojis.

— Sagudrojis? — Nezinītis iesaucās. — Tad ejiet jel pavai­cājiet Ķīķerītim.

Visi drāzās pie Ķīķerīša, un te noskaidrojās, ka Nezinītis tiešām visu saputrojis. Tad nu gan bija smiekli! Visi smējās par Nezinīti un runāja:

— Brīnums gan, kā mēs tev noticējām!

— It kā man pašam nebūtu brīnums! — Nezinītis atbildēja. — Es taču arī pats noticēju.

Re, cik tas Nezinītis bija ērmīgs!

Ja Nezinītis ķērās pie kāda darba, tad darīja to nevis tā, kā jādara, bet viss viņam iznāca ačgārni. Lasīt viņš bija iemācī­jies tikai pa balsieniem, bet rakstīt prata tikai drukātos burtus. Daži melsa, ka Nezinītim esot gluži tukšs pauris, taču tas nav taisnība, jo kā gan viņš tad varētu ko apjēgt? Protams, apjēgt viņš apjēdza vāji, tomēr zābakus āva kājās, nevis mauca galvā — tur taču arī vajag savas jēgas.

Nezinītis nemaz nebija tik visai slikts. Viņš ļoti gribēja kaut ko iemācīties, viņam tikai nepatika piespiesties. Viņam gribējās iemācīties visu uzreiz bez kādām pūlēm, bet no tā, protams, pat pašam gudrākajam knēvelim nekas nevarēja iznākt.

Knauķi un knīpas ļoti cienīja mūziku, un Koklītis bija sla­vens muzikants. Viņam bija dažādi mūzikas instrumenti, un viņš bieži uz tiem spēlēja. Visi klausījās mūziku un pārlieku sla­vēja. Nezinītim bija skaudīgs prāts, ka slavē Koklīti, un viņš lūdza to:

— Iemāci mani spēlēt! Es arī gribu būt muzikants.

— Mācies. — Koklītis bija ar mieru. — Kādu instrumentu tad tu gribētu spēlēt?

— Kādu visvieglāk iemācīties?

— Balalaiku.

— Nu, dod šurp balalaiku, es pamēģināšu!

Koklītis padeva viņam balalaiku. Nezinītis sāka strinkšķināt stīgas. Tad teica:

— Nē, balalaika skan pārāk klusu. Dod ko citu, skaļāku! Koklītis pasniedza viņam vijoli. Nezinītis ņēmās zāģēt ar

lociņu pa stīgām un teica:

— Vai nekā skaļāka nav?

— Ir vēl taure, — Koklītis atbildēja.

— Dod šurp to, pamēģināsim!

Koklītis pasniedza viņam lielu vara tauri. Nezinītis iepūta tajā, taure kā rēktin ierēcās.

— Āre, tas ir labs instruments. — Nezinītis nopriecājās. — Vareni skan!

— Nu, mācies pūst tauri, ja tev patīk. — Koklītis bija ar mieru.

— Kas man ko mācīties? Es arī tāpat protu, — Nezinītis atteica.

— Nu nē, tu vēl neproti.

— Protu, protu! Paklausies tikai! — iesaucās Nezinītis un no visa spēka sāka pūst taurē.

Tu-tu-tū! Du-du-dū!

— Tu vienkārši pūt, nevis spēlē, — Koklītis aizrādīja.

— Kā nu nespēlēju! — Nezinītis apvainojās. — Pat ļoti labi spēlēju. Skaļi!

— Ei, tu! Runa jau nav par to, lai būtu skaļi. Vajag, lai būtu skaisti.

— Man taču arī iznāk skaisti.

— Nepavisam nav skaisti. — Koklītis apstrīdēja. — Tev, kā es klausos, nemaz nav dāvanu mūzikā.

— Tev pašam nav dāvanu! — Nezinītis saskaitās. — Tu vienkārši tā runā aiz skaudības. Tev gribas, lai tevi vienu pašu klausās un slavē.

