V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„0, nē," sacīja mazā būtne un kļuva nopietna, „es esmu tikai puķu elfs. Bet tu droši vari saukt mani par tu. Ko tad tu, mazā bite, nakti te dari pļavā?"

Elfs pielidoja pie Majas, nosēdās uz lilijas izliektās lapas, kas lēni šūpojās, un laipni raudzījās mazajā bitē. Un visu laiku, kamēr Maja viņam stāstīja par visu, ko tā zināja un gribēja zināt un ko tā darījusi, lielās tumšās elfa acis zem zeltainiem matiem, kas pa reizei iemirdzējās arī kā sidrabs, nenovērsās no Majas.

Kad Maja ar savu stāstu bija galā, puķu elfs noglaudīja tās galviņu, viņu mīļi un sirsnīgi uzlūkodams, tā ka mazajai Majai no laimes bija jāno­dur acis, un tad viņš sāka stāstīt:

„Mēs, elfi, dzīvojam septiņas naktis, bet mums ir jāpaliek tanī pašā ziedā, kurā mēs esam piedzimuši. Ja to ziedu mēs atstājam, tad līdz ar rīta blāzmu mums jāmirst."

No lielām izbailēm Maja ieplēta acis.

„Ej jo ātri uz savu puķi atpakaļ!" sauca viņa.

Elfs bēdīgi kratīja galvu.

„Tagad ir par vēlu," viņš sacīja, „bet klausies tālāk. Lielākā daļa elfu tomēr atstāj savas puķes, jo ar to saistās liela laime. Kas, savu ziedu at­stādams, mirst agrā nāvē, iegūst lielu spēku. Tas tad spēj pirmajam radījumam, ko tas sastop, izpildīt lielāko vēlēšanos. Ja elfam ir patiesa vēlēšanās, atstājot puķi, citus aplaimot, tad viņam tūlīt izaug arī spārni."

„Cik skaisti," teica Maja, „tādā gadījumā arī es atstātu puķi. Tam vajag būt lieliski — spēt izpildīt otra vēlēšanos."

Mazajai Majai nemaz nenāca prātā, ka arī viņa bija pirmā, ko elfs savā lidojumā sastapis.

„Bet vai tad tev jāmirst?" jautāja Maja.

Elfs palocīja galvu, bet šoreiz tas nebija bēdīgs.

„Mēs vēl redzēsim rīta blāzmu," tas teica, „bet, kad uzkritīs rasa, tad mēs būsim jau tanīs smalkos plīvuros, kas klājas tur pār pļavas zālēm. Vai tu neesi diezgan bieži redzējusi, ka šie plīvuri ir itin kā pati gaisma? Tie ir elfi, to spārni un apģērbi. Un ar austošo gaismu mēs pārvēršamies rasas pilienā. Stādi mūs dzer un uzņem ziedot un augot, līdz kamēr mēs atkal pēc laikiem ceļamies no viņu ziedu biķerīšiem kā elfi."

„Tad tu esi jau cits elfs bijis agrāk?" jautāja Maja, elpu aizturēdama.

Elfs uzlūkoja Maju savām nopietnajām acīm:

„Jā, bet to es esmu jau aizmirsis. Savā puķu miegā mēs visu aizmir­stam."

„Tavs liktenis ir patīkams," iesaucās mazā Maja.

„Tāds ir visu zemes bērnu liktenis," sacīja elfs, „ja to ņem visā visumā, kaut arī tās ne vienmēr ir puķes, kur viņi uzmostas no nāves miega. Bet par to mēs šodien nerunāsim."

„Ak, es esmu laimīga," izsaucās Maja.

„Tātad tev nav nekādu vēlēšanos?" jautāja elfs. „Vai tad tu nezini, ka esi pirmais dzīvais radījums, ko sastopu, un ka man jāizpilda tava sirsnīgākā vēlēšanās?"

„Es?" izsaucās Maja. „Bet es jau esmu tikai bite. Nē, tas par daudz liels prieks, neesmu pelnījusi, ka pret mani izturas tik mīļi."

„Nopelnīt labo un skaisto neviens nevar," sacīja elfs, „tas nāk mums kā saules stars."

Majas sirds sita nevaldāmi. Ai, jau kopš ilga laika tai ir kāda karsta vēlēšanās, viņa tikai nebija uzdrīkstējusies to izteikt. Elfs to laikam nojau­ta, jo viņš smaidīja tā, ka viņa priekšā nebija iespējams ko noklusēt.

„Nu?" jautāja elfs un atbīdīja no pieres zeltainās cirtas.

„Es gribētu iepazīt cilvēkus, kad tie ir visskaistākie," karsti iesaucās mazā bite, baidīdamās dabūt atbildi, ka tik lielu vēlēšanos nevar izpildīt.

Bet elfs cēlās nopietns un mierīgs, un viņa acīs atmirdzēja paļāvība; viņš satvēra mazās Majas drebošo roku un teica:

„Nāc, lidosim abi, tava vēlēšanās piepildīsies."

TĀ pāri ziedošām puķēm uzsāka puķu elfs un mazā Maja savu vasaras nakts ceļojumu. Kad tie lidoja pār strautu, ūdenī zibēja elfa baltais attēls, kas it kā zvaigzne ceļoja tiem līdzi.

