V. Bonselss - Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Jums būtu pavisam astoņas kājas?" brīnījās Maja.

„Ar jūsu atļauju," sacīja Hanibals, „mums, zirnekļiem, ir astoņas kājas. Mums viņas ir vajadzīgas un… vispār tā ir cienīgāks izskats. Viena man bija jāzaudē; liels pametums, bet, ko lai dara, jāizlīdzas kā mācēdamam."

„Tai vajag būt briesmīgi nepatīkamai lietai — pazaudēt kāju," līdzjūtīgi piebilda Maja.

Hanibals, atspiedis smakru rokās, sakrustoja tā savas kājas, ka grūti nācās tās izskaitīt.

JPastāstīšu jums, kā tas notika," teica viņš. „Protams, cilvēks arī tur vainīgs, kā daždien katrā nelaimē. Mūsējie ir ļoti uzmanīgi, bet cilvēki ne­uzmanās un grābj tikai ciet, it kā mēs būtu koka gabals. Vai lai stāstu jums, kā šis bēdīgais notikums norisinājās?"

„Lūdzu," sacīja Maja, nosēzdamās ērtāk, „tas būtu ļoti interesanti. Droši vien jūs esat bezgala daudz pieredzējis."

„Pareizi," uzsāka Hanibals, „tad klausieties. Mūsu ģinti uzlūko par nakts dzīvniekiem, to jūs jau zināsit. Toreiz es dzīvoju kādā zaļā dārza mājā, kura bija apaugusi no ārpuses ar efejām un kurai tur bija pa sasistai rūtij, tā ka varēja ērti iekļūt un izkļūt. Kad satumsa, caur dārzu nāca cilvēks un nesa vienā rokā savu mākslīgo sauli, kuru tas sauc par lampu, otrā pudeli un padusē papīru, bez tam viņam kabatā bija vēl otra maza pudelīte. Visu to viņš nolika uz galda un sāka pārdomāt, jo cilvēks gribēja savus ieskatus uzrakstīt. Papīru jūs būsit atradusi vai nu mežā, vai dārzā. Melnās zīmes uz papīra ir cilvēku izdomājums."

„Pasakaini," teica Maja, juzdamās laimīga, ka var tik daudz jauna dzirdēt.

Hanibals stāstīja tālāk: „Šim mērķim tam vajadzīgas abas pudeles. Ma­zajā tas mērcē kādu koka spieķīti, bet no lielās tas dzer. Jo vairāk viņš dzer, jo labāk tam veicas. Viņš, protams, raksta par mums itin visu, ko zina, un dara to ļoti cītīgi, bet liels tur nekas neiznāk, jo līdz šim cilvēks zina visai maz par mums — insektiem. Par mūsu dvēseles dzīvi tas nezina gandrīz nekā, un mūsu sirdij ar tās baiļošanos tas nepiegriež ne mazākās vērības. Gan dzirdēsit."

„Vai jūs esat sliktās domās par cilvēku?" jautāja Maja.

„Tomēr, tomēr," runāja audējs un raudzījās slīpi zemē, „ar septiņām kājām gribot negribot jūties sarūgtināts."

„Ak, tā tā lieta," noteica Maja.

„Reiz vakarā," turpināja Hanibals, „kā jau parasts, es logu kaktos medīju, un cilvēks sēdēja, nolicis priekšā abas savas pudeles, un mēģināja ko neko uzrakstīt. Varēju erroties jau par to, ka liels bars mazo mušiņu un odu, no kuru samedīšanas atkarājas mana eksistence, bija sasēdies uz cilvēka mākslīgās saules un kā muļķi, kādi viņi visi ir, šie neizglītotie, bez saprašanas raudzījās tanī."

„Na," ieteicās Maja, „es arī galu galā labprāt gribētu kādreiz redzēt kaut ko tamlīdzīgu."

„Rcdzēt — manis dēļ. Skatīties var ar saprātu, bet nevis tā. Palūkojieties reiz tanīs muļķībās, ko šie salašņas dara ap lampu. Ka viņi desmitiem reižu skrien ar galvu pret to, ir nieks, dažs to dara tik ilgi, kamēr viņu spārni sadeg. Pie tam tie nepārtraukti raugās gaismā."

„Nabaga radījumi," teica Maja, „ viņi, jādomā, galīgi apjūk."

„Būtu labāk palikuši logu iedobumos vai arī zem lapām sēžot," runāja Hanibals, „tur viņi var būt droši no lampas, un tur es varu viņus noķert. Šinī nelaimīgā naktī ieraudzīju no sava loga iedobuma lampai blakus dažus mirstošus odus. Vērodams, ka cilvēks neko lielu par to neiztaisa, nolēmu paņemt tos sev. Vai tad var būt vēl kas saprotamāks?"

„Nē," sacīja Maja.

„Un tomēr tā bija mana nelaime. Klusi un uzmanīgi es rāpos pa galda kāju uz augšu, kamēr varēju visu saskatīt pār malu. Cilvēks šķita man šausmīgi liels, un es novēroju, kā viņš īsti darbojas. Lēnītēm, vienu kāju aiz otras likdams, tuvojos lampai. Kamēr man pudele bija priekšā, gāja labi, bet, tikko tā mani vairs neaizsedza, cilvēks mani ieraudzīja un saķēra. Tas paņēma mani aiz vienas kājas, pacēla gaisā līdz pat savām acīm un teica: „Palūk, kāds!" Un pie tam atņirdza zobus, šis rupjais radījums, it kā te būtu runa par kādu izpriecu."

Hanibals nopūtās, un mazā Maja klusēja. Pēdīgi viņa jautāja iekarsusi:

„Vai tad cilvēkam ir tik lielas acis?"

„Tagad domājiet, lūdzu, par mani un manu stāvokli," Hanibals uz­traukts iesaucās. „Pamēģiniet iejusties manā garastāvoklī. Kam būtu paticis karāties vienā kājā acu priekšā, kas reizes divdesmit lielākas par tavu ķermeni? Katrs zobs, kas spīdēja cilvēkam mutē, bija divreiz lielāks par mani. Nu, ko jūs teiksit?"

„Šausmīgi, patiesi šausmīgi," noteica Maja.

„Tad, paldies Dievam, attrūka mana kāja. To visu nevar nemaz iedom­āties, kas varētu notikt, ja kāja nebūtu notrūkusi. Es nokritu un skrēju, cik ātri mani manas atlikušās kājas spēja nest, un paslēpos aiz pudeles, kuras

aizsardzībā es izteicu briesmīgākos draudus cilvēkam. Tamdēļ tas arī vairs nedzinās man pakaļ. Redzēju, ka viņš manu kāju uzlika uz balta papīra un gaidīja, ka tā skries projām, bet bez manis paša jau tā lieta neiet."

„Vai kāja vēl kustējās?" iejautājās Maja izbīlī.

„Jā," teica Hanibals, „to dara mūsu kājas vienmēr, kad tās izrauj. Mana kāja arī skrēja, bet, tā kā manis tur trūka, tad viņa nezināja, kurp skriet. Tā viņa kustējās uz vietas bez kāda plāna, un cilvēks tikai noskatījās, saķēra saVu degunu un smējās cietsirdīgi, kāds viņš patiesībā ir, par manas kājas pienākuma apziņu."

..Neiespējami," teica mazā Maja galīgi sabaidīta. „Nostkāja nevar kustēties."

,.Kastasir — nostkāja?" jautāja Hanibals.

Maja viņu uzlūkoja.

„Tā ir kāja, kas atņemta nost," paskaidroja viņa, „pie mums mājās tā saka."

„Labāk atradināties lielajā dzīvē un izglītoto ļaužu priekšā no saviem bērnistabas izteicieniem," stingri noteica Hanibals. „Saka norauta kāja. Bet katrā ziņā tā ir patiesība, ka mūsu kājas vēl ilgi kustas pēc tam, kad tās ir izrautas."

„Nē, tam gan es neticēšu bez pierādījuma."

„Vai domājat, ka jūsu dēļ es iešu sev kāju raut ārā?" dusmīgi jautāja Hanibals. „Redzu, ka ar jums nevar draudzēties. Līdzīgu lietu neviens vēl nav iedrošinājies man teikt, vai dzirdat?"

Maja drusku apjuka; tai bija neizprotami, kāpēc audējs piktojas un kur slēpjas viņas vaina. Nav nemaz tik viegli saieties ar svešiem ļaudīm, do­māja viņa, tiem ir sava domu gaita, un tie bieži neaptver, ka nekas ļauns nav domāts. Maja noskuma un norūpējusies skatījās lielajā zirneklī ar tā garajām kājām un bēdīgo sejas izteiksmi.

„Patiesībā vajadzētu pamēģināt jūs apēst," teica piepeši audējs, kas Majas labsirdību, kā redzams, turēja par nespēka zīmi. Bet te ar mazo Maju notika kas necerēts; sērīgums piepeši izgaisa, un baiļu vietā radās mierīga drosme. Viņa mazliet pacēlās, ļaudama atskanēt smalkam skaļam dūcienam, un, pati to neapzinādamās, sacīja, acīm spīdot, mazliet pacel­dama savus skaistos caurspīdīgos spārnus:

„Es esmu bite, mans kungs."

„Pardon," izteica Hanibals, apgriezās un neatvadījies sāka skriet pa koka stumbru tik ātri lejup, cik vien tas bija iespējams ar septiņām kājām.

Majai bija jāsmejas gribot negribot. Lejā Hanibals sāka skaļi bārties.

„Jums ir nelāgs raksturs," tas kliedza uzbudināts, „ar savu dzeloni jūs uzstājaties pret tiem, kam ar bargiem likteņa sitieniem ir ņemta iespēja

kustēties, kā tas būtu parasts. Bet sitīs arī jūsu stunda, un, nokļuvusi spīlēs, jūs iedomāsit mani, kā arī visu nožēlosit."