V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Mani sauc — Maja," mazliet nedroši teica Maja. Neizprotami tai rādījās, kur citi insekti ņēma lielo pašapziņu, drosmi un tik bieži pat bezkaunību.

„Ir jau labi," atņurdēja Puka, „saucaties nu, kā gribat, muļķe jūs esat tā vai tā."

Puka sēdēja kā lielgabals, no kura patlaban taisās šaut: galva un krūtis traucās uz priekšu, bet ķermeņa apakšējais gals skārās pie lapas. Tad piepeši viņa sakņupa un izskatījās, it kā tai trūktu kāju.

„Uzmanīgam jābūt," tā teica, „tas ir no svara."

Majai sirdī kūsāja dusmas par šo Pūkas izteikto apvainojumu. Lāgā ne­apzinādamās, kas īsti to dzen, viņa zibens ātrumā pieskioja Pūkai klāt, sa­grāba aiz apkakles un turēja ciet.

„Es jūs mācīšu būt pieklājīgai pret biti!" uzkliedza tā.

Puka sacēla briesmīgu brēku.

„Nedzelict," tā kliedza, „tas ir vienīgais, ko jūs spējat, bet tas gaužām skādē. Lūdzu, atvelciet pēc iespējas tālāk savu lejasgalu, tanī jau ir tas dzelonis. Un laidiet mani, ja tas jums ir iespējams, gribu darīt visu, ko vēlaties. Vai tad jūs jokus nesaprotat? To jau katrs zina, ka bites no visiem insektiem ir tās ievērojamākās, varenākās un arī skaita ziņā pārākās. Tikai nekaujiet nost, ja drīkstu lūgt, jo, kad tas izdarīts, tad vairs nav par labu griežams. Ak, mans humors nav nevienam saprotams."

„Labi," sacīja Maja ne bez nicināšanas, „es ļaušu jums dzīvot, bet tad jums jāstāsta viss, ko zināt par cilvēku."

„Labi," teica Puka, „to jau es gribēju tā kā tā darīt, bet tagad laidiet vaļā."

Maja atlaida to. Pēc visa notikušā Maju pārņēma vienaldzība; uzticība un cienība pret mušu bija zudusi. „Tādu salašņu piedzīvojumiem trūkst vērtības nopietnu ļaužu acīs; man būs jāredz pašai, kas tas cilvēks tāds ir."

Bet pēc pamatīgās pārmācības mazā Puka kļuva daudz ciešamāka. Sākumā tā rūkdama un bārdamās kārtoja savas ūsiņas, spārnus un mazos matiņus, kas sedz tās melno ķermeni. Nekārtība bija liela, jo Maja bija

ņēmusi stingri. Pēdīgi Puka sāka izstiept un ievilkt savu snuķīti, ko Maja vēl nekad nebija redzējusi.

„Samaitāts! Snuķītis galīgi samaitāts," tā sāpīgi iesaucās, „tas viss jūsu straujo darbu sekas. Skatieties pati, apakšā sūceklītis izskatās pēc ieliekta bleķa šķīvja!"

„Jums ir sūceklis?" jautāja Maja.

„Ak Dievs, nu protams! Ko tad jūs gribat zināt par cilvēkiem? Ar snuķīti gan kā nekā iztiksim. Ēs domāju, ka būtu vislabāk pastāstīt ko no manas dzīves. Tā kā esmu uzaugusi cilvēku starpā, tad zināšu stāstīt visu, ko vēlaties."

„Vai jūs uzaugāt cilvēku starpā?"

„Kā tad. Cilvēku istabas kaktā mana māte izdēja oliņu, no kuras es izšķīlos, uz viņu logu priekškariem es mācījos staigāt un pirmo reizi no Šillera līdz Gētem izmēģināju savu spārnu izturību."

Maja jautāja, kas tie tādi — Šillers un Gēte. Ļaudama manīt savu pārākumu, Puka sāka skaidrot. Tie esot cilvēku statujas, kas, kā redzams, kļuvuši ar kaut ko ievērojami. Viņi stāvot apakšā uz spoguļa — viens pa labi, otrs pa kreisi, un neviens tos neievērojot.

Tagad Majai gribējās zināt, kas tas tāds spogulis un kāpēc abas statu­jas stāvot tam apakšā.

„Spogulī, kad pa to rāpo, redz savu vēderu," paskaidroja Puka. „Tas ir ļoti amizanti. Kad cilvēks nostājas spoguļa priekšā, tas ķeras matos vai plūc bārdu. Būdams viens, tas smaida, bet, ja vēl kāds atrodas istabā, tad taisa nopietnu ģīmi. Kāpēc — to es neesmu varējusi izdibināt, bet liekas, ka tā būtu cilvēku nevajadzīga rotaļa. Es pati sava mūža pirmajās dienās ļoti cietu no spoguļa, jo arvien ieskrēju tanī un, protams, uz to stiprāko mani katrreiz atsvieda."

Mazajai Pūkai nācās pagrūti atbildēt uz mazās Majas tālākajiem jaut­ājumiem, zīmējoties uz spoguli.

„Rcdzat," pēdīgi viņa sacīja, „droši vien jums būs nācies lidot pār kādu gludu ūdenslīmeni? Spogulis ir tam līdzīgs, tikai atrodas stāvus un ir ciets."

Mazā muša kļuva daudz laipnāka, kad tā manīja, ar kādu uzmanību Maja klausās viņas nostāstos. Un, ja ari ne visam, ko muša stāstīja, Maja varēja ticēt, tad tomēr tā nožēloja, ka bija turējusi mušu tik nevērtīgu. „Dažs labs īstenībā ir daudz gudrāks, nekā sākumā mēs to domājam," nāca tā pie slēdziena.