Cik liela laime bija uzticēties šim daiļajam radījumam! Ar lielāko prie­ku viņa būtu uzstādījusi veselu virkni svarīgu jautājumu, bet neuzdrošinājās. „Gan jau elfs pats izdarīs visu itin labi," viņa domāja ar paļāvību.

Tā kopā laižoties cauri kādai papeļu alejai, pār viņiem gaisā kas nošvirkstēja un tumšs tauriņš, liels un stiprs kā putns, aizkrustoja tiem ceļu. Puķu elfs tam uzsauca: "^tjzgaidi vienu acumirkli, es tevi lūdzu!"

Majai bija jābrīnās, cik labprātīgi tumšais tauriņš paklausīja saucie­nam. Viņi apsēdās uz augstās papeles zara. Blakus tiem čabēja drebošas lapas un tālu bija saredzama klusā, apgaismotā nakts ainava.

Tauriņš sēdēja Majai taisni pretim mēnessgaismā. Lēni un mierīgi viņš vēcināja spārniem, it kā gribēdams kādu atvēsināt. Maja ievēroja, ka šķērsām pāri spārniem gulstas lieliskas spilgti zilas strīpas. Viņa melnā galva izskatījās apvilkta kā ar tumšu samtu, un seja ar melno kvēlojošo acu pāri varēja modināt domas, ka tas uzlicis savādu noslēpumainu masku. Cik brīnišķīgi bija nakts dzīvnieki. Maja nodrebinājās; tā šķita sapņojam savas dzīves dīvaināko sapni.

„Jūs esat loti skaists," sacīja tā svešajam, „bet patiesi…" Viņa izjuta brīža svinīgumu.

„Kas tas tev līdzi?" jautāja naktstauriņš elfam.

„Tā ir bite," atbildēja elfs. „Satiku to, izlidodams no zieda."

Varēja redzēt, ka tauriņam bija zināms, kas ar visu to saistās, jo Maju

tas uzlūkoja mazliet skaudīgām acīm un nopietns un domīgs palocīja galvu.

„Jūs, laimīgā," tas sacīja tad klusu.

„Vai tad jūs būtu varbūt bēdīgs?" sirsnīgi jautāja Maja.

Tauriņš papurināja galvu.

„Nē, bēdīgs jau gan ne," teica tas draudzīgi, pateicībā uzlūkodams Maju. Skatiens bija tik mīļš, ka Maja būtu uz vietas gatava noslēgt ar tauriņu draudzību. Bet priekš tā viņš bija par lielu.

Tad puķu elfs jautāja tauriņam, vai sikspārnis jau būtu devies pie miera.

„Jā, jau sen," atbildēja tauriņš. „To tu gan vaicā, baidīdamies par savu ceļa biedreni?"

Elfs piekrizdams pamāja. Maja ļoti labprāt būtu vēlējusies zināt, kas ir sikspārnis, bet elfs steidzās. Salda nemiera dzīts, tas atsvieda zeltītos matus no pieres. „Nakts ir īsa," sacīja tas, „nāc, Maja, mums jāpa­steidzas!"

„Es tevi panestu kādu gabaliņu," ieminējās naktstauriņš.

„Citu reizi!" pateicās elfs.

„Tās vairs nekad nebūs," domāja mazā Maja, „jo ar rīta blāzmu puķu elfam jāmirst."

Naktstauriņš vēl brīdi sēdēja, noskatīdamies, kā tie tur abi aizlido, līdz elfa apģērba spīdums, kļūdams arvien vājāks, pēdīgi izzuda zilās tāles at­varos. Tad lēnām tas pagrozījās uz savas lapas un, pagriezis galvu sānis, sāka aplūkot savus lielos tumšos spārnus ar viņu platajām zilajām strīpām. Viņš pie tam kļuva ļoti domīgs:

„Tik bieži man ir nācies dzirdēt, ka es esot nejauki pelēks un ka mans uzvalks nemaz neesot salīdzināms ar dienas tauriņu lepno ģērbu. Mazā Maja redzēja tikai to, kas manī ir skaists." Un tad tas sāka domāt, vai viņš tomēr neesot bēdīgs, Maja taču bija par to jautājusi. „Nē," viņš sacīja, „bēdīgs es vairs neesmu, tā ir skaidra lieta."

Maja ar puķu elfu jau lidinājās caur kāda dārza biezajiem puduriem. Tas bija tiešām krāšņums, šī blāvā mēnessgaisma, ko nespēj izteikt neviena zemes bērna mute. Vēsās rasas un snaudošo puķu apburoši saldā dvesma spēja visu pārvērst neizsakāmā dabas dāvanā. Akāciju sarkanzilie ķekari dzirkstīja no liela svaiguma, un rožu krūms atgādināja mazas ziedošas de­besis, pilnas sarkanu lampiņu. Skumji bālās jasmīnu zieduzvaigznītes šķieda savu smaržu tādā pārpilnībā, it kā gribēdamas vēl šinī pašā acumirklī izdāvināt itin visu, kas tām piederēja. Maja, galīgi samulsusi, spieda roku elfam, kura apskaidrotās acis staroja laimē.