V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Vai ne!" sauca sienāzis un pamudinādams māja.

„Kas jūs tāds esat?" jautāja Maja. „Jūs esat briesmīgs nemiera gars."

„Bct mani taču pazīst visur," sacīja zaļais un atņirdza atkal savus zobus — lik pamatīgi, kā to Maja ne pie viena nebija redzējusi. Viņa ne uz brītiņu nelika gudra, ko sienāzis runāja nopietni, ko pa jokam.

„Esmu šeit svešiniece," viņa laipni teica, „citādi gan jūs pazītu, bet lugtu gan ievērot, ka esmu piederīga pie bišu saimes, bet nepavisam nees­mu lapsene."

„Ak Dievs," noteica sienāzis, „tas taču ir viens un tas pats."

No uztraukuma Maja tikko varēja parunāt.

„Jūs esat neizglītots," viņa pēdīgi izdvesa. «Apskatiet taču reiz kādu lapseni pamatīgi."

„Kamdēļ lai es to gan darītu?" atteica zaļais. „Kur tas galu galā noves­tu, ja ņemtos ievērot kādas tikai iedomās pastāvošas starpības? Arī jūs li­dojat gaisos, dzeļat katram, kas nāk tuvumā, un nevarat lēkāt. Tāpat tas ir ;ir lapsenēm. Kur tad nu ir tā starpība? Hopla!" Un projām tas bija.

„Bet tagad gan lidošu," domāja Maja.

Te tas bija atkal klāt.

„Jaunkundz," viņš sauca, „rītdien notiek sacīkstes augstlēkšanā. Vai

nevēlaties brīvkarti, lai varētu tās noskatīties? Manai vecenei vēl divas atlikušas, par labu vārdu tā būs ar mieru vienu dot. Es ceru uzstādīt ļaunu rekordu."

„Neinteresējos par tādu lēkāšanu," noteica Maja ne bez īgnuma. „Kas var lidot, tam ir augstākas intereses."

Sienāzis atņirdza atkal zobus tā, ka to pat, likās, varēja dzirdēt.

„Nepārvērtējiet sevi, jaunkundz. Pasaulē lielākā daļa dzīvnieku lidot var, bet lēkt — tikai maza daļiņa. Trūkst jums lāga pārskata par apkārtējās pasaules interesēm. Augsts elegants lēciens atrod piekrišanu pat pie cilvēkiem. Neilgi atpakaļ es redzēju pat mācītāju gandrīz veselu metru augstu uzlecam — viņš vēlējās izpatikt kādai pāri ceļam lienošai čūskai. Viņa nicināšana pret visu, kas nelec, bija tik dziļa, ka viņš aizmeta pa roku galam pat savu pīpi, bez kā neiztiek neviens mācītājs. Vai jūs spējat ap­tvert tādu godkārību? Es pats esmu pazinis sienāžus, un tie bija no mūsu ģimenes, kas lēca trīssimt reižu tik augstu, cik viņi paši lieli. Jā, tagad gan jūs brīnāties un nesakāt ne vārda, un savā sirdī rūgti nožēlojat nupat iz­teiktās aplamības, vai ko jūs vēl varētu apgalvot. Trīssimt reižu tik augstu, cik pats liels! Kur jūs atradīsit tādas spējas? Pat zilonis, lielākais dzīvnieks pasaulē, nav spējīgs taisīt tādu lēcienu. Nu? Tagad jūs klusējat. Vai es ne­teicu, ka jums būs jāklusē!"

„Kad tad lai es runāju, kur jūs ne mirkli nestāvat klusu?" iesaucās Maja.

„Nu tad runājiet," laipni teica sienāzis, un tad tas izsaucās: „Hopla!" — un bija projām.

Pat savā īgnumā Maja nevarēja nesmiet. Šāda sastapšanās bija pirmā viņas mūžā. Par sienāža ākstīšanos Maja nevarēja beigt brīnīties, bet ievērojamas tomēr bija tā lielās zināšanas un dzīves izpratne. Lai arī par lēkšanu viņa nedomāja tikpat labi kā viņš, tad tomēr par visu to jauno, ko viņa tik īsā sarunā dabūja dzirdēt, bija ko pabrīnīties. Ja uz šo zaļo Majai būtu kaut mazākā paļāvība, tad labprāt būtu viņu par šo un to iztaujājusi. „Paticšām, visvairāk piedzīvojumu ir tādiem, kas vismazāk zina, ko ar tiem iesākt," nodomāja Maja.

Vai cilvēku valodu arī tas saprata, ja viņš minēja to vārdu? To viņa jautātu, ja tas vēl kādreiz atgrieztos, kā ari izzinātu viņa domas par mēģinājumu tuvoties un uzmeklēt cilvēku tā dzīvoklī.

„Jaunkundz," kāds blakām sauca, un zāles stiebrs ielīgojās.

„Mans Dievs," teica Maja, „no kurienes jūs vienmēr tā ierodaties?"

„No apkārtnes," sacīja sienāzis.

