V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Ai, mūsu ķēniņien!" ierunājās mazā Maja.

Ķēniņiene noliecās uz īsu mirkli pie Majas, un tā dabūja vēl redzēt, ka ķēniņienes sejā iemirdzējās uz brīdi maigums un mīlestība.

„Tev nākas pateicība," sacīja ķēniņiene, „tu izglābi mūs visus, un, lai < arī iepriekš nezin kas būtu nodarīts, tas viss ir izpirkts. Bet nu ej un atpūties, sirsniņ, tu izskaties par daudz vārga, redzi, kā trīc tavas rokas."

„Es labprāt mirtu par tevi."

„Par mums nebēdā. Mūsu valsts iedzīvotāju starpā, kas skaitās tūkstošos, nav neviena, kas nebūtu ar mieru bez apdomāšanās atdot par otru savu dzīvību. Tu vari mierīgi gulēt."

Viņa noliecās un noskūpstīja Maju uz pieres, tad deva zīmi apkalpotājām un pavēlēja rūpēties par Majas atpūtu.

Galīgi zaudējusi spēkus un gribu, bet dziļi aplaimota savā sirdī, Maja ļāvās aizvesties. Šķita, ka dzīvei nav vairs nekā skaistāka ko sniegt. Kā pa sapņiem tā dzirdēja tālumā skaļos skaudros signālus, kā valsts augstmaņi pulcējās ķēnišķīgos apartamentos un pēdīgi dobju tālu sadzirdamu dārdoņu, kas tricināja visu stropu.

„Kareivji! Mūsu kareivji!" blakus viņai čukstēja kalpotāja.

Beidzamais, ko dzirdēja Maja savā mazā klusā kambarītī, kurā to ievietoja atpūsties, bija gar pašām viņas durvīm maršējošo kareivju soļi. Viņa vēl dzirdēja skaidro komandu, drošu un paļāvīgu, bet tad jau pus pa sapņiem, it kā izdzisdama tālē, bija dzirdama vecā kareivju dziesma:

Saule, zelta saulīte,

Vairo labklājību;

Svētī mūsu valdnieci,

Dod mums vienprātību.

BIŠU pilsētā valdīja ārkārtīgs uztraukums. Pat revolūc­ijas dienas to nebija spējušas tādā mērā saviļņot. Strops dūca. Bitītes līdz pat pēdējai dega svētās dusmās pret saviem nāvīgajiem ienaidniekiem, kā arī karstā gribā raidīt visus spēkus pret tiem. Neradās ne samulsums, ne nekārtība, un apbrīnojamā ātrumā visi pulki jau stāvēja gatavībā; katrs skaidri un gaiši zināja savu pienākumu un arī to, kur tas visvairāk noderētu.

Un laika ari vairs nebija gaidīt. Kad uz ķēniņienes pavēli iznāca brīvprātīgie, kas kā pirmie devās aizsargāt skrēju, ieradās ari kā punktiņi žvinkstēdami pirmie izsūtītie vēstneši, ziņodami par sirseņu tuvošanos. Baigās gaidās visi klusēja. Ar dziļu nopietnību, bāli savā lepnumā stāvēja cieši pie ieejas pirmie kareivji trijās slēgtās rindās. Runāts vairs netika, apkārt valdīja kapa klusums. Tikai aizmugurē bija dzirdami virsnieku klu­sie komandas saucieni, kas kārtoja rezerves. Likās, ka stropā visi guļ. Vienīgi pie vārtiem klusu un drudžaini strādāja kāds ducis vasku taisītāju, dabūjušas pavēli pašaurināt ieeju. Kā brīnums nedaudzās minūtēs pacēlās divas biezas vaska sienas, ko nevarētu izpostīt pat stiprākais sirsenis bez lielāka laika patēriņa. Pašā iekšienē bija postenis ķēniņienei, no kura tā varēja labi pārredzēt kaujas lauku. Valdnieces adjutants lielā steigā lidoja šurp un turp. Nu jau bija trešais izlūks atpakaļ. Galīgi aizkusis tas nokrita ķēniņienes priekšā.

„Es esmu beidzamais, kas atgriežas," tas sauca, saņemdams pēdējos spēkus, „citi visi ir beigti."

„Kur sirseņi?" jautāja ķēniņiene.

„Pie liepām," viņš izkliedza un tad nāves bailēs sāka murmināt: „Dzirdiet, dzirdiet! Gaiss skan no milzeņu spārnu vēdieniem!"

Dzirdams tomēr nebija nekas. Tas viņam tikai tā izklausījās, jo viņš at­radās vēl pastāvīgās bailēs, ka tam seko.

„Cik daudz viņu ir?" jautāja stingri ķēniņiene. „Runā klusāk."

„Es saskaitīju četrdesmit," čukstēja izlūks, un, kaut gan ķēniņiene iz­bijās par ienaidnieku lielo skaitu, tomēr tā teica droši un stipri:

„Nevienam no viņiem neredzēt vairs savas dzimtenes."

