V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Zem bērza zariem pār rudziem laidelējās mazi brūni taurenīši un gāja rotaļā „No zieda uz ziedu". Jaunu tauriņu starpā tā ir ļoti iemīļota rotāto. Katrs tauriņš nosēžas uz savas puķes, bet tauriņiem par vienu jābūt vairāk, nekā tuvumā ir puķu. Šis pārpalikušais tad ir vidū par saucēju. Un, kad atskan viņa sauciens, visiem jāceļas un jāmaina vietas. Kas novēlojas un neatrod vairs brīvas puķes, tam jāiet-vidū par saucēju. Tas bija ļoti interEsanti.

Labu laiciņu Maja noskatījās ar lielu patikšanu. „Tādu rotaļu varētu iemācīt arī mazajām bitītēm stropā," domāja viņa. „Mēs to sauktu „Nd šūniņas uz šūniņu". Bet nez vai Kasandra to pieļautu."

Atceroties savu dzimteni, mazo Maju pārņēma piepešas skumjas] Tikko tā gribēja nodoties dziļākām pārdomām, te kāds blakus viņai iesāka:

„Labs rīts. Jūs esat bestija, kā man liekas."

Mazā Maja ļoti iztrūkās un ātri pagriezās pret runātāju.

„Nē, nebūt ne!" teica Maja.

Blakus viņai sēdēja puslode ar septiņiem melniem punktiem uz mugu­ras. Zem šī skaisti spīdošā sarkanbrūnā kupola bija redzama sīciņa melna galviņa spodrām ačelēm, un tālāk Maja saskatīja arī tievas kājiņas, kas smalkas kā diedziņi lūrējās no kupola apakšas un nesa to, cik labi spēdamas. Maju bija uzrunājis šis resnītis. Neskatoties uz savādo ārieni, tas Majai sevišķi patika, jo viņā bija kaut kas piemīlīgs.

„Kas jūs tāds esat?" jautāja Maja. „Es pati esmu Maja no bišu tautas." !

„Vai jūs gribat mani apvainot?" jautāja mazais. „To darīt trūktu iemes­la, to iegaumējiet."

„Man tas nav nācis ne prātā," sacīja Maja izbrīnījusies, „es patiešām nepazīstu jūs."

„Pateikt tā var katrs," teica resnītis. „Bet nākšu jūsu atmiņai palīgā. Lūdzu, skaitiet."

Un mazais sāka lēnām griezties riņķī. „Vai man jāskaita jūsu punkti?" „Jā, laipni lūdzu," teica vaguliņš. „Tur ir septiņi punkti," teica Maja.

„Nu?" jautāja vaguliņš. „Tātad jūs arvien vēl nezināt? Tad es jums pasacīšu. Esmu pēc profesijas dzejnieks, septiņpunktu ģimenei piederīgs, un mans vārds — Aloizs. Cilvēki mani sauc arī par mārīti. Bet tā ir viņu ilarīšana. Bet to jau jūs zināsit katrā ziņā."

Maja neuzdrošinājās sacīt nē, jo baidījās to sāpināt.

„0," iesaucās Aloizs, „es pārtieku no saules gaismas, dienas miera un cilvēku mīlestības."

„Bet vai tad jūs nekā neēdat?" pārsteigta jautāja Maja.

„Kā ne, lapu utis. Jūs ne?"

„Nē," teica Maja, „tas taču ir…"

„Kā tas ir? Kā?"

„Tas nav pieņemts," sacīja nedroši Maja.

„Protams!" izsaucās Aloizs un pūlējās pacelt vienu plecu uz augšu, kas viņam tomēr neizdevās cietā svārka dēļ. „Jūs kā jau mietpilsone darāt tikai lo, kas pieņemts. Mēs, dzejnieki, tā netiktu tālu. Vai jums ir laiks?"

„Jā, protams," sacīja Maja.

„Tad nolasīšu jums priekšā vienu dzeju. Sēdiet mierīgi un aizveriet acis, lai apkārtne jūs netraucē. Dzeju sauc „Cilvēka pirksts". Personīgs piedzīvojums un mans sacerējums. Vai jūs klausāties?"

„Jā," teica Maja, „uzmanīšu katru vārdu."

Cilvēka pirksts

Man tu kādreiz pieskāries, kad es dzīvē laimīgs biju. Apaļš tu un izstiepies. Augšā gludu pamanīju bruņu segu, ieraudzīju, ka tā gan var kustēties; apakšā tu cieši siets.

„Nu?" jautāja pēc brītiņa Aloizs. Acīs tam bija asaras un balss drebēja.

„Cilvēka pirksts mani ļoti aizgrāba," runāja Maja, juzdamās neveikli. Patiesībā viņa zināja daudz skaistākas dziesmas.

„Ko jūs teiksit par formu?" jautāja Aloizs, sērīgi smaidīdams. Viņš bija aizkustināts no lielā iespaida, kādu pats uz sevi bija atstājis.