Puka stāstīja tālāk:

„Pagāja ilgs laiks, līdz es iemācījos saprast cilvēku valodu. Grūti tas nākas, kamēr vēl neesi iedraudzējies ar to. Tagad es saprotu. Nav tur arī nekas daudz ko mācīties, jo tie atkārto ik dienas gandrīz vienu un to pašu."

„Tā gan es nedomāju," sacīja Maja. „Cilvēkiem taču ir daudz dažādu interešu, tāda domu bagātība, un viņi dara tik lielus darbus. No Kasandras dzirdēju, ka tie ceļ pilsētas, kas tik lielas, ka mēs nespētu tām vienā dienā aplidot apkārt, torņus, kas augstuma ziņā līdzinoties mūsu ķēniņienes kāzu lidojumam, mājas, kas peldot pa ūdeni vai skrejot pa divām šaurām sudraba taciņām ātrāk par putnu."

„Pag!" enerģiski iesaucās Puka. „Kas vispār ir tā Kasandra? Kas viņa tāda ir, ja drīkstu vaicāt? Nu?"

„Ak tā," sacīja Maja, „tā bija mana audzinātāja."

„Audzinātāja," atkārtoja nievājoši Puka, „taču laikam arī bite. Kas cits ' gan varētu tā pārvērtēt cilvēku. Šai Kasandras jaunkundzei, vai kā viņu tur sauc, nav sajēgas par vēsturi. Visām cilvēku ierīcēm nav priekš mums ne­kādas vērtības. Kas tad var tik nepraktiski skatīties uz pasauli kā jūs? Ja neiziesiet no tā, ka pasaulē valda mušas kā visizplatītākie un galvenākie radījumi, jūs pasauli pareizi neizpratīsiet."

Puka paskraidīja uztraukta šurp turp pa lapu un, saķērusi galvu, rāva to tik sparīgi, ka tas Majai radīja rūpes. Bet mazā bite nu arī jau manīja, ka nekādas gudrības tā nedabūs no mušas dzirdēt.

„Vai zināt, kā jūs vislabāk varētu pārliecināties par manu vārdu pareizību?" jautāja Puka un berzēja rokas, it kā gribētu tās mezglā sasiet. ..Saskaitiet kādā istabā cilvēkus un mušas. Rezultāts būs negaidīti pārsteidzošs."

„Varbūt jums taisnība," sacīja Maja, „bet tas jau ir pavisam kas cits."

„Vai tik jūs dažkārt neturat mani par šī gada mušu?" strauji ievaicājās Puka.

„To nezinu," atbildēja Maja.

„Es pārziemoju," lepni pavēstīja Puka. „Mani piedzīvojumi sniedzas ledus laikmetā. Un cauri tam tie turpinās līdz šai baltai dienai. Tamdēļ arī atrodos šeit atpūtā."

„Dūša jums liela," nodomāja Maja.

„0, jā," izsaucās Puka un izmeta gaisā mazu riņķi. „Mušas ir drošsirdīgākie radījumi pasaulē. It visur jūs redzēsit, ka mēs bēgam tikai tādā gadījumā, kad tas ir tas izdevīgākais, bet mēs tūliņ atkal atgriežamies. Vai jums kādreiz jau ir nācies sēdēt uz cilvēka?"

„Nē," atbildēja Maja, „tas mani neinteresē."

„Tamdēļ ka jūs to vēl neesat izmēģinājusi, mana mīļā! Būtu jūs kādreiz novērojusi mūsu jautro rotaļu tur mājās ar cilvēku, jūs plīstu no skaudības. Gribu jums tomēr pastāstīt. Manā istabā dzīvo pavecs cilvēks, kas kopj sava deguna krāsu, lietodams kādu dzērienu, kas glabājas kaktā skapī.

Maja un Puka

Dzēriens smaržo apreibinoši saldi; jau iedams to ņemt, cilvēks smaida, un tā acis top šauras. Tad viņš paņem glāzīti un dzerdams skalās griestos, vai es jau tur esmu. Es tam pamāju, un viņš pārvelk roku pierei, degunam un mutei, tā norādīdams vietu, kur man pēc tam uzmesties. Tad viņš mirkšķina acīm un atpleš muti, cik vien plaši varēdams, un aizvelk logam priekškarus, lai pēcpusdienas saule mūs netraucētu. Beidzot viņš noliekas atpūtas vietā uz tā saucamā dīvāna, un jau pēc īsa brīža atskan dobjas krācošas skaņas, kuras tam droši vien izliekas jaukas. Par to mēs parunāsimies citu reizi; tā ir cilvēka snaušanas dziesma. Ar to tad man ir dota zīme tuvoties. Vispirms es iebaudu no glāzes savu daļu, ko tas man atstājis. Tādai lāsītei ir ārkārtīgi dzīvinošs spēks, es cilvēku saprotu. Tad es lidoju turp un novietojos gulētājam uz pie­res. Piere atrodas vidū starp degunu un matiem, un to lieto domāšanai. To var redzēt no garajām krunkām, kas kā vagas stiepjas no labās puses uz kreiso un kas domājot ir jākustina, ja grib, lai iznāktu kas krietns. Arī cilvēka īgnums tur atspoguļojas. Bet tad vagas velkas no augšas uz leju un virs deguna izveidojas grumbaina kumpa.