— Nekā tamlīdzīga, — Koklītis sacīja. — Ņem tauri un taurē, cik uziet, ja tev šķiet, ka mācīties nevajag. Lai slavē arī

tevi.

— Nu, un taurēšu arī! — Nezinītis atteica. Viņš ņēmās pūst taurē, bet, tā kā spēlēt ne­prata, tad taure viņam gan rēca, gan gārdza, gan spiedza, gan urkšķēja. Koklītis klausījās, klausījās … Pēdīgi viņam apriebās. Viņš uz­vilka savu samta jaciņu, apsēja rožaino lentes pušķi, ko nēsāja kaklasaites vietā, un aizgāja viesos.

Vakarā, kad visi knauķi salasījās mājās, Ne­zinītis no jauna ķērās pie taures un pūta, ko jaudāja.

Tu-tu-tū! Du-du-ū!

— Kas tas par troksni? — visi sāka ausīties.

— Tas nav nekāds troksnis, — Nezinītis paskaidroja. — Es spēlēju.

— Uz vietas mitējies! — Zinītis uzkliedza. — No tavas mūzikas ausis sāp!

— Tas tāpēc, ka tu pie manas mūzikas vēl neesi pieradis. Pieradīsi — un ausis vairs ne­sāpēs.

— Bet es nemaz negribu pierast. Liela man vajadzība!

Taču Nezinītis viņā neklausījās un pūta, kā pūtis.

Tu-tu-tū! Hr-r-r! Hr-r-r! Viū! Viū!

— Mitējies jel reiz! — Visi knauķi klupa viņam virsū. —Vācies projām no šejienes ar savu riebīgo tauri!

— Kur tad lai es eju?

— Ej uz lauka, tur tu vari taurēt.

— Bet tur taču nebūs neviena, kas klausās.

— Un tev katrā ziņā vajag, lai kāds klausās?

— Katrā ziņā.

— Nu, tad ej uz ielas, tur kaimiņi tevi dzirdēs.

Nezinītis izgāja uz ielas un sāka taurēt pie kaimiņmājas, taču kaimiņi palūdza viņu netrokšņot aiz logiem. Tad viņš devās uz citu māju — arī no turienes viņu aizdzina. Viņš gāja uz vēl kādu citu — arī no turienes viņu raidīja projām, bet viņš bija noņēmies visiem par spīti taurēt un taurēt. Kaimiņi sadusmojās, skrēja ārā no mājām un dzinās viņam pakaļ. Viņš tikko pa­guva no tiem aizmukt ar visu tauri.

Kopš tā laika Nezinītis tauri vairs nepūta.

— Manu mūziku nesaprot, — viņš teica. — Nav vēl izau­guši līdz manai mūzikai. Kad izaugs, paši lūgsies, bet būs par vēlu. Es vairs nespēlēšu.

Tūbiņš bija ļoti labs gleznotājs. Viņš vienmēr ģērbās garā blūzē, ko dēvēja par «uzsvārci». Bija vērts paskatīties uz Tūbi­ņu, kad tas, ietērpies savā uzsvārcī un at­metis atpakaļ garos matus, stāvēja pie mol­berta ar paleti rokā. Ikviens uzreiz redzēja, ka viņa priekšā stāv īsts mākslinieks.

Pēc tam kad neviens negribēja klausīties Nezinīša mūziku, viņš nolēma kļūt par gleznotāju. Viņš ieradās pie Tūbiņa un sa­cīja:

— Paklau, Tūbiņ, es ari esmu nolēmis kļūt par gleznotāju. Iedod man kaut kādas krāsas un otiņu.

Tūbiņš nebija nekāds skopulis, viņš atdāvināja Nezinītim sa­vas vecās krāsas un otiņu. Tobrīd pie Nezinīša atnāca viņa draugs Panckariņš. Nezinītis sacīja: