V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

kas tālumā izskatījās it kā pārklāta ar smalku šķidrautu; bērzu stumbri un to dusošās lapas bija sidrabotas. Tuvā apkārtne, kā arī sapņojošā tāle tinās maigi zilā gaismā.

„Tā ir nakts, tā var būt tikai nakts," čukstēja mazā Maja un salika rokas kā lūgšanā.

Pie augstās debess velves, mazliet aizsegta skābarža zara lapām, stāvēja apaļa gaiša sidraba ripa, no kuras lija uz zemi tāda gaisma, kas visu pasauli padarīja skaistu. Tikai tagad Maja ievēroja, ka apkārt mēnesim pie debesīm deg neskaitāms daudzums gaišu, aukstu uguntiņu, kas bija skaist­ākas par visu līdz šim redzēto spožumu. Viņa nezināja, ko darīt aiz lielas laimes, ka var pieredzēt un piedzīvot nakti, mēnesi un zvaigznes ar visiem viņu jaukiem brīnumiem. Viņa bija tikai dzirdējusi par to visu un nekac nebija lāgā tam ticējusi.

Atkal tā dzirdēja tuvumā pavisam stipru un tālu skanošu savādu nakts dziesmu, no kuras arī laikam viņa bija pamodusies. Kā skaidrs sidrabs skanēja vibrējoša cirpstēšana, un gribējās ticēt, ka to nes līdzi se\ mēnessgaisma, slīdēdama lejup. Maja lūkojās apkārt, meklēdama cēloni Bet noslēpumainā gaismas un ēnu rotaļā bija ļoti grūti ko skaidri atšķirt Viss bija ietīts kā noslēpumā un tomēr tik patiess un teiksmaini skaists.

Mazā Maja vairs nevarēja ilgāk izturēt savā paslēptuvē, tai bija jādoda šinī jaunajā pasaules krāšņumā. Gan mīļais Dievs mani pasargās, domāji Maja, es jau negribu neko ļaunu darīt.

Patlaban tā gribēja sākt lidot, lai nonāktu zilajā gaismā uz pļavas, u; kuras spīdēja pilns mēness, bet te piepeši viņa ieraudzīja gluži tuvu u; skābaržkoka lapas nākam mazu spārnotu dzīvnieku, kādu tā vēl nekad ne bija redzējusi. Pienācis tas pagriezās pret mēnesi, pacēla mazliet vienu n< saviem šaurajiem spārniem un tad sāka vilkt savu kājiņu ātros, ātroi paņēmienos uz augšu un uz leju gar spārna malu. Izskatījās, it kā tai spēlētu uz paslēptas vijoles, un tiešām no tam cēlās tā cirpstošā sidrabi skaņa, kas piepildīja visu mēness nakti.

„Burvīgi," čukstēja Maja, „nē, tas ir debešķīgi."

Viņa ātri aizlidoja turp. Vasaras nakts bija silta un rāma, tā ka maz Maja nemaz nejuta, ka būtu vēsāks nekā dienā. Bet, tikko tā bija nosēdusies svešiniekam līdzās, tas pēkšņi apstājās spēlēt, tā ka klusumi Majai izlikās uz reizi sevišķi dziļš. Bija taisni baigi. Caur tumšajām lapānļ slīdēja baltā vēsā mēnessgaisma.

„Labnakt," ļoti laipni teica mazā Maja, jo tā domāja, ka arī nakta jāsveicina tāpat, kā to dara dienā, un ātri piebilda: «Lūdzu, neņemiet ļaunā, ka traucēju, bet jūsu spēlēšana ir tik pievilcīga, ka, to dzirdot, griboļ negribot jāseko skaņām."

Svešinieks platām acīm uzlūkoja Maju.

„Kas tad jus esat par rāpuli," viņš beidzot jautāja, „tādu neesmu vel redzējis."

„Neesmu nekāds rāpulis," nopietni sacīja Maja, „esmu Maja, piederīga pie bišu tautas."

„Ak, no bišu tautas, tā, tā…" teica svešinieks. „Jūs dzīvojat tikai pa dienu? No eža esmu par jums dzirdējis. Viņš man stāstīja, ka pa vakariem tas apēdot mirušās bites, kuras izmetot no jūsu stropa."

„Jā," sacīja Maja klusi un baigi, „tā ir taisnība, Kasandra man stāstīja to, ka ezis nākot krēslā šņakstinādams un uzmeklējot mirušos. Sargi stāstījuši. Bet vai tad jūs draudzējaties ar ezi? Tas taču ir taisni viens nezvērs."

„Es to neatrodu," atbildēja svešinieks. „Mēs — nakts circeņi — stāvam [ ar to gluži labās attiecībās. Protams, tas mēģina pastāvīgi mūs saķert, bet tas viņam neizdodas. Mēs viņu bieži ķircinām, rotaļājamies ar to un saucam to par krusttēvu. Jādzīvo katram, vai ne? Un, kamēr nedzīvo no manis, tikmēr tas man vienaldzīgs."

