V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Ifija skumji pasmaidīja.

„Kurt, tur jūs nekā nesaprotat. Tanī lietā man pašai savi uzskati. Bez tam vēl kas: manu nezināšanu jūs esat izlietojis ne visai smalkjūtīgi. Jūs stāstījāt esam rožu vagulis, bet vakar gliemezis man pateica, ka jūs esot mēslu vabole. Tā ir milzīga starpība. Gliemezis arī jūs novērojis pie tādas

nodarbošanās, kuru es šeit nemaz negribu tuvāk aprādīt; jūs nu sapratīsit, ka man no jums jāatraujas."

Atjēdzies no savām bailēm, Kurts sāka erroties.

„Nē, es to nesaprotu," sirdījās viņš, „es gribu, lai mani mīl manis paša dēļ un nevis manas nodarbošanās labad. Kā jūs varat spriest par kādu vīru pēc viņa uzturēšanās vietas!"

„Ja tie nebūtu taisni mēsli, tad es ar galu galā varētu skatīties uz to lietu caur pirkstiem," runāja Ifija atturīgi. „Un jums ari tas jāņem vērā, ka jaunai atraitnei, kuras vīru priekš trim dienām apēdusi pele, ir jāievēro vis­stingrākā apdomība. Tātad dzīvojiet sveiks!"

Un Ifija vienā rāvienā pazuda savā alā, it kā to būtu aizpūtis vēja grūdiens. Maja nebija to turējusi par iespējamu, ka kāds tik ātri varētu no­zust alā. Ifija nu bija prom, un vagulis stulbu seju nekustīgi raudzījās tumšajā caurumā, un pie visa tā izskatījās tik dumjš, ka Majai bija jāsmej.

Pēdīgi viņš atjēdzās; apbēdināts un dusmīgs viņš iesāka purināt savu ieapaļo galvu, tā taustekļi nokarājās uz leju kā divi salijuši vēdekļi.

,.Raksturu un nosvērtu dzīvesveidu mūsu laikos vairs neciena," viņš nopūtās. „Ifija ir bez sirds; man nācās grūti pašam sev to atzīties, bet tā tas ir. Un, ja nu viņai arī tiešām nenesas sirds būt par manu draudzeni, tad viņai uz to vajadzētu būt prātam."

Maja redzēja, ka asaras sakāpa tam acīs, un viņas sirds pildījās ar līdzjūtību.

Piepeši Kurts sāka kustēties. Viņš izslaucīja asaras no acīm un uzmanīgi aizgāja aiz zemes čupiņas, kuru laikam viņa draudzene bija izšķipelējusi no sava dzīvokļa, un Maja ieraudzīja lienam mazu iesarkanu slieku caur zāli. Tās pārvietošanās veids bija ļoti savāds: te viņa iztaisījās gara un tieva, tad atkal īsa un resna, un viņas ķermeņa sarkanais tievgalis sastāvēja vienīgi no mīkstiem riņķiem, kuri bez trokšņa taustīdamies bīdījās uz priekšu. Maja ļoti satrūkās, kad Kurts paspēra soli uz priekšu, pēkšņi saķēra tārpu un pārkoda to divās daļās. Nesteigdamies Kurts sāka ēst tārpa vienu pusi un likās maz bēdājam par to, ka izmisumā locījās abas tārpa puses — viena uz zemes, otra — viņa rokās. Tas bija pavisam mazs tārpiņš.

„Mazliet pacietības!"teica Kurts. „Drīz būs galā."

Bet košļājot viņa domas laikam atkal atgriezās pie Ifijas, kuru tas bija pazaudējis uz visiem laikiem, un lielas asaras ritēja pār viņa vaigiem.

Mazajai Majai savā paslēptuvē bija viņa sirsnīgi žēl. „Pasaulē taču ir tik daudz bēdu," viņa domāja. Tad viņa ieraudzīja, ka tā tārpa daļa, kuru Kurts bija nolicis savās bēdās pie malas, steidzas veicīgi prom.

„Nē, tas ir numurs," viņa iesaucās — un aiz bailēm tas iznāca tik stipri, ka Kurts izbrīnījies sāka skatīties apkārt.

„Dodiet ceļu!" viņš iesaucās.

„Bet es jau jums nemaz neesmu ceļā," atbildēja Maja.

„Kur tad jūs esat?" jautāja viņš. „Kaut kur taču jums jābūt."

„Šeit augšā," sauca Maja, „virs jums puķē."

„To es gribu redzēt," teica Kurts, „bet es neesmu sienāzis, es nevaru tik tālu uz augšu pagriezties, lai jūs redzētu. Kāpēc tad jūs kliedzāt?"

„Tārpa viena puse bēg projām," sauca Maja.

„Jā, jā," teica Kurts un raudzījās pakal tārpiņa pusei, „šie tārpi ir ļoti kustīgi. Bet man nav vairs apetītes." Ar šiem vārdiem viņš aizsvieda atlikušo tārpa daļu, kuru tas tikko turēja savās rokās, un šī pārpalikusī daļa sāka attālināties pavisam uz citu pusi.

