V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Te viņa piepeši pamanīja, ka zilās debesis atrodas zemu apakšā, bezgalīgā dziļumā. Savās izbailēs tā domāja, ka būs par augstu uzlidojusi un tur apmaldījusies, bet tad viņa redzēja šinīs apakšzemes debesis krastos augošos kokus metam savu ēnu, un viņa saprata, ka tas ir liels ūdens krājums, mierīgs un zils klusajā rīta stundā.

Priecīga tā nolaidās līdz pašai ūdens virsai, kurā viņa varēja tik skaidri redzēt gan to, kā tā lido, gan ari to, ka viņas gaišie spārni laistījās kā tīrs vizošs stikls. Maja noskatījās, ka kājiņas itin pareizi pieguļ ķermenim, kā jau Kasandra bija stāstījusi, redzēja arī savu skaisto zelta tērpu.

„Patiešām, tas ir baudījums — lidot pār tādu ūdens spoguli," jūsmoja Maja. Viņa varēja redzēt lielas un mazas zivis, kas vai nu ātri peldēja pa skaidro ūdensplūsmu, vai bija palikušas pavisam nekustīgas it kā karājo­ties tanī. Maja sargājās nākt viņām par tuvu, jo bija zināms, ka bitēm draud briesmas no zivīm.

Kad viņa sasniedza ezera pretējo krastu, neatvairāmi to valdzināja sil­tais niedrājs un ūdensrozes, kuru milzu lapas kā zaļi šķīvji rotāja ūdens- virsu. Maja izraudzījās vispaslēptāko lapu, pār kuru saulē šūpojās garie baltie niedru stiebri un kura pali atradās gandrīz paēnā. Tikai pāris saules plankumu plaiksnījās uz tās kā zelta naudas gabali.

„Jauki, pavisam jauki," nosacīja Maja un sāka spodrināties. Ar abām rokām viņa saķēra galvu, to pavilkdama mazliet uz priekšu, it kā gribētu to noraut. Rīkojās tā tomēr s.tudzīgi, jo viņai jau tikai bija jānotīra putekļi. Tad ar pakaļkājām tā pārvilka pār spārniem, kas pie tam ieliecās uz iekšu, bet skaisti nospodrināti ātri nogūlās pa vecam.

Drīz pie viņas atlaidās tēraudzilgans dundurs, nosēdās uz viņas lapas un izbrīnījies to uzlūkoja:

„Ko jūs te gribat uz manas lapas?"

Maja izbijās.

„Būs taču gan laikam brīv atpūsties pāra acumirkļus," viņa sacīja un atcerējās, ko Kasandra tai bija stāstījusi, ka bites visā kukaiņu pasaulē stāvot augstā cieņā. Tagad nu viņa gribēja reiz izmēģināt, vai tā var iedvest pret sevi respektu. Tomēr sirds Majai sita ātrāk, bet viņas atbilde bija ļoti skaļa un noteikta.

Dundurs manāmi satrūkās, redzēdams, ka Maja neļaus dot sev kādus priekšrakstus. īgni dūkdams, tas nometās uz niedres stiebra, kas bija pārliecies pār lapu, uz kuras sēdēja Maja, un, saules apspīdēts, iesāka runāt daudz pieklājīgāki

„Jums nu gan derētu labāk ko strādāt, kā daždien bitei pienākas, bet, ja nu jums vajadzīga atpūta… lai iet. Es pagaidīšu šeit."

„Lapu taču te ir pietiekoši daudz," teica Maja.

„Visas iznomātas," atbildēja dundurs. „Šajos laikos var priecāties, ja izdodas kaut nelielu zemes stūrīti saukt par savu. Ja manu priekšteci priekš divām dienām nebūtu noķērusi varde, tad man pat šodien vēl nebūtu lāga pajumtes. Tā mētāties vienu nakti še, otru citur nav visai patīkama lieta. Visur, lūk, nav tik laba valsts iekārta kā pie jums. Bet, lai ir atļauts stādīties priekšā, mans vārds ir Ansis Kristaps."

Maja klusēja un ar šausmām domāja par to, cik briesmīgi krist vardei nagos.

„Vai šajos ūdeņos daudz varžu?" jautāja Maja un nosēdās lapai pašā vidū, lai viņu nevarētu ieraudzīt no ūdens.

Dundurs smējās.

„Nepūlicties," viņš ironizēja, „varde jūs redz arī no apakšas, ja spīd saule, jo tad var redzēt lapai cauri. Varde redz gluži skaidri, ka jūs sēžat uz manas lapas."

