V. Bonselss - Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Ak, nabadzīte," tas izsaucās, dzirdot Maju vaimanājam un redzot to zirnekļa tīklā izmisumā ķepurojamies. „Kaut nāve jums nebūtu pārāk rūgta, jūs mīļā. Es nespēju līdzēt. Arī mani gaida tas pats, varbūt pat šo nakti. Bet pagaidām man vēl ir jauki. Palieciet sveika un, dziļajā nāves miegā aizmigdama, neaizmirstiet saulīti."

Un viņš šūpojās tālāk ziedu un saules aplaimots savā dzīves aizrautībā.

Mazā Maja pārplūda asarām un likās zaudējusi galvu. Kur spēdama, tā grūda ar saviem saistītiem spārniem un kājiņām, kliedza un dūca no visa spēka, sauca palīgā, pati nezinādama, no kurienes to gaidīt. Un sapinās ar­vien vairāk tīklā. Jā, tagad nāca prātā Kasandras brīdinājums: „Sargies no zirnekļa tīkla, viņa varā mums jācieš visnežēlīgākā nāve. Viņš ir bez sirds un viltīgi nodevīgs, tas nelaiž nevienu vairs vaļā."

Izmisusi nāves bailēs tā saņēma pēdējos spēkus; viņa mēģināja izrau­ties, un likās, it kā trūktu kāda no garajām stiprajām virvēm, kurās bija pakārts tīkls, bet tad tūdaļ arī bija nojaušama zirnekļa tīkla drausmīgā īpašība, proti, jo vairāk tanī kustējās, jo dziļāk sapinās.

Spēku galīgā izsīkumā Maja norima uz brītiņu un zem lielās krūklenāja lapas gluži tuvu ieraudzīja sēžam zirnekli. Majas šausmas bija neapraks­tāmas, kad tā ieraudzīja lielo briesmoni nopietnu un klusu tupot zem lapas un gatavu lēcienam. Ļauni zvērojošām acīm zirneklis lūkojās mazajā Majā ar ļaunprātīgu pacietību un stindzinošu aukstasinību.

Maja skaļi iekliedzās. Nekad vēl, kā viņai pašai likās, tā nebija tik satricinoši kliegusi. Pati nāve nevarēja būt atbaidošāka par šo brūno spal­vaino briesmoni ar tā zvērīgo muti un stāvajām kājām, uz kurām lempīgais ķermenis turējās kā stellēs. Likās, tūlīt tas metīsies virsū, un Majas pēdējā stundiņa būs situsi.

Te Maju pārņēma briesmīgas, nekad vēl līdz šim nepazītas dusmas. Ar savu skaudro, dusmīgo cīņas saucienu, ko pazīst un no kā baidās visi dzīvnieki, tā aizmirsa visas bailes un sirdssāpes un domāja vienīgi par to, kā likt par savu dzīvību dārgāk samaksāt.

„Savu viltību jūs samaksāsiet ar dzīvību," kliedza viņa zirneklim acīs. „Nāciet tikai mani nonāvēt, un jūs redzēsiet, ko spēj bite."

Zirneklis nepakustējās. Bija tiešām ārkārtīgi baigi, un nav šaubu, ka pat lielākiem kustoņiem būtu bailes, ne vien mazajai Majai.

Dusmas deva viņai spēku, un izmisusi tā mēģināja izdarīt pēdējo grūdienu. Knaks! Viņai virs galvas pārtrūka viens pavediens, kas vienā pusē saturēja tīklu. Tas droši vien bija domāts mazākiem kukainīšiem — odiem un mušām, bet ne bitēm. Nu Maja satinās vēl vairāk.

Vienā iestiepienā zirneklis pieslīdēja tuvāk Majai pa vienu vienīgu pa­vedienu, pie kura tas kā labs vingrotājs pieķērās kustīgām kājām, tā ka ķermenis nokarājās uz leju.

„Kas dod jums tiesības izpostīt man tīklu?" ķērca tas Majai virsū. „Ko jūs te gribat? Vai pasaule nav pietiekoši plaša, kamdēļ jūs traucējat mierīgu vientuli?"

To mazā Maja nebija sagaidījusi. Patiešām nē.

„Tas notika aiz pārskatīšanās," tā iesaucās, drebēdama aiz lielas lai­mes un cerībām. Lai arī cik neglīts bija zirneklis, bet tam nebija ļauna no­doma. „Par nožēlošanu, es neievēroju jūsu tīklu un tanī sapinos. Ak, lūdzu, piedodiet!"

Zirneklis pienāca mazliet tuvāk.

,,.Iūs esat maza nerātne," sacīja zirneklis, pārmaiņus atlaizdams gan vienu, gan otru kāju. Pavediens līgojās. Bija ko brīnīties, ka tik smalks pa­vediens noturēja lielu zirnekli.

„Ak, līdziet man atbrīvoties," lūdza Maja, „cik spēdama, būšu atzinīga."

„Tamdēļ jau arī es nācu," sacīja zirneklis un savādi smīnēja. Bet pat smaidot tas izskatījās viltīgs un ļauns. „Jūs ar savu ķepurošanos galīgi iz­postāt man tīklu. Palieciet uz bridi mierā, tad es jūs atsvabināšu."

„Paldics, paldies," izsaucās Maja.

Zirneklis nu atradās viņai gluži tuvu. Viņš gribēja īsti pārliecināties, cik stipri Maja jau sapinusies.

„Kas tad ir ar dzeloni?" tas jautāja.

Nē, cik ļauns un nejēdzīgs tas izskatījās! Majai pārskrēja šermuļi pār kauliem no iedomām vien, ka zirneklis varētu tai pieskarties. Bet cik vien iespēdama laipni tā sacīja:

„Neuztraucieties mana dzeloņa dēļ. Es viņu ievilkšu, un tad tas nav ne­vienam bīstams."

„Tā tik vēl trūktu," sacīja zirneklis. „Tātad uzmanību! Mierā! Patiešām skāde par manu tīklu."

Mazā Maja nekustējās. Te uzreiz tā juta, ka tā kā virpulī sāk griezties riņķī, tā ka viņai pat galva sāka reibt. Acis aizvērās un kļuva nelabi. Bet kas tad tas?! Lielās izbailēs tā iepleta acis. Viscaur tā bija aptīta ar gluži svaigu lipīgu pavedienu; zirneklis to bija turējis pie sevis, citādi tas nevarēja būt.

„Dievs, esi man žēlīgs," mazā Maja noteica drebošā balsī itin klusu. Vairāk tā nekā neteica. Nu bija gals klāt. Tagad viņa saprata zirnekļa viltību. Patlaban tik tā bija sagūstīta un par izbēgšanu nebija ko domāt. Viņa nevarēja pakustināt ne spārniņa, ne cita kāda locekļa.

Sašutums un dusmas izgaisa, dziļas skumjas ielija viņas sirdī. „Es ne­zināju," domāja viņa, „ka pasaulē tik daudz ļaunuma un nejēdzības. Man priekšā stāv dziļā nāves nakts. Paliec sveika, spožā saule, esiet sveikas mīļās biedrenes, ak, kāpēc es jūs atstāju. Ar Dievu visi! Man jāmirst."

Zirneklis uzmanīgi sēdēja iesānis. Tas arvien vēl baidījās no mazās Majas dzeloņa.

„Nu, kā jūs jūtaties, mana mazā?" jautāja tas ar izsmieklu.

Maja bija par lepnu atbildēt šim viltniekam. Tikai pēc kāda brītiņa, nevarēdama vairs panest savu skumju, tā teica:

„Nobeidziet, lūdzu, mani tūlīt."

„Ko nu," teica zirneklis un sametināja sarautos pavedienus. „Vai jūs gribat, lai es būtu tāds pats muļķis kā jūs? Jāmirst jums tā kā tā, jāļauj tikai pietiekoši ilgi pakarāties, un jūsu asinis var izsūkt ari tad, kad vairs nevarēsit iedzelt. Skāde, ka jūs pati vairs neredzat, ko esat izdarījusi ar manu skaisto tiklu. Tad jūs mazākais sajustu savu nāvi kā taisnīgu sodu."

Tad zibens ātrumā tas nolaidās līdz zemei, apmeta jaunvērptā pavedie­na galu aiz maza akmens un tad cieši pievilka.

Pēc tam tas uznāca atkal augšā, satvēra stingro virvi, pie kuras karājās ievīstītā Maja, un vilka to ar visu gūstekni projām.

„Tagad jūs nonākat paēnā, mana mīļā," tas sacīja, „ka saule jūs neizžāvē. Tur augšā jūs man arī atbaidat citus ļautiņus, kas neprot uzmanīties. Arī dzegužu kalpiņiem kādreiz ienāk prātā sapostīt manu tīklu. Zināt, ka jums ir darīšana ar krusta zirnekli; kas jūs tāda esat, varat arī noklusēt, tauks kumoss nojums iznāks tā kā tā."

Tur nu karājās mazā Maja krūklenāja tumšajā pakrēslī gandrīz pie ļ pašas zemes bezspēcīgi padota zirnekļa nežēlīgai cietsirdībai, kurš taisījās viņu nomērdēt badā. Karādamās ar galviņu uz leju, tā drīz vien manīja, ka ilgi šāds stāvoklis nav izciešams. Viņa klusi vaimanāja, un tās saucieni pēc palīga kļuva arvien nespēcīgāki. Un kas gan viņai arī varētu līdzēt? Savējie mājās nezināja neko par viņas nelaimi un nevarēja steigties to atpestīt.

Te piepeši viņa izdzirda lejā zālē kādu īgni ņurdam, un Maja varēja sa-, prast:

„Es nāku, un ar to pietiek, lai visi man dotu ceļu!"

Majas bailēs tvīkstošā sirds sāka sist kā ar āmuru, jo jau no balss viņa pazina mēslu vaboli Kurtu, kura sarunā ar lauku circeni Ifiju viņa bija kādreiz noklausījusies un kuram tā kādreiz bija līdzējusi izkļūt no kļūmīga stāvokļa.