„Bet es jūs lūdzu," iesaucās Maja, „jūs taču nelēksiet pasaulē tā uz labu laimi, nezinādams un nepazīdams vietas, kurp jūs varētu nokļūt?"

„Protams," sacīja zaļais. „Kā tad savādāk? Vai jūs varbūt spējat

ieskatīties nākotnē? To neviens nevar. Vienīgi zaļā varde to var, bet viņa nevienam nesaka, kā to dara."

„Ko visu jūs nezināt," iesaucās mazā Maja, „taisni brīnišķi. Vai cilvēku valodu arī jūs saprotat?"

„Tas ir jautājums, jaunkundz, uz kuru grūti atbildēt, jo nav vēl tieši pierādīts, vai cilvēkam maz ir valoda. Tie dažkārt izgrūž skaņas, kas savas neciešamās nedaiļskanības dēļ pat nav ne ar ko salīdzināmas. Redzams, ka tie tomēr tādā kārtā saprotas. Atzīmējama ir viņas sirsnīgā tieksme pēc ciešamām skaņām. Novēroju reiz divus zēnus, kas, paņēmuši zāli pirkstos, pūta tur ar muti un tā izdabūja šņirkstošu skaņu, ko varbūt varētu līdzināt lauku circeņa cirpslēšanai. Tomēr netika jau ne tuvu. Bet tomēr tie dara, ko var. Vai jūs vēlētos vēl ko zināt? Zinu vēl šo to."

Un viņš atkal ņirdzīgi smaidīja; nu varēja to pilnīgi dzirdēt.

Kad nākošā reizē tas atkal negaidot aizlēca, Maja par velti izgaidījās to atgriežamies. Tā izmeklējās visapkārt gan zālē, gan puķēs, bet viņu atrast neizdevās.

ŠĪS jaukās vasaras dienas tveicē mazā Maja jutās stipri nogurusi; ne­steigdamās viņa lidoja gar spilgti apgaismotiem dārza krūmājiem, līdz kamēr milzīga kastaņkoka lielās lapās tā atrada vēsu patvērumu. Zem šī koka uz nomīdītas zāles stāvēja galdi un soli. Kā redzams, te zem koka la­potnes atradās vasarnieku saimniecība. Tuvumā spīdēja zemnieku mājas sarkanais dakstiņu jumts; no skursteņa cēlās iezilgani dūmi.

Nu mazā Maja domāja katrā ziņā satikt cilvēku; vai tad viņa jau nebija iespiedusies tieši tā varas iecirkni? Šis koks, bez šaubām, bija viņa īpašums, un savādie koka rīki tur apakšā ēnā piederēja cilvēku stropam.

Te atskanēja sīkšana un blakus viņai uz lapas nolaidās muša. Tā lēkāja kādu brītiņu pa zaļajiem lapas audiem, apstādamās ik pēc maza sprīža, tā ka pat nevarēja saredzēt, kā kustas tās kājiņas, un varēja gandrīz nodomāt, ka uztraukta viņa ātri slīd šurp un turp. Tad viņa laidās no vienas lielās pirkstainās lapas daļas uz otru, bet tik ātri un negaidot, ka katrs būtu dom­ājis — tā lēkā, nevis lido. Bet tā tikai izskatījās. Skaidra lieta, ka viņai bija no svara izzināt, uz kuras lapas daļas būtu vispatīkamāk. Dažbrīd pavisam negaidot viņa iesviedās gaisā un pie tam dūca tik sparīgi, it kā būtu noticis kas nedzirdēts, vai ka tā iekustinātu lielāko pasaules notikumu. Bet tad atkal nolaidās zemē un turpināja savu gabalaino tekāšanu, it kā nekas nebūtu noticis. Tad atkal uzreiz tā palika pavisam klusu — kā sastingusi.

Maja noraudzījās, ko muša darīja saulē. Beidzot Maja tuvojās tai un laipni teica:

„Labdien! Esiet sveicināta šeit uz manas lapas. Ja nemaldos, jūs esat muša."

„Kas gan cits," atteica mazā. „Mani sauc Puka, esmu ļoti nevaļīga. Vai jūs gribat mani dzīt prom?"

„Nē, nē, ļoti priecājos, ka varu ar jums iepazīties," atbildēja Maja.

„To es gribu ticēt," īsi atteica Puka un mēģināja noraut sev galvu.

„Dieva dēļ," iesaucās Maja, „taupiet taču sevi!"

„Tā tam jābūt, tur jūs nekā nesaprotat," atbildēja mierīgi Puka un nobraucīja ar kājām spārnus, tā ka tie noliecās ap ķermeni.

„Starp citu, man jāsaka, ka esmu istabas muša," piebilda viņa ne bez lepnuma. „Šeit es atrodos tikai vasaras atpūtā."

„Cik interesanti!" iesaucās priecīgi Maja. „Tad jūs droši vien pazīstat cilvēku?"

„To es pazīstu kā savu bikšu kabatu," atteica Puka nievājoši. „Es taču katru dienu sēžu uz viņa. Jā, vai tad jūs to nezināt? Jūs, bites, taču citādi esat diezgan gudras — vai mazākais sevi par tādām turat."