Maja, pārņemta no iedomām, ka tepat pie pašas lapas sēž varbūt liela varde un nenolaiž no viņas savas rijīgās acis, gribēja ātri aizlidot, bet

pēkšņi notika kaut kas pavisam briesmīgs, uz ko Maja nebūt nebija sagatavo­jusies. Pirmajā brīdī Maja pat nevarēja saprast, kas te īsti notiek; viņa dzirdēja pār sevi tikai asu švīkstoņu, kas izklausījās kā vēja brāziens pa sakaltušām lapām; noskanēja dziedošs svilpiens, spalgs, draudošs medību sauciens, un smalka, viegla ēna pārlaidās pār lapu. Un tad Maja ieraudzīja, un tai gandrīz aiz bailēm apstājās sirds: viņa pazina lielo, spīdīgo spāri, kas bija saķērusi na­baga Ansi Kristapu un turēja to savās lielajās, asajās ķetnās; nabadziņš brēca izmisumā, ko varēdams. Spāre nolaidās ar savu laupījumu uz niedres, kas mazliet noliecās no uzkrautā smaguma, tā ka Maja redzēja abus šūpojamies virs galvas un tanī pašā laikā viņu atspulgu skaidrajā ūdenī. Anša Kristapa kliedzieni viņai plosīja sirdi. Nekā nedomādama, Maja skaļi sauca:

„Laidiet tūliņ vaļā dunduru, jūs, lai jūs būtu kas būdams! Jums nav ne mazākās tiesības iemaisīties tik patvaļīgi citu paražās."

Spāre palaida dunduru no nagiem, bet rūpīgi to turēja ciet ar rokām un pagrieza galvu uz Majas pusi. Lielās, nopietnās acis un nežēlīgie kožamie daikti iedvesa Majai bailes, bet spārnu un ķermeņa vizuļošana viņu sajūsmināja, jo tie mirdzēja kā ūdens, stikls un dārgakmeņi. Bet spāres milzu apmēri Maju sabaidīja; viņa nevarēja vairs atdabūt dūšu un sāka stipri drebēt.

Spāre sacīja itin laipni:

„Bērns, kas jums kaiš?"

„Atlaidiet viņu," sauca Maja, un asaras saskrēja viņai acīs, „tas ir Ansis Kristaps…"

Spāre smīnēja.

„Kāpēc tā, mazā?" vaicāja viņa un taisīja ziņkārīgu seju, kur tanī pašā laikā atspoguļojās arī liela pieļāvība.

Maja stostījās neziņā. „Ai, viņš taču ir jauks, glīts kungs un, cik es zinu, nav darījis jums nekā ļauna."

Spāre domīgi skatījās Ansī Kristapā.

„Jā, viņš ir mazs, mīļš puisis," viņa maigi atbildēja un nokoda viņam galvu. Majai likās, ka viņa zaudēs samaņu — tik smagi viņu satrieca šis no­tikums. Tā ilgi nevarēja izrunāt ne vārda, un ar šaušalām tai bija jāklausās krakšķēšanā un skraukšķēšanā, kas cēlās, spāres zobiem iznīcinot Anša Kristapa tēraudzilo ķermeni viņai virs galvas.

„Ko nu izliekaties," teica spāre ar pilnu muti un košļāja tālāk, „jūsu jūtelībai mazs iespaids uz mani. Vai tad jūs rīkojaties labāk? Acīmredzot jūs vēl esat jauna un neesat labi ieskatījusies savās pašas mājās: kad vasarā sākas jums stropā tranu slaktiņš, tad apkārtējā pasaule uztraucas ne mazāk un, domāju, ar lielākām tiesībām."

Maja jautāja: „Vai jūs tur augšā jau beidzāt?" Viņa nevarēja vēl saņemties paskatīties turp.

„Ir atlikusi vēl viena kāja," teica spāre.

„Aprijiet jel, lūdzu, to drīzāk, tad es jums došu atbildi," iesaucās Maja, kas labi zināja, kāpēc vasarā stropā nokauj tranus, un dusmojās par spāres muļķību. „Bet to es jums saku, neiedrošinieties man nākt kaut soli tuvāk, ne acumirkli es neapdomāšos laist darbā savu dzeloni."

Mazā Maja bija tiešām ļoti sadusmojusies. Pirmo reizi viņa pieminēja savu dzeloni un pirmo reizi priecājās par šo ieroci.

Spāre ļauni uzlūkoja Maju. Beigusi savu maltīti, viņa tagad sēdēja drūmi saknupusi un lūrēja uz Maju, pie tam izskatījās kā plēsoņa, kas gatava mesties savam laupījumam virsū. Bet mazā Maja palika mierīgā. Viņa nevarēja pati lāgā saprast, no kurienes tai cēlās drosme, baiļu tā vairs nejuta.

Viņa ļāva atskanēt smalkam skaļam dūcienam, kādu tā reiz bija dzirdējusi stropā no sardzes, lapsenei tuvojoties skrejcaurumam. Spāre teica draudoši un lēni:

„Spāres dzīvo ar bitēm labā saticībā."

„Un tas ir prātīgi darīts," ātri piebilda Maja.

„Vai jūs tikai nedomājat, ka man bailes no jums? Man — no jums?" jautāja spāre. Ar vienu grūdienu tā atstāja stiebru, kas ātri ieņēma savu veco stāvokli, un ar mirdzošo spārnu švirkstošiem vēdieniem nožvīgoja gar pašu ūdens virsu.