V. Bonselss - Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Kurt," kliedza tā, cik jaudāja, „mīļais Kurt!"

«Grieziet ceļu!" kliedza zilais Kurts, jo patiešām tas bija viņš.

„Neesmu jau jums ceļā, Kurt," sauca Maja, „es jau karājos pār jums, zirneklis mani sagūstīja."

„Bet kas jūs tāda esat?" jautāja Kurts. „Mani pazīst visi, tas nu jums būs jāatzīst."

„Es esmu bitīte Maja. Lūdzu, lūdzu, palīdziet man!"

„Maja? Maja? Aha, tagad es atceros. Priekš pāris nedēļām jās iepazin-

āties ar mani. Bet bēdīgā stāvoklī gan jūs atrodaties, tas man ir jāsaka, un mana palīdzība, protams, vajadzīga. Tā kā man pašreiz laika diezgan, tad savu palīdzīgo roku jums neatraušu."

„Kurtiņ mīļais! Vai jūs varat saraut šos pavedienus?"

„Šos pavedienus? Vai jūs gribat mani apvainot?" Kurts uzsita uz rokas muskuļiem. „Skatietics šurp, mazā, tas ir stiprs kā tērauds! Kādu, kas varētu spēkā ar mani mēroties, tik ātri neatradīsit. Ne lādas vien lietas es ņemos uz sevi kā saraustīt zirnekļa tīklu. Gan jūs piedzīvosiet brīnumus."

Kurts uzrāpās uz lapas, satvēra pavedienu, pie kura karājās Maja, un, atlaizdamies no lapas, palika pie tā karājoties. Pavediens pārtrūka, un viņi abi nokrita zemē.

„Tas bija sākums," teica Kurts. „Bet jūs jau drebat, Maja, ak, nabadzīte, cik jūs bāla. Kas tad tā nu baidīsies no nāves? Nāvei vajag skatīties mierīgi acīs, tā, kā es to mēdzu darīt. Tā, tagad es jūs attīņāšu."

Mazā Maja nespēja pat vārda izrunāt; prieka asaras tai ritēja pār vai­giem. Viņa būs atkal brīva, atkal lidos saulītē, kur vien gribēdama, tā atkal dzīvos.

Te Maja ieraudzīja zirnekli nākam pa krūklenāja lapu zemē.

„Kurt," iekliedzās Maja, „zirneklis nāk!"

Kurts nelikās traucēties, viņš tikai pasmējās pie sevis. Viņš taču bija viens sevišķi stiprs vagulis.

„Zirneklis vēl apdomāsies," mierīgi viņš sacīja.

Bet tad ar jau atskanēja pār viņiem ļaunā ķērkstošā balss:

„Laupītāji! Palīgā! Mani aplaupa. Kas jums, resnais nelieti, par daļu gar manu laupījumu?"

„Neuztraucieties, cienījamais kungs," sacīja Kurts. „Es gan vēl drīkstēšu ar savu draudzeni sarunāties. Ja jūs vēl teiksiet man kādu nepatīkamu vārdu, tad saraušu visu jūsu tīklu. Nu? Ko tā piepeši ap­klusāt?"

„Ko lai atbildu, esmu tagad galīgi izpostīts," atbildēja zirneklis.

„Tas nepieder pie lietas," noteica Kurts. „Bet tagad taisieties, ka pazūdat!"

Uzmetis ļaunu un dzēlīgu skatu Kurtam, zirneklis sāka raudzīties uz augšu savā tīklā un likās ko apsveram. Tad lēni apgriezās un sāka pie sevis klusu un bailīgi rāties. Tur nu nelīdzēja nekas — varēja kost vai durt, bet Kurta bruņām tas cauri neietu.

Smagi žēlodamies par pasaules netaisnību, tas katram gadījumam paslēpās zem sakaltušas lapas, no kurienes varēja labi pārredzēt visu tīklu.

Pa to laiku Kurts bija atbrīvojis Maju. Audus tas bija sarāvis, spārnus- un kājiņas atraisījis, to atlikušo viņa varēja izdarīt pati. Priecīga un laimīgai

tā spodrinājās, kaut ari lēnītēm, jo no bailēm tā bija stipri sagurusi un visu laiku vēl drebēja.

„Bijušais jāaizmirst," runāja Kurts, „tad drebuļi mitēsies. Pamēģiniet, vai varat lidot."

Maja pacēlās, klusu dūkdama, gāja labi, un par lielu prieku tā redzēja, ka neviens loceklis nebija dragāts. Lēni tā uzlidoja līdz jasmīnu krūmiem, kāri iebaudīja smaržīgo medussulu, kas tur atradās lielā vairumā, un tad atgriezās pie Kurta, kas, n kāpis no krūklenāja, nu sēdēja zālē.

„Pateicos jums no visas sirds," sacīja Maja, dziļi aizkustināta no atgūtās brīvības laimes.

„Ir jau par ko pateikties," sacīja Kurts, „bct es jau esmu vienmēr tāds. Tagad nu lidojiet tik tālāk. Es jums gribētu ieteikt šodien labi agri likties uz auss. Vai jums māja tālu?"

