V. Bonselss - Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Kas to būtu domājis," sacīja mazā Maja, „nē, patiešām, kas to būtu turējis par iespējamu." Bet te viņa ieraudzīja kaut ko, kas to skumdināja līdz sirds dziļumiem.

„Redzi, tur nokrita viena zvaigznīte," tā izsaucās. „Nu tā maldās apkārt un nevar vairs atrast savu vietu pie debesjuma."

„Tas ir jāņtārpiņš," nopietni paskaidroja elfs.

Neraugoties uz savu izbrīnu, Maja tagad pirmo reizi noskārta, kāpēc elfs viņai likās tik mīļš. Viņš nesmējās nekad par tās nezināšanu, bet gan palīdzēja viņas domu trūkumos, kad tā pati nevarēja tikt galā.

„Tie ir savādi dzīvnieciņi," turpināja elfs. „Savu gaismu tie nes visur līdz siltajās naktīs, tādējādi atdzīvinādami tumsu zem krūmāju lapu ceku­liem, kur mēnessgaisma neiespiežas, un tā viegli atrod cits citu. Vēlāk, kad mēs nāksim pie cilvēkiem, tev jāiepazīstas ar vienu no tiem."

Maja vēlējās zināt, kāpēc tā.

„To tūliņ redzēsi," atteica puķu elfs.

Viņi bija jau nonākuši pie kādas lapenes, kura visgarām bija noaugusi ar jasmīniem. Viņi nolaidās tuvu zemei netālu no lapenes, kurā bija dzir­damas klusas balsis. Puķu elfs pamāja kādam jāņtārpiņam. „Esi tik labs," elfs lūdza mazo, „un rādi man drusku gaismas, mums te jātiek cauri tumšajām lapām, lai nokļūtu jfenīnu lapenes iekšienē."

„Bet tu jau gaismo labāk par mani," teica jāņtārpiņš.

„Es arī to pašu saku," teica mazā Maja, gribēdama apslēpt savu uz­traukumu.

„Man jāietinas kādā lapā," sacīja elfs, „citādi mani ieraudzīs cilvēki un izbīsies. Mēs, elfi, rādāmies cilvēkiem tikai sapņos."

„Tā ir cita lieta," teica jāņtārpiņš. „Vari rīkoties ar mani pēc patikas. Darīšu, kas stāvēs manos spēkos. Bet vai tas lielais kustonis, kas tev ir līdzi, nedarīs man ko ļaunu?"

Elfs papurināja galvu, un jāņtārpiņš tūlīt arī tam noticēja.

Tagad puķu elfs rūpīgi ietinās lapā, tā ka viņa baltais tērps nenāca re­dzams. Tad viņš noplūca vienu pulkstenīti, ko tas atrada zālē, un kā bruņu cepuri to uzlika uz saviem vizmojošiem matiem. Redzama bija tikai baltā sejiņa, bet tā bija tik maza, ka grūti nāktos to saskatīt. Nu viņš palūdza jāņtārpiņu sēsties tam uz pleciem un ar spārnu no vienas puses drusku aiz­segt lampiņu, lai gaisma nespiestu acīs. Tad paņēma Majas roku un sacīja: „Tagad nāc. Vislabāk būs tepat pakāpties uz augšu." Mazā Maja, domās kavēdamās pie elfa nostāstiem, jautāja tam, kad tie kāpa pa stīgām uz augšu:

„Vai cilvēki gulēdami sapņo?"

„Ne tikai gulēdami, bet dažreiz tie sapņo, arī būdami nomodā," elfs stāstīja. „Tad tie sēž sevī nogrimuši, galvu mazliet noliekuši, un viņu acis meklēdamas raugās tālumā, it kā tās gribētu ieskatīties pašās debesīs. Viņu sapņi ir visnotaļ skaistāki par dzīvi, un tāpēc mēs viņiem arī rādāmies tikai sapņos."

Bet te elfs pielika sīko pirkstiņu pie lupām, nolieca mazu ziedošu jasmīna zariņu pie malas un pabīdīja Maju drusciņ uz priekšu.

„Skaties lejup," viņš klusi teica, „tur tu ieraudzīsi, ko vēlējies."

Maja ieraudzīja mēnessēnā divus cilvēkus sēžam uz sola. Tie bija jau­nava un jauneklis. Jaunekļa roka bija apkampusi jaunavu un turēja to it kā sargādama; jaunava bija noliekusi savu galvu pie tā kamieša. Viņi sēdēja klusēdami un platām acīm lūkojās naktī. Varētu domāt, ka viņi ir iemiguši, tik klusu bija visapkārt; tikai tālu laukos dzirdēja circeni un pa lapām lēni staigāja mēnesnīca.