Maja galīgi apjuka, bet Kurtam likās labi pazīstama šāda tārpa īpašība.

..Nedomājiet, ka es vienmēr ēdu tārpus," teica viņš, „bet rozes jau visur nav atrodamas."

„Pasakiet tak mazākais tai mazai pusītei, kur viņas otra daļa aizskrējusi," teica Maja ļoti uzbudināta.

Kurts nopietni pakratīja galvu. „Ko liktenis izšķīris, to nebūs vairs sav­ienot," viņš noteica. „Kas jūs esat?"

„Esmu Maja no bišu lautas."

„Tas man patīk," sacīja Kurts, „man nav nekādu iebildumu pret bitēm. Bet kāpēc jūs te sēžat bez darba? Bites taču nemēdz tā darīt. Vai jau ilgi, kamēr jūs te sēžat?"

„Es te gulēju pa nakti."

„Tā," noteica Kurts domīgi. „Jums laikam gan ir dziļš un veselīgs miegs. Jūs taču tikko kā pamodāties?"

Maja tam piekrita, jo tā manīja, ka Kurtam nebūtu paticis, ja kāds būtu noklausījies viņa sarunā ar Ifiju. Un vēlreiz Kurtu apbēdināt Majai ne­tikās. Tas skraidīja šurp un turp un lauzījās paskatīties uz augšu.

„Pagaidiet," viņš teica, „ja es drusciņ paceļos pie tā zāļu stiebra, tad varēšu jūs ieraudzīt, un jūs varēsit man ieskatīties acīs. Bez šaubām, to jūs labprāt darīsit."

„Protams," atbildēja Maja, „tas būtu ļoti patīkami."

Kurts atrada piemērotu stiebru, un, tā kā zieds noliecās mazliet sānis, tad Maja varēja viņu redzēt, kad tas pacēlās uz priekškājiņām un raudzījās uz augšu. Viņa atrada, ka Kurtam patīkama un mīļa seja: visai jauns viņš vairs neizskatījās, un tam bija patukli vaigi. Tagad tas noliecās, tā ka puķe sāka mazliet šūpoties, un stādījās priekšā:

„Kurts — no rožu vaguļu saimes."

Mazajai Majai bija sevī jāsmejas, jo viņa par daudz labi zināja, ka Kurts piederēja pie mēslu vabolēm. Bet, tā kā Maja negribēja viņu apbēdināt, tad nekā par to neteica.

„Vai jūs par lietu nekā nebēdājat?" Maja jautāja.

„Nē, pavisam ne; esmu pie tā pieradis, dzīvodams rožu starpā, jo tur jau līst visvairāk."

Maja domāja, ka viņš mazliet jāsoda par nekaunīgajiem meliem, jo viņš taču ir pavisam lielīgs zellis.

„Kurt," viņa teica ar tikko manāmu smaidu, „kas tas tāds par caurumu tur zemē zem lapas?"

Kurts satrūkās.

„Caurums?" viņš jautāja. „Vai jūs runājat par kādu caurumu? Cauru­mu ļoti daudz; tas būs viens tāds caurums, tāds pats vien. Jūs nemaz neva­rat iedomāties, cik daudz zemē caurumu."

Bet aiz iekšēja apmulsuma, kurā tas bija nokļuvis, notika kaut kas pa­visam briesmīgs. Gribēdams izrādīt, ka nav uzbudināts, Kurts pazaudēja līdzsvaru. Maja izdzirda viņa izmisušo kliedzienu un drīz pēc tam redzēja to guļam uz muguras; ar rokām un kājām tas nožēlojami tvarstīja gaisu, bet bez panākumiem.

„Nu man beigas," viņš kliedza. „Esmu tādā stāvoklī, ka vairs nevaru uzcelties. Man jāmirst. Nevienam nav bijis nožēlojamāka likteņa."

Viņš vaimanāja tik skaļi, ka nemaz nedzirdēja Majas mierinājuma. Pie tam viņš mēģināja ar savām kājām pieķerties zemei, bet katrreiz, kad tas domāja esam pieķēries, picciņas, aiz kurām tas ar grūtībām bija aizķēries, atdalījās no zemes, un viņš krita atpakaļ uz savas augstās apaļās muguras. Tas bija tiešām ārkārtīgi bēdīgs skats un mazā Maja nopietni baiļojās par Kurtu, vēl to vairāk tāpēc, ka seja tam bija bāla un viņa kliedzieni plosīja tiešām tai sirdi.

„Šo stāvokli es nespēšu paciest," viņš kliedza, „vismaz neskatāties uz mani. Nemokiet mirēju ar saviem uzbāzīgiem skatiem. Ak, kaut es spētu aizsniegties vismaz līdz kādai zālītei vai puķes kātiņam. Kas tad var turēties pie gaisa? To nevar neviens."

Majai sirds drebēja aiz lielas līdzcietības.