V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Tiklīdz es apsēstos un sāku pa vagām šurp turp skraidelēt, cilvēks sāk grābstīt gaisu. Viņš domā, ka atrodos kur gaisā, jo, tā kā es sēžu uz domāšanas krunkām, tad tas nespēj vajadzīgā ātrumā i/prast, kur īsti es atrodos. Beidzot tas izprot, ņurd un tver pēc manis. Nu, vai zināt, Majas jaunkundz, vai kā jūs tur sauc, to nu vajag iepriekš pat -!zēt. Es redzu roku tuvojamies, bet gaidu līdz beidzamam, tad izdaru ātru un izveicīgu li­dojumu sānis, apsēstos un noskatos, kā cilvēks taustās, gribēdams zināt, vai atrodos vēl turpat. Tā tas turpinās bieži vien veselu pusstundu; jums nevar būt ne jausmas par cilvēka neatlaidību. Beidzot tas salecas un ļauj atskanēt dažādiem vārdiem, kas apliecina tā nepateicību. Bet ko jūs gribat? Cēla sirds netīko atmaksas. Es tad sēžu jau augšā griestos, un man ir jānoklausās tā nepateicība."

„Nevaru teikt, ka viss tas man sevišķi patiktu," izteica Maja savas domas. „Vai tas viss nav pavisam nederīgs?"

„Vai tad nu lai es taisu medusšūnu viņam uz deguna?" iesaucās Puka. „Nav gan jums nekāda humora, mana mīļā. Ko tad jūs derīgu darāt?"

Mazā Maja pavisam sasarka. Bet drīz atkal saņēmās, lai neliktu Pūkai manīt sava apjukuma.

„Nāks laiks, un es izdarīšu kaut ko lielu un skaistu, labu un derīgu," tā ātri norunāja, „bet vispirms gribu redzēt, kas notiek pasaulē. Dziļi sirdī man ir tā sajūta, ka visam tam jānāk!"

Un, izteikusi šos vārdus, Maja sajuta verdošus cerības un sajūsmas uzplūdus savā dvēselē, bet Puka likās neko nenoprotam, kas tas bija Majai par lielu iekšķīgu saviļņojumu. Viņa tikai turpināja savu nemierīgo skraidelēšanu šurp un turp un pēdīgi ieteicās:

„Vai jums nav drusku medus, mana labiņā?"

„Cik žēl," atbildēja Maja, „bet man nav nemaz; labprāt būtu jums de­vusi, kur jūs man tik patīkami pakavējāt laiku. Vai drīkstētu ko jautāt?"

„Šaujiet tik vaļā, es atbildu katrreiz," sacīja Puka.

„No jums gribētu dabūt zināt, kā nokļūt cilvēku mitekļos."

„Tur jāielido," gudri noteica Puka.

„Bet kā to var izdarīt, lai nenokļūtu briesmās?"

„Gaidiet, kamēr būs atvērts kāds logs, tikai ievērojiet izeju. Ja nevarētu to atrast, tad vislabāk laidieties pret gaismu. Logu katrā mājā jūs atradīsiet diezgan, jums tikai jāuzmana, kur saule met savu atspulgu. Vai jūs taisāties projām?"

„Jā," atbildēja Maja, sniegdama Pūkai roku. „Dzīvojict vesela un atpūtieties labi. Man vēl šis tas ir darāms." Un, klusu sanot, kas nekad ne­skan īsti bezbēdīgi, mazā Maja izplēta savus spīdošos spārnus, dodamās saulītē uz puķainām pļavām klusināt izsalkumu.

Puka noskatījās tai iepakaļ, nopietni apsvēra, kas vēl būtu sakāms, un tad domīgi teica:

„Nu, jā, jā, tātad tomēr! Kāpēc gan ne?"

SASTAPŠANĀS ar mušu Puku nebija varējusi sevišķi iepriecināt mazo Maju. Viņa nespēja iedomāties, ka tas viss, ko Puka stāstīja par cilvēku, varētu būt taisnība vai arī ka mušas attiecības pret to būtu pareizi attēlotas. Pavisam citās domās bija Maja par cilvēku. Cēlu un skaistu viņa to tēloja, un pretīgi Majai bija iedomāties to zemu un smieklīgu. Tikai tā nevarēja saņemties uzdrošināties, lai dotos uz viņa mitekli. Kā lai zina, vai tas būs viņam patīkami, bet būt kādam par nastu — nē, tas nedrīkst notikt. Tā vēlreiz labi pārdomāja, ko Kasandra bija mācījusi. „Cilvēki ir labi un gudri," tie bija viņas vārdi. „Tie ir ļoti stipri un vareni, bet savu spēku tie neizlieto citiem par postu, bet itin visur, lai tie nonāktu kur nonākdami, rodas kārtība un labklājība. Viņi ir bišu draugi, tamdēļ mēs uzticamies viņu apsardzībai un dalāmies medū. Ziemai tie mums atstāj to pietiekošā daudzumā un gādā, lai sals un daudzie ienaidnieki, kuru mums ir pulka dzīvnieku starpā, mūs netraucētu un neiznīcinātu. Maz ir pasaulē tādu brīvu dzīvnieku, kas stājušies tādās draudzības un brīvprātīgas kalpības attiecībās ar cilvēku. Tu arvien dzirdēsi insektu starpā balsis, kas pauž ļaunu par cilvēkiem. Neklausies viņās. Kad kāda apmāta bišu tauta dodas kādreiz mežā mēģināt nodibināt labklājību bez cilvēka palīdzības, tā aiziet drīz bojā. Par daudz ir tādu radījumu, kas vēlas mūsu medu, un bieži at­gadās, ka vesela valsts ar visām tās celtnēm un iedzīvotājiem top nejēdzīgi iznīcināta tikai tāpēc, ka kāds neprātīgs dzīvnieks ir gribējis apmierināt savu meduskāri." Tā toreiz stāstīja Kasandra, un, kamēr Maja nebija pārliecinājusies par pretējo, tā gribēja paļauties uz šo vārdu patiesību.

