V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Stropā iekļuvušie un aplenktie sirseņi drīz nojēdza, ka par visām lietām tiem jātiek uz priekšu, lai neaizsprostotu ārā palikušajiem savējiem ieeju. Un tad nu vēlās kā cīkstēdamies kamoli uz priekšu pa tumšajām ielām un ejām. Cik pareiza bija bijusi ķēniņienes pavēle, varēja redzēt no tā, ka, kolīdz radās mazliet vieta pie ieejas, tūlīt brāzās pakaļējās kareivju rindas aizsargāt ieeju. Tas bija sen izmēģināts un šausmīgs cīņas paņēmiens, kuru lietoja bites. Tiklīdz kāds sirsenis pie ieejas bija nogur­dināts, arī bites izlikās it kā pagurušas un ļāva laupītājam panākt dziļāk. Bet arvien izdevās tikai šim vienam iekļūt pilsētā, jo, kolīdz spiedās otrais pakaļ, tā ciešas jaunu kareivju daļas metās uz it kā neapsargātiem vārtiem. Un stropā iekļuvušais pretinieks, jau kaujās nogurdināts, redz uz reizi ve­selu rindu spīdošu, vēl kaujā nebijušu bišu kareivju savā priekšā, un pa lielākai daļai tas krīt uz pirmā soļa pret šo pārspēku.

Kaujas saucieni jaucās ar mirēju nāves vaidiem, ievainoto vaimanām, ārprātīgu sāpju pilnu stenēšanu, nāves baiļu un šķiršanās sāpju pārplūstošu. Sirseņu šausmīgie dzeloni bija strādājuši briesmu darbus bi.šu starpā. Cīnītāji, veldamies blāķos uz priekšu, atstāja bruģētu ceļu no mirušām bitēm aiz sevis. Ieslēgtie sirseņi noprata, ka izeja tiem nogriezta, un nezin vai kādam no tiem vēl ieraudzīt dienas gaismu. Un tā nu viņi cīnījās līdz izmisumam. Bet pamazām tie krita cits pēc cita, jo radās viens apstāklis, kas nāca bitēm par labu: ja arī milzeņu spēks neizsīka tik ātri, tad tomēr izsīka viņu inde un dzeloņu dūrieni nebija vairs nāvīgi. Ievai­notās bites zināja tagad, ka tās atveseļosies, un tas deva viņām uzvaras apziņu, kam pievienojās žēlabas par kritušiem, kāpinādamas dusmu spēku.

Pamazām kļuva klusāks. Skaļie sirseņu uzmudinājumi stropa ārpusē neatrada vairs atbalsi pie iebrucējiem.

„Tie visi ir beigti," teica sirseņu vadonis sāpīgās dusmās un sauca cīnītājus prom no vārtiem. Viņu bars bija sašļucis uz pusi. Līdz pat viņiem skanēja sadusmotā bišu stropa dūkoņa.

„Te vajag būt nodevībai," teica atkal vadonis, „bites bija sagatavojušās."

Tie salasījās eglē. Palēnām bija kļuvis gaišāks, un rīta blāzma jau zeltīja liepu galotnes. Skanēja putnu klaigas, un nokrita rasa. Bāli un trīcēdami no cīņas niknuma, kareivji stāvēja ap savu vadoni, kas cīnījās ar sevi, vai klausīt laupīšanas kārei vai prātam. Nē, viņš redzēja, ka tas negāja; visa savējo cilts varēja kļūt iznicināta. Un ar pretīgumu, aizvainotā godkērībā trīcēdams, tas nolēma sūtīt vēstnieku pie bitēm, lai varētu glābt stropā ieslēgtos.

Viņš izvēlējās gudrāko no saviem virsniekiem, kuru tas pazina, un no­sauca to vārdā.

Par atbildi visi klusēja. Tas bija stropā ieslēgto starpā.

Tad vadonis ātri un bailīgi nosauca citu, jo piepeši to pārņēma nāvīgas bailes par savējiem, kuri nebija atgriezušies. Bišu pilsētas trokšņošana bija dzirdama jau no tālienes.

„Steidzies," viņš sauca un deva miera vēstnesim rokā baltu jasmīna lapiņu, „citādi beidzot vēl atnāks cilvēks, un tad esam pazuduši. Saki viņām, ka mēs aiziesim un uz visiem laikiem liksim mierā viņu stropu, ja tikai izdos gūstekņus."

Ziņnesis aizsteidzās, pavēcināja vārtu priekšā savu balto lapu un no­metās uz skrejas dēļa.

Bez kavēšanās ziņoja ķēniņienei, ka ieradies sūt.viis sarunu vešanai, un valdniece nosūtīja pie viņa savu adjutantu. Saņēm usi ziņojumu, ķēniņiene j lika atbildēt:

„Mēs — bites — izdodam kritušos, ja gribat tos ņemt līdzi. Gūstekņi nav ņemti; kas no jūsējiem bija ielauzušies, visi pagalam. Jūsu solījumam neatgriezties mēs neticam. Nāciet, kad gribēdami, nekad jums neklāsies labāk kā šodien, un, ja vēlaties turpināt kauju, atradīsit mūs visus cīņas gatavībā."

