V. Bonselss - Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Un viņš pazuda zem māllēpju lapām. Mazā bite ne visu teikto saprata; tai likās, ka vējš būtu galīgi norimis, un diena rādījās būt skaista. Augstu debess zilgmē peldēja balti mākoņi, tie izskatījās klusi un laimīgi, kā Debe­su tēva labās domas. Mazo Maju pārņēma karstas nepārvaramas ilgas pēc meža pļavu mierīgajiem krēslas dziļumiem un pēc ezera saulainajiem kras­tiem, tur sen jau vajadzēja mutuļot dzīvei. Viņa redzēja slaikās zāles lok­āmies un meža ielokā šaurajos grāvjos augam garos īrisus. No viņu zie­diem varēja pārredzēt noslēpumaino naktsmelno skuju mežu ar tā vēso un drūmo dvesmu. Viņa zināja, ka tā tumši dziļajā klusumā, kuru saules gais­ma pārvērta iesarkanā puskrēslā, atradās pasaku dzimtene.

Nu viņa jau lidoja. Pat domās viņa nepaspēja aptvert, ka tā jau lido. Meža noras un puķēm nosētās kraujas viņu bija aicinājušas. „Tu, mīļais Dieviņ," domāja viņa, „cik skaisti, cik skaisti ir dzīvot."

TĀ dienām un nedēļām dzīvoja savā jaunībā mazā Maja insektu starpā. Gan trūka viņai tās klejošanā šinī jaukajā vasaras laikā kā bēdās, tā priekos agrās bērnības draudzeņu un dažbrīd viņai uzmācās sāpīgas ilgas pēc dzimtenes, pēc savas atstātās tautas ķēniņvalsts. Ari tādi brīži nebija sveši, kad uznāca vēlēšanās pēc kārtīga darba, derīgas nodarbošanās un pēc piedienīgas sabiedrības. Tomēr savos pamatos nemierīga daba bija šai mazajai Majai, un nezin vai uz ilgāku laiku tā justos labi bišu sabiedrībā. Visu dzīvnieku, kā arī cilvēku starpā atgadās, ka atsevišķi raksturi nav liekami vispārējos rāmjos, un jābūt ļoti uzmanīgam un rūpīgi jāpārbauda, iekams kādu noso­da. Ne katrreiz tā ir kūtrība vai iedomība, bet gan jo bieži aiz šādas tiek­smes slēpjas ilgas pēc kā cēlāka un labāka, nekā to spēj sniegt vienmuļīgā ikdiena, un jaunie nebēdņi ļoti bieži izvēršas par piedzīvojumu bagātiem un gudriem vīriem vai arī par saprātīgām un labām sievām. Un mazajai Majai patiesībā bija skaidra un mīksta sirds, un tās attiecības pret plašo jauno pasauli, kurā viņai bija ausis dzīves rīts, noteica neviltota griba visu izzināt un lielais prieks par pasaules godību. Bet vienam būt ir grūti pat skaistāko piedzīvojumu laimē, un, jo vairāk mazajai Majai radās piedzīvojumu, jo vairāk tā sajuta ilgas pēc sabiedrības un mīlestības. Viņa nebija vairs gluži jauna bite,bet gan skaists, pilnīgs bišu eksemplārs ar ve­seliem, spīdīgiem spārniem, asu un bīstamu dzeloni, iejūtas spēju dzīves briesmās un priekos. Savu piedzīvojumu un zināšanu krājumu tā vēlējās iz­lietot pareizā kārtā. Varbūt tā ari būtu kādā dienā atgriezusies stropā, būtu kritusi ķēniņienei pie kājām un izlūgusies piedošanu, lai viņai atkal piešķirtu agrāko stāvokli, bet karsta vēlēšanās iepazīties ar cilvēku viņu no tā atturēja. Tik daudz pretrunīga viņa bija dzirdējusi par cilvēku, tā ka tai

viss bija sajucis, un viņa ne par matu nebija kļuvusi gudrāka; un tomēr tai bija nojauta, ka visa radītā starpā nav varenākas, gudrākas un raženākas būtnes kā cilvēks.

No gaisa augstumiem, no liela attāluma savās maldu gaitās tā pa reizei gan bija cilvēkus redzējusi — melnus, baltus un sarkanus, gan ari vairāk krāsās un raibi tērptus, lielus un mazus. Bet ne reizes tā nebija iedrošinājusies tiem tuvoties. Reiz tā ieraudzīja pie strauta ko sarkanu spīdam, un, tā kā viņa to noturēja par puķu dobi, tā laidās turp. Bet tur viņa atrada zeltmatainu cilvēku ar sārtu seju. Savā sarkanā tērpā tas gulēja upmalā puķēs, un, neskatoties uz šausmīgiem apmēriem, tas rādījās tik labs un mīlīgs, ka sajūsmas asaras saskrēja Majai acīs un tā, aizmirsdama visu apkārtni, galīgi nogrima cilvēka aplūkošanā. Sliktais, ko tā kādreiz bija dzirdējusi par cilvēku, šķita neiespējams, un ļauns melu virums rādījās būt viss stāstītais par šīm mīlīgām būtnēm, kāda tur viena tagad gulēja šalcošo bērzu paēnā.

Vēlāk pienāca ods un Maju sveicināja.

„Mans Dievs," izsaucās Maja, pietvīkusi no uztraukuma un prieka, „redzat tur to cilvēku, cik skaists, cik labs. Vai jūs nesajūsmināties?"