Maja ar sajūsmu skatījās meitenes sejā. Lai gan tā viņai izlikās bāla un skumīga, taču tanī bija redzams lielas laimes atspīdums, ko izstaroja it kā apslēpta gaisma. Zeltaini mati, tādi paši kā elfam, gandrīz aizklāja lielās acis, un tajos dusēja vasaras nakts debesu blāzma. No viņas sārtajām

pusatvērtajām lūpām izlauzās grūtsirdīga un tanī pašā laikā laimes pilna nopūta, it kā viņa būtu gatava upurēt visu, kas tai ir, tā vīra laimei, kas viņai sēdēja blakus. Viņa pagriezās pret viņu un, novilkdama viņa galvu pie sevis, iečukstēja tam ko ausī, kas uz tā sejas uzbūra brīnišķīgu smaidu; Majai likās neticami, ka zemes bērns tā varētu smaidīt. No viņa acīm izsta­roja tāda laime un tāds spēks, it kā visa lielā zeme piederētu tam vienam un pasaulē vairs nebūtu ne ciešanu, ne sāpju.

Maja nejuta vajadzību zināt, ko tas atbildēja meitenei. Majas sirds drebēja, it kā cilvēku laime būtu arī viņas daļa.

„To jaukāko, ko manas acis varētu skatīt, esmu redzējusi," noteica viņa. „Tagad es zinu, ka cilvēki visskaistākie ir tad, kad tie cits citu mīl."

Maja pat nezināja, cik ilgi viņa bija tā klusu aiz lapām ķēdējusi. Kad tā apgriezās, jāņtārpiņa gaisma bija nodzisusi, un elfa arī vairs tur nebija.

Pa lapenes izeju pāri laukiem pie horizonta jau bija saredzama sarkana gaismas svītra.

SAULE spīdēja jau augstu pār kokiem, kad Maja otrā rītā pamodās savā meža pilī. No sākuma tai likās, ka pēdējās nakts piedzīvojumi ir tikai skaisti sapņi, bet tad tā tomēr atcerējās, ka vēsā rīta krēslā viņa bija atgriezusies mājās un nu bija jau gandrīz pusdienas stunda. Nē, tā ir bijusi īstenība, nakti viņa ir pavadījusi kopā ar elfu un mēnessgaismā redzējusi cilvēkus, kas sēdēja apkampušies jasmīnu lapenē.

Arā saules tveicē kaisa lapas, pūta silts vējiņš, un Maja dzirdēja insek­tu daždažādās balsis. Ak, ko gan zināja visi tie, un ko zināja viņa! Maja tā lepojās ar saviem piedzīvojumiem, ka nespēja diezgan ātri, kā būtu gribējusi, izkļūt laukā; likās, ka tai no acīm vien visi nolasīs lielo notikumu.

Bet ārpasaulē viss gāja parasto gaitu. Nekas nebija grozījies, un itin nekas neatgādināja zilo nakti. Kukainīši nāca, sveicināja un steidzās tālāk, un pļavā virs raibajām puķu galviņām, kur mirgoja sakaitētais gaiss, valdīja dzīva kustība. Majai piepeši kļuva ļoti sērīgi ap sirdi. Viņa sajuta, ka nav neviena paša uz pasaules, ar ko varētu dalīties kā priekos, tā bēdās. Pie ci­tiem steigties tā arī neuzdrošinājās. „Es gribu laisties uz mežu, tas ir no­pietns un pilns svinīguma un vislabāk piemērots manam garastāvoklim."

Tam, kas ātrumā vienaldzīgi staigā iemītos ceļus, paliks mūžam sveši tumšā meža brīnumi un lielie noslēpumi. Lai tos redzētu, vajadzīgs izlocīt zaru zarus vai arī ļaut skatienam brīvi slīdēt caur krūklenājiem, augsto zāli vai pār biezo sūnu. Zem augu ēnainām lapām, zemes alās un koku dobu­mos, satrupējušu celmu satrūdējušā mizā un izlocīto sakņu cilpās, kas kā čūskas aizlokās pa zemes virsu, tur visur dienu un nakti norisinās rosīga un daudzveidīga dzīve ar saviem priekiem un briesmām, cīniņiem, ciešanām un arī izpriecām.

Mazā Maja zināja no visa tā vēl ļoti maz, kad tā lidoja zem zaļo lapu

jumta starp brūnajiem koku stumbriem. Zem sevis zālē tā vieda šauru taku, kas kā noteikts ceļš veda no biezokņa ārā. Dažbrīd viņai likās, ka saule pazūd aiz mākoņiem, tik zemas kļuva ēnas zem augstajiem lapu kroņiem un biezajiem krūmājiem; tad tā atkal lidoja zaļi zeltītā spožumā uz priekšu pār platlapaino papardīšu mazajiem biezokņiem un ziedošiem krūklenājiem.

Mežs pēdīgi atvēra savus apjumtos pīlāru vārtus, un Maja ieraudzīja bagātīgā saules zeltā plašu rudzu lauku. Starp vārpām spīdēja rudzupuķes un magones. Mazā bite nometās kāda tīruma malā augošā bērza zaros un lūkojās sajūsmināta šinī zelta jūrā, kas šīs mierīgās dienas klusumā atradās tās priekšā. Lauks rādījās nepārredzami plašs ar saviem vārpu viļņiem, ko, mīlīgi pūzdams, sacēla bailīgais vasaras vējiņš, kas negribēja nekur traucēt skaistās pasaules mieru.