Sirseņu vadonis nobālēja, izdzirdis šo ziņojumu. Rokas dūrēs sav­ilcis, tas cīnīja grūtu iekšēju cīņu. Daudz labprātāk viņš būtu sekojis savu karavīru gribai, kuri brēca pēc atriebības. Bet viņa saprāts uzvarēja.

„Mēs nāksim atkal," viņš runāja, zobus sakodis. „Kā tas mums tā varēja notikt? Vai mēs neesam stiprāki un spēcīgāki nekā bišu tauta? Līdz šim man bija izdevies slaveni katrs karagājiens. Kā lai es pēc šīs zaudētās cīņas stājos mūsu ķēniņienes priekšā?" Un, trīcēdams no dusmām, tas pie­bilda: „Kur meklējams iemesls tādam notikumam? Tā var būt tikai nodevība."

Tad ierunājās vecāks sirsenis, kuru skaitīja par ķēniņienes draugu:

„Mēs gan esam stiprāki un varenāki, bet bišu tauta ir vienprātīga un uzticīga. Tas ir liels spēks, kuram neviens nevar pretoties. Neviena bite ne­nodos savu tautu, ikviena kalpo vispirms vispārības labā."

Vadonis lāgā ij neklausījās.

„Gan nāks mana reize. Kas man daļas gar šo sīkpilsoņu gudrību. Esmu laupītājs un gribu ari kā tāds mirt. Bet cīnīties te būtu neprāts. Ko tas līdzētu, ja iznīcinātu visu bišu stropu, bet neviens no mums neatgrieztos?" Pagriezdamies pret ziņnesi, viņš teica:

„Pieprasi kritušos. Mēs ejam."

Par atbildi bija drūma klusēšana. Sūtnis aizlidoja.

„Mums jārēķinās ar jaunu viltību, kaut gan es neticu, ka sirseņiem ir liela kāre cīnīties," teica bišu ķēniņiene, uzklausīdama ienaidnieka lēmumu.

Viņa pavēlēja, lai divas kareivju nodaļas sedz ieeju un lai vasku ga­tavotājas un medus nesējas un rezerves daļas aizgādā no pilsētas kritušos.

Tā ari notika. Pāri līķu kalniem lēni citu pēc cita aizvadīja uz izeju laupītāju līķus un nometa zemē. Drūmi klusēdams, augšā eglē sēdēja sirseņu bars un redzēja krītam zemē citu pēc cita izdzisušos ķermeņus. Tas bija neiz­sakāmu sēru pilns skats, ko apspīdēja uzlecošā saule. Varoņu nāvē kritušie kareivji, skaitā divdesmit viens, sakrita vienā kaudzē zālē zem izglābtās pilsētas. Neviena medus lāsīte un neviens gūsteknis nebija nonācis ienaid­nieka rokās. Sirseņi paķēra savus kritušos un aizlidoja projām, kauja bija beigusies, un bišu tauta bija uzvarējusi.

Bet kādus upurus bija prasījusi šī uzvara! Visapkārt gulēja līķi, ielās un ejās un krēslainās vietās peru un medus krātuvju priekšā.

Stropā bija skumjš darbs. Šinī jaukajā vasaras rītā ar tā puķu ziediem un saules spožumu. Līķi bija jāizvāc un ievainotie jāpārsien un jākopj. Bet, iekams pienāca pusdiena, sākās jau parastais darbs stropā. Bites nesvinēja ne uzvaras svētkus, nedz ar ilgi sēroja par kritušiem. Ikviens nesa savu lep­numu un savas sāpes klusu sevī un gāja pie sava pienākuma un darba. Tā ir savāda tauta, šī bišu tauta.

MAZĀ Maja, izceļoties cīņas troksnim, bija atmodusies no īsā apstul­buma miega. Acumirklī viņa pietrūkās un gribēja mesties laukā, lai piedalītos pilsētas aizstāvēšanā, bet te viņa sajuta, ka spēki tai neklausa un ka viņa nevar sniegt nekādu palīdzību.

Viena karotāju grupa cīnījās Majas tuvumā. Tur bija jauns stiprs sirse­nis, pēc savām zīmotnēm virsnieks, kā Majai likās, kas gluži viens cīnījās pret lielu bišu pārspēku. Kamols lēnām vēlās tuvāk. Maja ar šausmām redzēja, ka viena bite pēc otras palika atpakaļ mirstam. Bet ari milzis nespēja veikt šķēršļus. Pie viņa kājām, rokām un taustekļiem karājās ka­reivju bars, kas ļāvās drīzāk nokauties nekā atlaist to vaļā. Un pirmie bišu dūrieni jau spiedās viņam caur bruņu riņķiem krūtīs. Maja redzēja to no­bālam un sabrūkam zemē mēmi, bez vaidiem — un, cīnīdamies līdz beidzamam, viņš mira savā laupītāja nāvē. Viņš nelūdza žēlastības, bet arī nelādēja neviena.