V. Bonselss - Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Fridolīns nopūtās un norūpējies sacīja: „Ak, dzīve jau būtu skaista, ja tikai nebūtu dzeņu."

„Jā, jā," piekrita Maja, „tas taisnība, dzenis aprij visu, ko tik dabū rokā."

„Ar to vēl nav diezgan," piebilda Fridolīns, „ja tam kristu par upuri vieglprātīgi radījumi, kuri klaiņo mizas ārpusē, tad es būtu ar mieru teikt: nu labi, grib taču arī dzenis dzīvot. Bet pēc manām domām ir netaisni, ka šis putns vajā dažu labu pat aiz mizas, visslepenākos kaktiņos, dziļi mūsu ejās." _

„Ne," teica Maja, „to dzenis nevar, jo ir par lielu, cik es zinu."

Savilcis uzacis, Fridolīns uzlūkoja Maju un pāris reizes nopietni pamā­ja ar galvu.

Redzams, tas viņam patika, ka viņš zināja ko labāk.

„Par lielu?" jautāja tas. „Nav jau runa par viņa lielumu. Nē, mana mīļā, tas nav lielums, kas mums dara rūpes, bet gan mēle."

Maja lūkojās izbrīnā, un tagad tā dabūja zināt no Fridolīna, ka dzenim ir gara tieva mēle, apaļa kā tārps, asu galu un lipīga. „Viņš var izstiept mēli desmitreiz tik garu kā es," stāstīja ķirmgrauzis, roku vēcinādams. „Domāt, nu tā galā, bet te viņa pastiepjas vēl. Bez sirdsapziņas, kāds viņš ir, tas bīda mēli visās mizas šķirbās un plaisās un domā pie tam: varbūt tur ir kāds iekšā. Pat mūsu kanālos, Dieva vārds, iespiežas šī mēle, un kas vien tai pie­duras, pielīp klāt un tiek izvilkts ārā."

„Ncesmu mazdūšīga, tik tiešām nē," sacīja Maja, „bet šī lieta manī rada lielas bažas."

„Ak, kas tad nu jums nekait ar jūsu dzeloni," teica Fridolīns ne bez

skaudības. „Ikvicns iepriekš apdomāsies, kamēr ļaus sev iedzelt mēlē, pra­siet, kam jūs gribat. Bet ko lai saka tādi kā mēs? Mana māsīca jau to izbaudīja. Mēs pašlaik strīdējāmies par manu sievu, es visu itin labi atmi­nos; mana māsīca ciemojās pie mums un vēl lāgā nepazina mūsu dzīvokļa iedalījumu. Te uz reizi dzirdam dzeni kašājam un klabinām; tas gan bija vicns*no mazajiem. Tas droši vien bija sācis medības no mūsu mājas, jo ci­tādi to dzird jau iepriekš un var pie laika paslēpties. Bet te nu es dzirdu savu nabaga māsīcu tumsā saucam: „FridolIn, es llpu!" Bija vēl sadzirda­ma izmisusi spārdīšanās, tad viss apklusa, un dzenis kala jau blakām. Ar manu māsīcu tā lieta jau bija darīta, viņa bija aprīta. Tās vārds bija Agate."

„Palūkojict, kā man sirds dauzās," klusu sacīja Maja. „Nebūtu jūs visu tik ātri stāstījis. Kas viss ar nenotiek šinī pasaulē!" Un mazā Maja domāja par saviem piedzīvojumiem, kas tai jau bija, un par tiem, kas varbūt vēl stāvēja priekšā.

Fridolīns piepeši sāka smieties.

Maja pārsteigta viņu uzlūkoja.

„Uzmaniet," sauca tas, „tagad rāpjas kokā tas īstais, tas ir gan viens, es jums saku. Redzēsit pati."

Maja sekoja Fridolīna skatienam un ieraudzīja savādu dzīvnieku lēni rāpjamies kokā. Nekad Maja nebūtu varējusi iedomāties, ka ir arī tādi dzīvnieki. Bet lielākas par izbrīnu bija viņas bailes, un tā steidzīgi jautāja Fridolīnam, vai nebūtu jāpaslēpjas.

„Ne domāt," atbildēja ķirmgrauzis, „palieciet mierīgi sēžam un apsvei- ciet it laipni šo kungu. Viņš ir augsti mācīts, un tam patiešām ir lielas zināšanas, pie tam tas ir labsirdīgs un godprātīgs, un, kā jau visi ļaudis ar šādām īpašībām, drusku komisks. Paskatiet, ko viņš dara!"

„Viņš laikam ko pārdomā," teica Maja, nevarēdama beigt brīnīties.

„Viņš cīnās ar vēju," teica Fridolīns un smējās, „kad tikai kājas tam nesapītos."

„Vai tad tic garie pavedieni patiešām ir viņa kājas?" platām acīm jau­tāja Maja. „Līdz.Igu neesmu vēl nekad redzējusi."