Bija pienākusi pēcpusdiena, un saule stāvēja aiz kāda liela sakņu dārza augļu kokiem, kurā Maja patlaban lidoja. Koki jau bija sen noziedējuši, bet mazā Maja vēl labi atcerējās tos visus redzējusi neskaitāmo ziedu spožajā gleznumā, kuri gaišāki par gaismu, apžilbinoši balti un liegi bija

tiekušies pretī debess zilgmei. Saldā smarža un dzidrais zalgojums bija devis tai laimību, ko tā nekad vairs negribētu aizmirst.

Savā gaitā tā tagad pārdomāja, ka tam visam atkal jānāk, un viņas sirds atvērās lielam priekam par plašās pasaules jaukumu, kur arī viņai bija vietiņa.

Dārza galā mirdzēja kā zvaigznītes jasmīna baltie ziedu pušķīši ar savām maigajām dzeltenajām sejiņām vidū, kuras apstaroja sniegbalts gaišums. Vēsmiņa nesa viņai pretim smaržu. Un vai nebija arī liepu, kas šinī gadalaikā stāvēja pilnos ziedos? Un aplaimota Maja domāja par lie­lajām nopietnajām liepām, kuru galotnēs visilgāk kavējās vakara saules sarkanā kvēle.

Bitīte patlaban laidās caur krūklenājiem, kuros jau bija aizmetušās zaļas ogas, bet bija arī vēl ziedi. Kad tā gribēja doties augstāk, lai nokļūtu pie jasmīna, kaut kas neparasts nogūlās tai uz pieres un tikpat ātri apklāja spārnus, tā ka tie kļuva it kā atņemti un bez spēka; pašai Majai šīs savādās parādības retajā brīnumā bija tāda sajūta, it kā tā būtu piepeši apturēta savā lidojumā, kristu, sabruktu bezspēkā; likās, ka kāda slepena laumas vara tur neredzamā gūstā viņas taustekļus, kājas un spārnus. Tomēr viņa nekrita. Kaut gan Maja vairs nevarēja kustināt spārnu, tā tomēr šūpojās, jo to turēja kaut kas apbrīnojami mīksts un maigs un pirkļāvīgs, to pacel­dams un nolaizdams, un šūpoja viņu šurp un turp, it kā lēna vēsma spēlētos ar nobirušu lapu.

Majai uzmācās nemiera sajūta, bet īstas bailes tā vēl nejuta, jo nemanīja ne sāpju, ne arī kāda nelabuma. Tikai viss likās tāds savāds, pa­visam savāds, un aiz tā slēpās kas ļauns. Viņa taču gribēja palūkot tikt tālāk. Ja tā labi papūlēsies, tas droši vien tai izdosies.

Piepeši Maja ieraudzīja šķērsām pār krūtīm bezgalīgi smalku pavedie­nu; baiļu karstumā tā ātri ķēra pavedienu, bet tas palika karājamies pie viņas rokas, pielipa cieši klāt un neļāvās vairs atraisīties. Bet tur stiepās otrs sidraba pavediens pār tās pleciem, pārvilkās pār spārniem, tos sasaistīdams, tā ka Maja vairs nevarēja viņus pacelt. Un, lūk, tur un vēl tur, visur gaisā un tāpat ap viņas ķermeni, vērpās šie gaišie lipīgie pavedieni.

Mazā Maja spēji iekliedzās no šausmām, jo nu viņa saprata, kas noticis un kur tā atrodas. Viņa bija nokļuvusi zirnekļa tīklā.

Viņas raudas un vaimanas skaļi un baigi atskanēja klusajā apkārtnē, kurā valdīja vasara: saule lēja savu gaismu uz zeltaini dzeltenajām lapām, kukaiņi lidoja šurp un turp, un pa gaisiem šaudījās putni.

Kāds mazs zilgans taurenītis ar kaparkrāsas punktiem uz spārniņiem laidās garām Majai.