V. Bonselss - Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Uzgaidiet," viņa sauca, „gribu mēģināt jūs uzcelt, un, ja es saņemšos, tad tam jāizdodas. Bet, Kurt, mīļo Kurt, nebrēciet tā, uzklausiet mani: ja es noliekšu mazu zālīti un tās galiņu pasniegšu jums, vai ar to tad būtu jums līdzēts?"

Kurts tikai vaimanāja un nesaprata nekā, būdams no nāves bailēm kā bez prāta. Neraugoties uz līņāšanu, Maja izlaidās no savas paslēptuves, uzmeklēja šauru zaļu zāles stiebru Kurta tuvumā un pieķērās tievajam galam. Viņa uzgavilēja no prieka, kad zāle zem viņas smaguma noliecās taisni pār Kurtu.

„Ķerieties klāt," sauca Maja.

Kurts juta pieskārāmies kaut ko sejai un mudīgi tvēra pēc tā vispirms

3t

ar vienu roku, tad abām un beidzot ar kājiņām, kurām bija varen asi nagi — katrai pa divi. Lēnām viņš vilkās pa zālīti uz priekšu, līdz kamēr, sa­sniedzis sakni, kur stiebrs bija izturīgāks, varēja uzceltie;

„Ak Dievs," atviegloti uzelpodams, viņš teica, „tas bija gaužām briesmīgi. Bez manas aukstasinības es droši vien būtu kritis jūsu pļāpībai par upuri."

„Vai jūtaties jau labāk?" jautāja mazā Maja.

„Paldies, paldies, kad pāries reibums, tad izstāstīšu jums visu sīki."

Bet Maja tā arī nedabūja atbildi uz savu jautājumu, jo caur zāli laidās dzeguzes kalpiņš, kas bija izgājis kukaiņu medībās. Mazā bite piespiedās cieši pie zemes un izturējās pavisam klusu, kamēr putns bija garām. Kad viņa vēlāk raudzījās pēc Kurta, tas bija jau devies tālāk ceļā; tad arī viņa sataisījās un laidās prom, jo lietus bija pārgājis un diena bija gaiša un silta.

TĀ nu bija reiz diena! Pašā rīta agrumā bija uzkritusi rasa, tad aiz meža izcēlās saule un meta slīpi savus starus zaļajā zāles biezokni, kas viss sāka mirdzēt un vizuļot; tas bija tik lielisks skats, ka no sajūsmas un aizgrābtības grūti bija ko teikt vai ko darīt.

Mazā Maja, rītā uzmozdamās, jau dzirdēja tikai gaviles visapkārt. Tās skandināja gan koku augstajās galotnēs putni, kas bija tik bīstami, nerau­goties uz viņu jauko dziedāšanu, gan garām skrejošie kukaiņi, vai arī tās nāca no vabolēm, tauriņiem un lielām un mazām mušām, kas dzīvoja pa krūmājiem un zālēm.

Koka caurumā mazā Maja iekārtojās ļoti ērti. Tanī varēja justies droši un bija arī tīkami sauss. Un, tā kā cauru dienu pār ieeju spīdēja saule, tad arī siltums turējās līdz pat vēlai naktij. Kādreiz agrā rīta stundā gan viņa dzirdēja pie sava koka stumbra dzeni kaļam, tad bija jālūko, kā tikt ātrāk projām. Jo tādam mazam kukainītim, kas slēpjas koka mizā, dzirdēt dzeni kaļam nozīmē to pašu, kā kad mēs dzirdētu naktī raujam vaļā slēģus un kādu laužamies iekšā. Nakti tomēr viņa varēja justies droša, tad neviens nemeklēja pēc tās viņas paslēptuvē.

Kādā klusā, vēsā blakus šķirbiņā viņa ierīkoja sev mazu medus nolikta­vu, lai ari lietus dienām būtu gādāts par barību; ieeju savā meža pilī tā drusku aizmūrēja ar vaskiem, atstādama to tikai tik lielu, cik vajadzīgs ērtai lodāšanai.

Savā dzīvespriekā tā skaļi uzgavilēja, dodamās laukā saulītē raudzīt, ko šī jaunā skaistā diena tai glabā.

Laizdamās taisnā līnijā pa zelta gaismas jūru uz priekšu, tā izskatījās kā mazs vēja nests lidojošs punktiņš.

„Šodien sastapšu cilvēku," ierunājās viņa, „šādās dienās droši vien arī viņi grib papriecāties jaukajā dabā." Satikt tādu insektu vairumu viņai vēl

nekad nebija gadījies; tie visi rosīgā steigā, smiedamies un sanēdami pildīja gaisu ar gavilēm, tā ka gribot negribot bija viņiem jāpiebiedrojas.