Maja papurināja galviņu, viņa bija citādākās domās, bet negribējās svešinieku apvainot ar pretrunu. Tāpēc viņa sacīja laipni:

„Tātad jūs esat lauku circenis?"

„Jā, nakts circenis. Bet neuzkavējiet mani ilgāk, man ir jārotaļājas. Ir pašlaik pilns mēness, un nakts ir burvīga."

„Taisiet nu mazu izņēmumu un pastāstiet man kaut ko par nakti," lūdza Maja.

„Vasaras nakts ir tas skaistākais pasaulē," atbildēja circenis, „tā spēj dot laimību. Ko jūs nespējat saklausīt manā mūzikā, to nevarēšu arī jums ļ izskaidrot. Kāpēc tad ar viss jāzina? Mēs — nabaga radījumi — varam zināt tikai mazu daļiņu no esošā, bet izjust varam visu pasaules godību."

Un tas uzsāka savu gavilējošo sidrabskanīgo mūziku; tā skanēja skaļi un vareni, ja to dzirdēja tik tuvu, kā Maja tagad sēdēja. Un mazā bite sēdēja gluži klusa zilajā vasaras naktī, klausījās un domāja par dzīvi dziļas domas.

Bet tad viņai līdzās viss apklusa. Klusu nostrinkšķēja — un mēness gaismā circenis aizlidoja.

„Nakts padara tik sērīgu," domāja mazā Maja.

Nu viņa vēlējās lejup uz puķaino pļavu. Strauta malā augošās lilijas spoguļojās tekošajā ūdens plūsmā, kurai līdzi trauca mēnessgaisma. Tas hija lielisks skats. Ūdens burbuļoja un vizēja, un noliekušās lilijas šķita at­dusamies. „No liela prieka tās ir iemigušas," domāja mazā Maja. Viņa uz­laidās uz kāda zieda baltās lapas, kur taisni krita mēnessgaisma, un nespēja atraut skatienu no dzīvā ūdens strautā, kas, savas dzirkstis

bārstīdams, te iegailējās, te nodzisa. Pretējā krastā mirgoja palsie bērzi, un likās, ka tajos pakārtas zvaigznes.

„Kurp gan tek viss šis ūdens?" domāja viņa. „Circenim taisnība: visai: maz mēs zinām no pasaules."

Tad pavisam tuvu kādā lilijas ziedā viņa izdzirda smalku dziedošu balsi, tīru kā sidraba zvaniņu un starp pasaulīgām skaņām nedzirdētu; sirds sāka stipri dauzīties un elpa aizrāvās.

Kas nu notiks, domāja viņa, ko gan atkal es ieraudzīšu.

Lilija lēni šūpojās, un Maja ievēroja uz iekšu ieliekušos lapas maliņu un tur pavisam mazu sniegbaltu cilvēka roku, kas tur turējās ar saviem sīkajiem pirkstiņiem. Tad parādījās gaišmataina galviņa un gaismas cau­rausts liegs ķermenis baltā tērpā. Tas bija gluži mazs cilvēks, kas pacēlās no lilijas.

Majas izbailes un sajūsma nav attēlojama. Viņa sēdēja it kā sastingusi] un nespēja novērst acu no lieliskā skata.

Sīkā cilvēcīgā būtne sasniedza zieda malu, pacēla rociņas pretī mēnessgaismai un, laimīgi smaidīdama, raudzījās šīs zemes gaišajā naktī. Tad caurspīdīgais ķermenītis klusu notrīcēja un pie pleciem piepeši izvei­dojās divi gaiši spārni, gaišāki par mēnessgaismu un baltāki par sniegu^ Viņi pacēlās pāri galvai un sniedzās līdz kājām. Nekad, nekad sЈvā mūžā mazā Maja nebija redzējusi kaut ko līdzīgu. Un mazais, spožais cilvēciņš, stāvēdams tā ar pret debesīm paceltām rociņām, sāka dziedāt, un Maja dzirdēja dziesmu, kas skanēja klusajā naktī:

Gaisma — mana dzimtene,

Debess gaišā — līksmība;

Beidzas nāvē, dzīvība,

Mana dvēsele gan ne.

Dvēsele ir elpojums,

Ko viss skaistais man ir devis,

Tāpat Dieva vaigs no sevis,

Kā viss viņa radījums.

Mazā Maja sāka stipri šņukstēt, pati skaidri nenojauzdama, kas to tā skumdina un tanī pašā reizē aplaimo.

Nu mazā būtne pagriezās pret viņu.

„Kas tur raud?" jautāja tā savā skaidrā balsī.

„Ak, tā jau esmu es," stostījās Maja. «Piedodiet, ka es traucēju."

„Kāpēc tu raudi?"

„Pati to nezinu," atbildēja Maja, „varbūt tāpēc, ka jūs esat tik skaistsJ

Puķu elfs

Ak, sakiet man, kas jūs tāds esat, ja nav par daudz prasīts. Jūs esat droši vien eņģelis."