„Nē," atbildēja Maja, „būs pāris minūtes, es dzīvoju skābaržu mežā. Dzīvojiet laimīgs, Kurt, es jūs nekad neaizmirsīšu. Visu savu mūžu es jūs neaizmirsīšu."

GŪSTĀ pavadītais laiks ierosināja Maju uz dažām pārdomām. Viņa apņēmās būt uzmanīgāka un turpmāk neielaisties tik ātri nekādās darīšanās. Lai gan Kasandra jau bija stāstījusi, kādas lielākas briesmas var draudēt bitēm, tomēr pasaule bija par plašu un iespējamības tik dažādas, ka atlika arī vēl daudz ko pārdomāt. Sevišķi vakaros, kad pār zemi nolaidās krēsla, mazajai bitei nācās daudz ko apsvērt, bet, tiklīdz otrā rītā atspīdēja saulīte, puse bēdu aizmirsās un savā tieksmē pēc piedzīvojumiem Maja no jauna metās dzīves raibajā mudžeklī.

Vienudien bitīte aveņu krūmā sastapa kādu savādu kukaini. Tas bija stūrains un neredzēti plakans, ar skaistu zīmējumu uz muguras vairoga, par kuru nevarēja īsti pateikt, vai tie bija spārni vai kas cits. Savādais ma­zais nejaucēns, aveņu smaržas apņemts, sēdēja pavisam klusu paēnā uz kādas lapas ar pusaizvērtām acīm un likās nogrimis domās.

Majai iegribējās uzzināt, kas tas tāds par kukaini. Viņa pielaidās pa­visam tuvu, nosēdās uz kaimiņos augošās lapas un sveicināja. Svešiniece neatbildēja.

„Jūs?" ieteicās Maja un pagrūda svešinieces lapu, tā ka tā salīgojās. Tad plakanais kukainis lēnām atvēra vienu aci, uzlūkoja ar to Maju un teica:

„Viena bite. Nūjā, bišu jau ir daudz." Un tad viņš atkal aizvēra savu aci.

„Cik savādi," domāja Maja, tomēr viņa nolēma ar noslēpumaino svešinieci kļūt skaidrībā. Taisni tagad svešiniece bija kļuvusi Majai stipri interesanta, tāpat kā mēs bieži interesējamies par cilvēkiem, kas par mums nekā pat zināt negrib. Maja gribēja pamēģināt piekļūt svešiniecei ar medus drusku. „Man tā ir liela bagātība," viņa sacīja, „vai drīkstētu varbūt jums arī piedāvāt?"

Svešiniece pavēra vienu aci un nolūkojās brīdi domīgi Majā. „Ko gan

viņa šoreiz teiks," domāja Maja. Bet atbilde nenāca, tikai acs atkal aizvērās; svešiniece palika atkal mierīgi sēžot, cieši piekļāvusies lapai, tā ka nevarēja redzēt pat viņas kāju, un varēja gandrīz domāt, ka kāds to būtu tik stipri piespiedis ar īkšķi pie lapas, ka viņa izskatījās gluži izplāta uz tās.

Nu Maja nojauta, ka svešiniece negrib neko par viņu zināt, bet nevie­nam netīk nenieka nesasniegušam kļūt nepieklājīgi atraidītam. Tā būtu blamāža, un no tās ikkatrs izvairās.

„Lai jūs būtu kas būdama," iesaucās Maja, „bet iegaumējiet, ka kukaiņu pasaulē mēdz atņemt sveicinājumu, un sevišķi tad, ja tas nāk no bites."

Bet viss palika klusu, nekas nekustējās. Svešiniece neatvēra vairs pat savu aci.

„Tas kukainis ir slims," domāja Maja. „Cik nepatīkami slimot tādā jaukā dienā, tāpēc viņš ar sēž paēnā." Maja nolaidās uz svešinieces lapas un nosēdās viņai līdzās.

„Mana mīļā, kas jums kaiš?" laipni jautāja Maja.

Te nu nepazīstamais kukainis sāka virzīties projām pavisam savādā kārtā, it kā to bīdītu neredzama roka. „Viņam nav kāju," domāja Maja, „tāpēc viņam tik slikts garastāvoklis." Kukainis apstājās pie lapas kātiņa, atstādams aiz sevis — ak tavu brīnumu — mazu brūnu pilīti.

„Cik oriģināli," domāja bite, bet tad pēkšņi gaisā izplatījās varen ne­jauka smaka, kas nāca no šīs brūnās piles. Bitīte gandrīz vai apdulla, tik asa un pretīga bija šī smaka. Cik ātri vien spēdama, Maja pacēlās spārnos un uzlaidās uz aveņu odziņas, aizturēja degunu un nopurinājās aiz liela uz­budinājuma un riebuma.

„Jā, kamdēļ tad jūs ielaižaties ar blakti," teica kāds virs viņas galvas un smējās pie tam.