Kā ļauns pareģojums ienaidnieka nelaimei skanēja šie vārdi no ķēniņienes lūpām, nostiprinādami kareivjos un virsniekos nesalaužamu drošsirdību. Kad nu klusajā rīta gaisā sākumā klusāk, bet tad arvien stiprāk un stiprāk cēlās asa nelaimi vēstoša šalkoņa, kad ap ieeju satumsa un visiem kļuva skaidri dzirdamas šo kukaiņu valstī visnežēlīgāko laupītāju un slepkavu neskanīgās balsis, tad mazo varonīgo bišu sejas nobālēja, it kā bāls gaismas spīdums pārlidotu rindas. Viņas uzlūkoja cita citu acīm kurās jau bija redzama nāve; pirmie pulki zināja, ka nepaies pat minūte — un tie vairs nebūs pie dzīvības.

Tad atskanēja no augšienes mierīga un skaidra valdnieces balss:

„Ļaujiet laupītājiem iebrukt citam pēc cita, kamēr dzirdēsit manu pavēli; tad pirmās rindas lai metas ik pa simtam uz iebrucējiem un pakaļējās rindas aizklāj ieeju. Tādā kārtā mēs sadalīsim ienaidnieka spēkus. Apdomājiet un neaizmirstiet jūs, pirmie, ka no jūsu spēka izturības un drosmes atkarājas visas valsts liktenis. Bet apmierinieties; ie naidnieks krēslā nepamanīs, cik labi esam apbruņojušās, un iebruks neparedzēdams nekā ļauna…"

Viņa apklusa, jo vārtos parādījās pirmā laupītāja galva. Taustekļi uzmanīgi čamdīja apkārtni, knaibles plātījās — asins varēja stāties ritēt — un lēni vilkās milzīgais tīģerlāsotais ķermenis ar saviem stiprajiem spārniem. Bruņas laistījās gaismā, kas spiedās no āra.

It kā tirpas izgāja caur bišu rindām, bet nebija dzirdama neviena vienīga skaņa.

Sirsenis atvilkās drusku atpakaļ, un varēja dzirdēt tā ziņojumu:

„Strops guļ! Ieeja līdz pusei aizmūrēta, un nav neviena sarga. Nezinu vai tā laba vai slikta zīme."

„Laba," atskanēja no ārienes, „uz priekšu!"

Divi milži blakām ielēca iekšā, aiz tiem sekojošie spiedās mirdzoši, strīpaini, bruņoti. Bija baismi tos uzlūkot. Nu jau astoņi laupītāji bija stropā, bet vēl nenāca ķēniņienes pavēle. Varbūt, sastingušai aiz bailēm tai neklausīja vairs balss? Vai tad laupītāji gan neredzēja, ka pa labi un kreisi stāvēja ēnā cieši kopā mirdzošās rindās kareivji, gatavi mirt…

Tad no augšienes skaļi atskanēja:

„Mūžīgās tiesas un taisnības, kā arī valdnieces vārdā — aizstāviet valsti!"

Un troksnis pacēlās gaisā, jo nekad vēl nebija kaujas saucieni tā tricinājuši pilsētas. Rādījās, ka stropam būtu jāsašķīst no šīs satrakotās dūkšanas, un, kur nupat vēl varēja skaidri atšķirt atsevišķus sirseņus, tur tagad ņudzēja un vēlās blāķiem tumši, cieši kamoli. Viens no bišu jauna­jiem virsniekiem bija tikko sagaidījis komandas beigas. Viņš gribēja pir­mais iet uzbrukumā un bija arī pirmais, kas mira. Tas jau labu laiciņu stāvēja sagatavojies lēcienam, trīcēdams kaujas priekā, un, tikko atskanēja pavēles pirmais vārds, tas metās uz priekšu, taisni priekšējā laupītāja nagos, un viņa tievais, bezgala asais dzelonis atrada ceļu starp galvu un krūšu riņķi viņa pretinieka kaklā.

Viņš vēl redzēja, ka sirsenis, neganti iekliegdamies, saliecās gredzenā, uz mirkli izskatīdamies pēc dzelteni melni mirdzošas bumbas, bet tad laupītāja briesmīgais dzelonis jaunajam virsniekam caur krūšu riņķi ie­urbās taisni sirdī, un mirdams tas redzēja sevi un nāvīgi ievainoto ienaid­nieku savējo mākonī. Pārdrošā kareivja varonīgā nāve ielēja visu sirdīs ne­valdāmu laimes sajūtu būt gataviem doties nāvē — un bišu trieciens kļuva par briesmīgu postu iebrucējiem.

Bet sirseņi ir veca, kaujās norūdīta laupītāju tauta, un slepkavošana un laupīšana jau no seniem laikiem ir kļuvusi par viņu nežēlīgu amatu. Ja arī pirmais bišu pretuzbrukums radīja uzbrucēju starpā sajukumu, tad tas tomēr nenodarīja tādu zaudējumu, kā tas būtu iepriekš domāts, jo bišu dzeloņi nespēja caururbties šo milzeņu bruņām un sirseņu spēks un apmēri bija pārāki, ko tie labi apzinājās. Viņu stiprais kaujas sauciens, kas rada šausmas visās dzīvās būtnēs, kuras to dzird, pārspēja bišu kara saucienus. Pat cilvēki baidās no šiem sirseņu biedinājuma saucieniem un labāk izvairās nekā ielaižas neapbruņoti cīņā ar tiem.