Mazā Maja beidzot nolaidās kādā zāļu biezoknī, daudzo puķu un stādu vidū, kas tanī auga. Tie garākie viņu starpā bija pelašķu ziedu pušķi, kā arī magones, kam viņu liesmainais sārtums piešķīra lielu pievilkšanas spēku. Iebaudījusi no ozoliņiem drusciņ medus, Maja jau gatavojās aizli­dot, kad tā piepeši ieraudzīja uz zāles stiebra, kas liecās līdz viņas puķei, ko dīvainu sēžam. Pirmajā acumirklī tā ļoti izbijās, jo viņa nevarēja iedom­āties, ka pasaulē būtu sastopams tamlīdzīgs zaļš, izkaltis ķēms, bet tad viņa tādā mērā ieinteresējās, ka palika kā pienaglota sēžot un brīnoties par garkājaino svešinieku. Viņu uzskatot, varēja domāt, ka tam ir ragi, bet tā bija tikai viņa dīvainā, uz āru izspiestā piere, kas tam piešķīra tādu savādu izskatu. Viņam bija divas bezgala garas ūsas, tievas, kā adatā veramas, un viņš izskatījās ļoti slaiks ar savām sīkajām priekškājiņām un plānajiem neuzkrītošajiem spārniņiem, ar kuriem, pēc Majas domām, gan maz ko varēja iesākt. Bet kas likās tas dīvainākais — tās bija viņa lielās, augstās pakaļkājas, kas kā divas milzīgas kleinas ķekatas slējās augstu pār viņu pašu. Viņš bija caur un cauri zaļš, un tā viltīgās acis rādījās mazliet nekaunīgas un tanī pašā laikā izbrīnījušās, tomēr varēja teikt, ka tās nebija ļaunas, bet gan drīzāk labsirdīgas.

„Nu, jaunkundz," griezās tas pie Majas, kā redzams, errodamies par tās izbrīnu, „sienāzi jūs laikam vēl neesat redzējusi? Vai varbūt jūs dējat olas?"

„Kas jums nāk prātā," dusmojās Maja. „Kā lai es nāktu uz tādām domām? Bet, ja man tas arī būtu iespējams, es to nekad nedarītu. Kā lai es tik vieglprātīgi jauktos ķēniņienes svētos pienākumos?"

Sienāzis drusku sakņupa un iztaisīja tik neaprakstāmi komisku seju, ka Majai bija jāsmej pat savā sašutumā.

„Jaunkundz," viņš sauca, bet tad viņam pašam bija jāsmej un viņš tikai noteica: „Nē, bet šitā! Esat gan jūs!"

Šāda savāda svešinieka uzvešanās Maju uzbudināja. „Kāpēc jūs smeja­ties?" jautāja viņa ne sevišķi laipni. „Tā taču nebūs jūsu nopietnība, lai es dētu olas un pie tam vēl te zālītē?"

Te kaut kas iekrakšķējās, sienāzis iesaucās: „Hopla!" — un prom tas bija.

Maja gandrīz vai apstulba. Gandrīz vai neprātīgā pārdrošībā, kā likās Majai, nelietojot nemaz spārnus, tas uzsviedās gaisā, veidodams milzīgu loku. Bet, lūk, viņš bija atkal te. Saskatīt, no kurienes tas nāk, viņa nevarēja, bet pašlaik tas sēdēja viņai blakus uz ozoliņu lapas.

Viņš apskatīja Maju no visām pusēm, no priekšas un mugurpuses, un

tad teica vīzdegunīgi: „01as dēt jūs nekādā ziņā nevarat, neesat tā radīta. Jums trūkst dējamā dzeloņa."

„Kas," sacīja Maja, „nav dējamā dzeloņa?" Tā apsedzās ar spārniem un pagriezās tā, ka svešinieks varētu redzēt tikai viņas seju.

„Jā, protams. Tikai nenokrītiet no sava paaugstinājuma, jaunkundz. Jūs esat lapsene, vai ne?"

Neko nejēdzīgāku Maja vairs nevarēja piedzīvot visā pasaulē.

„Tas par traku!" viņa iesaucās.

„Hopla!" atbildēja sienāzis un prom bija atkal.

„Tāda persona var tevi pataisīt gluži nervozu," domāja Maja un no­sprieda laisties projām. Cik tālu sniedzās viņas atmiņas, tad līdzīgs apvai­nojums vēl nebija piedzīvots. Tikt samainītai ar lapseni, ar šo burlaku, zagļu un klaidoņu tautu, nozīmēja vislielāko kaunu. Tur bija par ko uz­traukties.

Bet sienāzis piepeši bija atkal te.

„Jaunkundz," viņš sauca, lēni griezdamies, pie kam viņa garās pakaļkājas izskatījās pēc pulksteņa rādītājiem, kad pulkstenis ir piecas minūtes pirms pusseptiņiem. ,,.Taunkundz, atvainojiet, ka saruna pa reizei jāpārtrauc. Bet, kad pēkšņi man tā uznāk, tad man jālec, un jālec vai visai pasaulei apkārt, lai tas būtu uz kurieni būdams. Jums tādas lietas svešas?"

Līdz pašām ausīm tas sašķieba muti, tādējādi uzsmaidīdams Majai. Viņa vairs citādi nevarēja, bija jāsmej.