Pa tam svešinieks bija pienācis tuvāk, un Maja varēja to apskatīt pamatīgāk. īstenībā izskatījās, it kā tas nāktu pa gaisu, jo mazais ieapaļais ķermenis turējās augstu uz nejēdzīgi garajām kājām, kas kā tievas kustīgas stakles labi atstatu no ķermeņa meklēja uz visām pusēm pieturas. Uzmanīgi taustīdamies, tas soļoja uz priekšu, kā brūns kamolītis šūpodamies uz augšu un uz leju. Kājas bija tik garas un tievas, ka katra atsevišķi nebūtu spējīga noturēt ķermeni, nepieciešamas viņas bija visas; un, tā kā vidū tās bija kleinas, viņas sniedzās tam lielu gabalu pāri.

Maja sasita rokas.

„Tas ir kas neredzēts!" viņa iesaucās. „Bet vai jūs ticētu tam, ka tik tie­vas kājas, smalkas kā mati, varētu būt tā lokāmas un noderīgas, ka tās arī zinātu, kas viņām darāms? Tas ir brīnišķīgi, Fridolīn."

„Ak ko," noteica ķirmgrauzis, „ja ir par ko smieties, pasmejies, un ar to tā lieta cauri."

„To es nelabprāt daru," atbildēja Maja, „daudzreiz tiek smiets par to, ko, kā vēlāk izrādās, mēs vienkārši neesam sapratuši."

Svešinieks bija klāt. Turēdamies uz savām augstajām kājām, tas raudzījās lejup caur visiem saviem asajiem trijstūriem uz Maju un teica: „Labrīt! īsts viesulis, mani kungi, visstiprākais caurvējš, vai ne? Jeb… ko? Vai jūs varbūt būtu citādās domās?" Tas turējās, cik jaudāja.

Fridolīns paslepus smējās, bet mazā Maja pieklājīgi atbildēja, ka tās esot arī viņas domas un tamdēļ arī šodien nelidojot. Tad viņa stādījās priekšā. Svešinieks šķielēja caur savu ceļgalu apakšu uz Maju.

„Maja no bišu tautas," atkārtoja tas, „no sirds priecājos, esmu daudz par jums, bitēm, dzirdējis. Man jāatzīstas, ka katrreiz, stādoties priekšā, jūtos neveikli, jo mūsu plašo ģimeni pazīst pēc dažādiem vārdiem. Mūs sauc gan par audējiem, gan par drēbniekiem, gan par kurpniekiem. Katrā ziņā es piederu zirnekļu šķirai, un mani sauc Hanibals."

Zirnekļa vārdam ir slikta slava mazāko insektu starpā, tāpēc Maja nespēja galīgi apslēpt bailes, atceroties savu gūstu pie zirnekļa; Hanibals tikai nekā no tām nemanīja. Maja domāja — ja vajadzēs, aizlidošu, lai tad noskatās; spārnu tam nav un tīkls atrodas kur citur.

„Esmu norūpējies, ļoti norūpējies," runāja Hanibals, „ar jūsu atļauju, gribu iet mazliet tuvāk, tur aiz tā lielā zara es būtu pasargāts."

„Lūdzu, lūdzu," teica Maja un atbrīvoja ceļu.

Fridolīns atvadījās, bet mazā Maja vēlējās ko tuvāk zināt par Hanibalu. „Kādu to dzīvnieku arī nav uz pasaules," domāja viņa, „arvien vēl atrod kādu jaunu."

Vējš bija mazliet stājies, un saule spīdēja caur koku zariem. Krūmos iedziedājās jau sarkankrūtītis un pildīja mežu ar laimes sajūtu. Maja varēja redzēt putniņu sēžam uz zara un to, kā viņa kakliņš dziedot trīc un kā tas savu galviņu griež pret gaismu.

„Kaut es varētu dziedāt kā sarkankrūtītis," sacīja mazā Maja, „es nosēstos uz kādas puķes un dziedātu no rīta līdz vakaram."

„Tad gan iznāktu kas labs," piebilda Hanibals, „jums ar jūsu dūkšanu."

„Putns izskatās tik laimīgs:," jūsmoja Maja.

„Jūs mīlat fantazēt," teica audējs. „Ja visi dzīvnieki gribētu ko citu, nekā tie var, tad pasaule drīz vien stāvētu ar galvu uz leju. Iedomājieties, ja, piemēram, sarkankrūtītis vēlētos par varēm dzeloni, kaza lidot un medu nest. Tad nāktu galu galā.vēl varde un prasītu tādas kājas kā man."

Majai bija jāsmejas.

„Nē, tā es nedomāju," sacīja tā, „bet skaistai gan vajag būt sajūtai, ka spēj aplaimot visu radību, kā to var putniņš ar savu dziesmiņu. Bet kas tad tas? Kungs, jums jau vienas kājas par daudz. Jums ir septiņas kājas."

Hanibals sarauca pieri un dusmīgi raudzījās savā priekšā.

„Tātad esat gan laimīgi beidzot to pamanījusi," ne visai labā omā viņš sacīja. „Nav vis tā, ka man kāju būtu par daudz, bet taisni vienas trūkst."