„Apaļš un izstiepies," teica Maja, „jūs pats jau tā esat dzejojis."

„Es jau runāju par dzejas formu, par tās māksliniecisko formu."

„Ak tā," steidzīgi piebilda Maja, „to es atrodu par ļoti labu."

„Vai ne?" iesaucās Aloizs. „Jūs gribat teikt, ka šī dzeja pieskaitāma labākām, kādas vien jūs pazīstat, un ka jāmeklē tālu, lai atrastu ko līdzīguJ Māksla nedrīkst stāvēt uz vietas. Dzejnieku lielākā daļa aizmirst to. Un kur tad apmēri, vai ne?"

„Protams," runāja Maja, „es ticu…"

„Jūsu nešaubīgā ticība manam talantam, kā jums labpatikās nupat iz-ļ teikties, man liek taisni nosarkt. Lai jums lielais paldies. Bet nu man jāiet, māksliniekam piedien vientulība. Palieciet sveika!"

„Ardievu," teica Maja, kas pat lāgā nezināja, ko šis mazais īsti bija gribējis. „Viņš pats jau gan to zinās," nodomāja viņa. „Liels gan tas nav, bet varbūt vēl augs." Viņa skatījās, cik cītīgi tas rāpjas pa zariņu augšāJ Sīkās kājiņas bija tikko sakatāmas, varēja pat nodomāt, ka tas bīdās uz ma-ļ zlem rullīšiem.

Tad Majas acis vērās atkal uz zeltaino rudzu lauku, pār kuru lidinājās, tauriņi. Tas patika Majai daudz labāk nekā Aloiza Septiņpunkta ražojums*

AK, cik priecīgi sākās šī diena un cik baigi un briesmu pilnai tai bija beigties. Pēcpusdienā pie lielās, vecās ūdens mucas bija notikusi savāda iepazīšanās. Maja sēdēja smaržīgajos pliederu ziedos, kas atspoguļojās vecās mucas klusajā melnajā ūdenī. Augstāk krūmājā sarkankrūtītis dziedāja tik jauki un priecīgi, ka Maja nemaz nevarēja samierināties ar to, ka ar putniem nevar draudzēties. Viņi bija par lieliem un apēda tādu kā biti, tā bija tā lieta. Maja bija paslēpusies baltajā ziedā un klausījās; viņa skatījās tā, ka saules staru asās bultas krita taisni acīs, kad tā izdzirda kādu klusu nopūšamies. Apgriezušies tā ieraudzīja vēl līdz šim neredzētu kukai­ni. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka tam ir katrā pusē, mazākais, simts kāju. Tas bija droši trīsreiz lielāks par viņu, bet šaurs, zems un bez spārniem.

„Ak Kungs!" iesaucās Maja. „Bet tad vajag gan jums varēt skriet."

Svešais to domīgs uzlūkoja.

„Es šaubos," tas runāja, „varēja būt labāk. Man ir par daudz kāju. Zi­niet, kamēr viņas visas iekustina, paiet laiks. Bija laiki, kad es to nezināju, tad es bieži vēlējos vēl kādu pāri klāt. Bet kā Dievam pašam tīk. Kas jūs tāda esat?"

Maja teica savu vārdu.

Svešais paklanījās un pakustināja dažas kājas.

„Mani sauc — Hironīms no simtkājaino ģimenes. Mēs esam sena ģints un modinām visur apbrīnošanu. Nav dzīvnieku, kas varētu uzrādīt tādu skaitu kāju. Nezinu, vai kādam ir vairāk par astoņām."

„Jūs esat pasakaini interesants," sacīja mazā Maja, „un jūsu krāsa ir reti savāda. Vai jums ir ģimene?"

„Nē, nē! Kāpēc gan to?" jautāja simtkājis. „Pie kā tas novestu? Mēs iznākam no oliņas — un ar to tā lieta izbeidzas. Ja mēs nevarēsim paši stāvēt uz savām kājām, kam tad tas vēl būs iespējams?"

„Ir jau pareizi," noteica domīgi Maja, „bet vai tuvinieku nav jums ne­kādu?"

„Nav, mana labā. Es pats uzturu sevi un — šaubos."

„Par ko tad jūs šaubāties?"

„Tas man ir tā iedzimts," atbildēja svešais, „mani māc pastāvīgi šaubas."

Izbrīnījusies Maja to uzlūkoja lielām acīm. Viņa nesaprata, kā viņš to īsti domāja, bet nevēlējās būt uzbāzīga.

„Es šaubos, ka jūs būtu sev atradusi labu uzturēšanās vietu," teica pēc laiciņa Hironīms. „Vai jūs nezināt, kas atrodas tur tanī vītolā?"

„Nē."

„Nu redzat, es jau šaubījos, vai jūs maz to zināt. Tur ir sirseņu pilsēta."

Aiz bailēm Maja tikko nenovēlās no zieda. Tā palika bāla kā līķauts un trīcēdama jautāja, kur tā pilsēta īsti atrodas.