Ods brīnīdamies uzlūkoja papriekšu Maju un tad tikai pagriezās pret tās apbrīnošanas priekšmetu.

„Jā," sacīja tas, „ir labs, protams, es viņu tikko paurbu. Redziet, mans ķermenis spīd sarkans no viņa asinīm."

Maja ķēra ar roku pie sirds, tik ļoti viņa izbijās par oda pārdrošību.

„Vai viņam jāmirst?" jautāja tā. „Kur jūs viņu ievainojāt? Kur jums ceļas vajadzīgā drosme un tik zemiskas iedomas? Jūs jau esat plēsīgs kā zvērs!"

Ods smējās; varēja redzēt, ka tas dzen jokus. Savā smalkajā balstiņā tasi atbildēja:

„Šis te ir taču pavisam mazs cilvēks. Šinī lielumā to sauc par meiteni, kamēr kāju stilbi apsegti līdz pusei ar nepieguļošām krāsainām bruņām. Es tām, protams, varu izdurt cauri, bet ādu parasti nevaru aizsniegt. Par cilvēkiem jūs esat pasakainā neziņā, vai tad jūs domājat, ka cilvēki ir labi? Es nekad neesmu atradis kādu, kas labprātīgi būtu devis kaut mazāko asins pilienu."

„Par cilvēku es vēl nekā daudz nezinu," noteica Maja nedroši.

„Bet jūs taču satiekaties ar cilvēkiem vairāk par visiem insektiem un arī vistuvāk ar tiem ielaižaties, tas ir zināms."

„Mūsu ķēniņvalsti es atstāju," bailīgi atzinās Maja. „Man tur nepatika, es gribēju redzēt pasauli."

„Vai tu redzi, kāda," teica ods un pienāca soli tuvāk. „Kā jūs esat ap­mierināta ar savu klejošanu? Es varu teikt, ka man ļoti patīk redzēt jūs

lādu patstāvīgu. No savas puses gan nekad nevarētu apņemties kalpot cilvēkiem."

„Cilvēki kalpo ari mums," teica Maja, kura nevarēja panest, ka viņas lautu zākā.

„Var jau būt," noteica ods, „pie kādas tautas jūs piederat?"

„Esmu cēlusies no pilsparka bišu tautas. Tur patlaban valda ķēniņiene Helena VIII."

„Tā, tā," noteica ods un palocījās, „apskaužama cilts, pret to jājūt cienība. Neilgi atpakaļ jums bija revolūcija, vai ne? Dzirdēju no tā spieta izlūka, kam bija izdevies izsisties cauri. Vai tā būtu taisnība?"

„Jā," atbildēja lepni Maja. Viņa sajuta gandarījumu un prieku, ka tās luvinicki baudīja tādu ievērību un bija tik plaši pazīstami. Dziļi sirdī pa­modās atkal ilgas pēc savas tautas; viņa vēlējās pastrādāt ko lielisku un labu savas ķēniņienes un valsts interesēs. Tā viņa aizmirsa izvaicāt par cilvēku. Varbūt arī tamdēļ viņa nejautāja neko tālāk, ka no oda necerēja dzirdēt nekā laba. Mazais ods tai likās nekautrīgs un pārgudrs, un tādi ļaudis zina runāt par otru tikai sliktu.

Ods drīzumā arī aizlaidās.

„Icbaudīšu vēl vienu malku," tas bija teicis. „Vēlāk ar saviem biedriem dejošu vakara saulē, lai rītā būtu labs laiks."

Maja metās projām, jo tā nevarēja noskatīties, ka ods gulošam bērnam darīja ļaunu. Viņa brīnījās, ka ods pie tam palika dzīvs. Kasandra bija tei­kusi: „Ja tu cilvēku dzelsi, tad tev jāmirst."

Visu to Maja atcerējās vēl gluži skaidri, bet, tā kā viņas vēlēšanās iepazīt cilvēku pēc iespējas tuvāk nebija vēl piepildījusies, tā nolēma

rīkoties drošāk un nebaidīties nekādu grūtību, lai tikai sasniegtu mērķi.

* * *

Brīnišķīgā kārtā piepildījās Majas vēlēšanās un pat vēl daudz skaistāk, nekā viņa to bija sagaidījusi. Kādā siltā vasaras vakarā mazā Maja nogāja agrāk nekā parasts pie miera. Nakts vidū tā piepeši uzmodās, kas nekad vēl nebija atgadījies. Viņas izbrīnīšanās bija neaprakstāma, kad, atvērusi acis, tā ieraudzīja savas mazās guļamtelpas iegrimušas klusā zilganā gaismā. Gaisma plūda caur ieeju, kas mirgoja kā caur sidrabotu aizkaru. Sākumā bitīte drīkstēja tik tikko kustēties, bet viņa nebaidījās, jo līdz ar šo gaismu nolaidās pie viņas rets, patīkams miers. Gaisā bija dzirdamas skaņas, klusas un harmoniskas, vēl nekad nedzirdētas. Aizgrābta no šīs ne­parastās stundas mirdzuma, tā nedroši tuvojās savas alas izejai un skatījās laukā. Viņai likās, ka pasaule būtu brīnišķīgā kārtā apburta. Tīrais sidrabs likās zalgojam un dzirkstām, tūkstošiem jo spožu pērļu vizuļoja maigi zālē,