V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Redzat tur to veco strazdu būri pie vītola stumbra? Būris ir tik nemākulīgi uzvilkts, ka es no sākta gala šaubījos, vai tur kāds strazds līdī iekšā. Ja būrīša durvis nav pret rītiem, tad neviens prātīgs putns nedzīvos tanī. Tā ir lielākā sirseņu pilsēta mūsu zemē. Tas gan būtu jums jāzina, jo cik esmu novērojis, tad šie laupītāji ir bišu ienaidnieki."

Maja tikko vairs klausījās. Viņa skaidri redzēja cietokšņa mūru zaļumos — un elpa tai aizrāvās.

„Man jātiek prom," iesaucās viņa, „un cik ātri vien iespējams."

Bet tanī pašā brīdī aiz viņas atskanēja skaļi ļauni smiekli, un Maju kād sagrāba aiz apkakles tik nežēlīgi, ka likās, tai būs salauzts kakla skriemelis

Šos smieklus viņa aizmirst nav varējusi visu savu mūžu. Tie skanēja kā pašas pekles izsmiekls, kurā jaucās bruņu drausmīgā žvadzēšana.

Hironīms palaida vaļā uzreiz visas savas kājas un nokūleņoja caur za­riem atpakaļ ūdensmucā.

„Šaubos, vai tur ies labi," tas nosauca, bet mazā bite tā vairs nedzirdēja.

Sākumā pat apgriezties nebija iespējams, tik cieši to turēja. Viņa redzēja tikai roku zelta bruņās, bet tad piepeši pamanīja milzīgu galvu ar šausmīgām knaiblēm. Pirmās domas viņai bija, ka tā ir lapsene, bet tad tikai noprata, ka atrodas sirseņa nagos. Šis dzeltenmelnais tīģerlāsotais nezvērs bija vismaz četrreiz lielāks par viņu.

Pēdīgi viņa atdabūja tomēr savu balsi un, cik vien stipri varēdama, sāka saukt pēc palīga.

„Ko nu kliedz, mazā," teica sirsenis nepanesami laipni un ļauni pie tam smīnēdams.

„Atlaidiet mani," kliedza Maja, „jeb es jums iedzelšu pašā sirdī."

„Pašā sirdī?" smējās sirsenis. „Tā būtu liela drošsirdība. Bet tam jau vel diezgan laika, mana mazā."

Negantas dusmas pārņēma Maju. Saņēmusi visus savus spēkus, tā ap­griezās un, skaudrajam kaujas saucienam atskanot, vērsa savu dzeloni tais­ni pret sirseņa krūtīm. Bet te notika brīnums, un Maja sastinga aiz šausmām: dzelonis, bruņās neiedūries, atsprāga saliecies atpakaļ!

Sirsenim acis zvēroja aiz dusmām.

„Galva tev būtu jānokož sodam par tādu nekaunību," tas bargi teica, „un to es arī darītu, ja ķēniņienei netiktos labāk svaigas bites nekā beigtas. Tādu treknu kumosu kā tu labs kareivis nodod savai ķēniņienei."

Un tas pacēlās līdz ar Maju gaisos un laidās taisni uz laupītāju pili.

„Nē, tas ir par daudz," domāja mazā bite, „to neviens nevar izturēt." un zaudēja samaņu.

* * *

Kad tā pēc ilgāka laika atmodās no reiboņa, tveicīgā puskrēslā gaiss bija piesātināts ar asu kodīgu smaku, kas viņai likās nejēdzīgāka par visām smakām. Pamazām tā atjēdzās, un sirds pildījās ar nāvīgām skumjām. (iribējās raudāt, bet asaru nebija.

„Vēl neesmu apēsta," tā runāja drebošā balsī, „bet notikt tas var katru acumirkli."

Skaidri bija sadzirdamas balsis cietuma sienām cauri. Viņa nu arī uivēroja, ka pa šauru šķirbiņu iekšā spiedās mazdrusciņ gaismas. Savus mūrus sirseņi netaisa no vaska, kā to dara bites, bet no savādas sausas masas, kas izskatās kā čagans pelēks papīrs. Gaismas svītrā, kas spiedās viņas cietumā, tā sāka palēnām saskatīt savu apkārtni un gandrīz sastinga no bailēm, ieraudzīdama visapkārt līķus. Taisni pie viņas kājām uz mugu­ras gulēja mazs rožu vaguliņš, un tālāk drusku iesānis tā pazina lielās skrejvaboles salauzītos kaulus, un noslepkavoto bišu spārni un bruņas bija i/mētāti visapkārt.

„Ak, kam man vajadzēja krist tādā nelaimē," kunkstēja mazā Maja. Viņa vairs nedrīkstēja kustēties un, no bailēm trīcēdama un drebēdama, iespiedās šī šausmu kambara vistālākā kaktiņā.

Cauri sienai kļuva atkal dzirdamas sirseņu balsis, un nāves bailēs Maja pielīda pie mazās šķirbiņas un sāka caur to lūkoties.

Bija redzama liela zāle, pilna ar sirseņiem. Zāli apgaismoja sagūstītie jāņtārpiņi. Vidū tronī sēdēja ķēniņiene. Kā redzams, tur notika svarīga ap­spriede. Maja saprata katru vārdu.

Ja vien šie mirdzošie nezvēri nebūtu iedvesuši neizsakāmas šausmas, lad viņa katrā ziņā būtu sajūsmināta par to spēku un krāšņumu. Pirmo reizi tā tagad skaidri saprata, kā izskatās laupītāji. Ar izbrīnu un bailēm tā redzēja greznas zelta bruņas, kas bija izrotātas visgarām lieliskām melnām strīpām, tā ka no viņiem radās iespaids, kāds droši vien rodas bērnam, kad tas ierauga pirmo reizi tīģeri.

Sargs gāja apkārt gar zāles sienām un vēlēja jāņtārpiņiem spīdēt, cik vien jaudas. Viņš darīja, to klusi draudēdams, lai netraucētu apspriedi, baidīja tos ar garu bozi un pie tam arvien čukstēja:

„Spīdi, citādi tevi apēdīšu!"

Tās bija briesmu lietas, kas notika sirseņu pilī.

Tad Maja dzirdēja sirseņu ķēniņieni sakām:

„Tātad paliek, kā norunāts: rītrītā vienu stundu pirms saules lēkta sapulcējas karavīri. Jāuzbrūk bišu pilsētai pils parkā. Strops jāizlaupa un jāsaņem pēc iespējas daudz gūstekņu. Kas sagūstīs Helenu VIII, to iecelšu bruņinieku kārtā. Turieties droši un atnesiet mājā labu laupījumu. Ar to es slēdzu sapulci. Dodieties pie miera!"

Pēc šiem vārdiem viņa piecēlās un ar saviem pavadoņiem atstāja zāli.

Mazā Maja tikko noturējās skaļi neieraudājusies.

„Mana lauta," viņa šņukstēja, „mana dzimtene!" Tā aizklāja ar rokām muti, aizturēdama kliedzienu, — tās izmisums bija bezgala liels.

„Ak, kaut es būtu labāk nomirusi, iekams to visu dzirdēju," viņa kunkstēja. „Neviens nebrīdinās manējos. Tiem uzbruks miegā un tos no­kaus. Ak, mīļais Dieviņ, dari brīnumu, palīdzi man, palīdzi man un manai tautai mūsu bēdās."

Zālē nodzēsa jāņtārpiņus un tos apēda. Lēnām cietoksnī viss apklusa. Likās, ka par Maju vairs neviens nedomā.

Lēnītiņām vāja krēsla pildīja viņas cietumu, un likās, it kā no ārienesj atskanētu lauku circeņa nakts dziesma. Nekad nekas Majai nebija izlicies' šausmīgāks par šo cietokšņa cietumu ar viņa miroņu atliekām.

BET Majas izmisuma vielā drīz stājās cieša apņemšanās. Rādījās, il kā tā atcerētos, ka viņa ir bile. „Še es nu sēžu un žēlojos," viņai pēkšņi iekrita prātā, „it kā man trūktu domu un spēku. Tā es daru savai apdraudētai tau­tai un ķēniņienei negodu. Man tā kā tā jāmirst, tad, mazākais, darīšu to lepni un droši un mēģināšu glābt savējos."

Viņai it kā aizmirsās viss garais šķiršanās laiks no savējiem un dzimtenes: Maja jutās viņiem tuvāka nekā jebkad, un tā lielā atbildība, kura tai piepeši uzgūlās, jo viņa zināja sirseņu noslēpumu, deva tai lielu apņēmību un drosmi.

Ja manējiem jātop uzvarētiem un jāmirst, tad lai notiek tas pats arī ar mani, domāja viņa, bet papriekšu es darīšu visu iespējamo, lai tās glābtu.

„Lai dzīvo mana ķēniņiene!" viņa iesaucās.

„Klusu tur iekšā!" rupji atskanēja no ārienes.

U, tā bija briesmīga balss. Tas laikam bija sargs, kas gāja savā gaitā. Skaidra lieta, sen jau bija iestājusies nakts. Kad soļi laukā apklusa, Maja sāka tūlīt palielināt šķirbu, kas veda uz zāli. Viņai izdevās viegli pārkost irdeno sienu, kaut arī pagāja ilgs laiks, kamēr caurums kļuva pietiekami liels. Beidzot viņa varēja izspraukties, ko tā darīja uzmanīgi un ar drebošu sirdi, jo viņa zināja, ka tas maksās dzīvību, ja kāds viņu pamanīs. No cietokšņa nezināmiem dziļumiem atskanēja pamatīga krākšana.

Zālē valdīja neskaidra zila gaisma, kas plūda caur ieeju. Tā ir mēnessgaisma, sprieda Maja un soļoja uzmanīgi uz to pusi, turēdamās pastāvīgi gar sienām dziļajā ēnā. No zāles veda šaura augsta eja uz vārtiem, no turienes nāca nakts debessgaisma. Maja dziļi nopūtās — viņa redzēja lielā bezgalīgā tālē mirdzam pie debesīm vienu zvaigzni. „Ak brīvība," tā domāja.