V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

„Nesmejieties," iesaucās Maja.

Viņa pavērās sev apkārt. Virs viņas, uz tievas aveņu krūma atvasītes šūpodamies, sēdēja balts tauriņš. Savus lielos baltos spārnus viņš te izple­ta, te sakļāva bez mazākā trokšņa, saules aplaimots. Spārniem bija melni stūrīši, arī pašā vidū bija melni punktiņi — uz katra spārna pa vienam, pa­visam četri. Maja bija jau redzējusi daudz tauriņu, bet nebija vēl iepazinu­sies ne ar vienu. Aizrāvusies no viņa daiļuma, Maja aizmirsa savu īgnumu.

„Ai," viņa sacīja, „varbūt jūs smejaties ne bez iemesla. Vai tā bija blakts?"

Tauriņš piekrizdams pamāja. „Tik tiešām, tā bija blakts," runāja viņš, vēl arvien smaidīdams, „un ar viņām neielaižas nekādās darīšanās. Jūs esat vēl ļoti jauniņa?"

„Nu, gluži tā gan nevarētu teikt," teica Maja. „Bet šādu kukaini gan vēl nebiju sastapusi. Kas nu tā uzvedas."

Tauriņam bija atkal jāsmej.

„Blaktis mīl būt savrup," sacīja viņš, „un, tā kā tās vispār nav iemīļotas, tad viņas mēģina šādā kārtā vērst uz sevi uzmanību. Citādi viņas laikam drīz aizmirstu. Bet šā paliek arī prātā. Katrā ziņā viņas to grib."

„Cik skaisti jūsu spārni," teica Maja, „tik viegli un balti. Vai drīkstu jums stādīties priekšā? Mani sauc par Maju, un es esmu no bišu tautas."

Tauriņš salika abus spārnus gaisā stāvus kopā, tā ka varēja domāt, ka viņam ir tikai viens spārns, mazliet palocījās un teica pavisam īsi:

„Fricis."

Tad tā viņu sauca. Maja nevarēja vien noskatīties viņa spārnos.

„Palidojiet," viņa lūdza.

„Vai lai es laižos projām?"

„Ak nē," atbildēja Maja, „es tikai gribēju redzēt, kā lidojot kustas jūsu baltie spārni, — bet to jau es varēšu redzēt arī vēlāk. Kur jūs dzīvojat?"

„Man nav noteiktas dzīvesvietas," sacīja Fricis, „jo ar to saistās daudz neērtību. Kopš esmu tauriņš, dzīve ir patiešām skaista. Agrāk, kad vēl biju kāpurs, augu dienu nevarēju tikt nost no kāpostu lapām; tur varēja tikai ēst un ķildoties."

„Kā tas saprotams?" vaicāja izbrīnījusies Maja.

„Agrāk es biju kāpurs," atbildēja Fricis.

„Pilnīgi neiespējama lieta," izsaucās Maja.

..Klausieties," teica Fricis un pagrieza abus spārnus pret Maju, „to taču zina katrs, pat cilvēks to zina."

Mazā Maja samulsa galīgi. Vai tiešām pasaulē bija iespējams kaut kas tamlīdzīgs?

„Tad jums jāizsakās skaidrāk," viņa sacīja, Friča vārdus apšaubīdama, „bez tuvākas paskaidrošanas gan es tam neticēšu. To jūs nevarat no manis prasīt."

Tauriņš nosēdās blakus bitītei uz lokana zariņa, un rīta vējš viņus abus lēni šūpoja. Tauriņš stāstīja Majai, kā tas vienudien, būdams par kāpuru, sācis iekūņoties, kamēr vairāk nekas nebijis manāms kā vienīgi brūna kūniņa. „Un pēc nedaudzām nedēļām," stāstīja viņš tālāk, „es pamodos no sava dziļā miega un atbrīvojos no sava apklāja. Es jums, Maja, to nekad nespēšu attēlot, kā var būt ap sirdi, kad pēc tādiem laikiem atkal piepeši ierauga sauli. Man likās, ka es saplūstu ar siltu zeltstaru jūru, un savu dzīvi es tik ļoti iemīļoju, ka dabūju no tam pat sirds klapēšanu."

„To es saprotu," sacīja Maja, „man gāja tāpat, kad pirmo reizi izlaidos no mūsu drūmās pilsētas gaišajā ziedu mirdzumā." Un mazā bitīte palika

Maja un tauriņš

uz bridi klusa, jo tai nāca prātā viņas pirmais lidojums. Bet tad viņai vēl gribējās zināt, kā mazajā kūniņā varējuši izaugt tauriņa lielie spārni.

Fricis viņai to izskaidroja:

„Spārni sakārtoti tik liegi kā ziedlapiņas pumpurā. Kad kļūst gaišs un silts, puķīte plaukst, viņa citādi nevar, un tās lapiņas riešas. Tāpat bija man ar spārniņiem. Kad saule spīd, tad neviens nevar tai pretoties."

„Jā, patiešām," sacīja Maja, „tā tas ir."

Domīga viņa apskatīja balto tauriņu, kā tas tur sēdēja pret zilo debesi zeltītā rīta gaismā.

„Par mums mēdz teikt, ka mēs esot vieglprātīgi," runāja Fricis, „patiesībā mēs esam tikai laimīgi. Jūs neticēsit, cik nopietnās domās esmu par dzīvi."

„Ko tad jūs būtu izdomājis?"

„Domāju par nākamību," atteica tauriņš, „viņa ir tik interesanta. Bet nu gan gribu lidot tur projām uz pļavām, kur kalnu nokares ir pulkstenīšiem un pelašķiem pilnas; tur viss ir vienos ziedos; ziniet, man gribas būt tur."

Maja to saprata; viņi atvadījās un aizlaidās katrs uz savu pusi; baltais tauriņš bez mazākā troksnīša šūpodamies, it kā maigas vēsmiņas nests; mazā Maja ar savu rūpju pilno sanošo dziesmu, ko dzirdam skaistās dienās pār puķēm atskanam un kas pastāvīgi nāk prātā, kad domājam par vasaru.

NETĀLU no tā iedobuma, kuru mazā Maja izvēlējās savam vasaras miteklim, tās pašas priedes mizā dzīvoja ķirmis Fridolīns ar savu ģimeni. Tas bija darbīgs un nopietns vīrs, kas ar lielu rūpību gādāja par savas ģimenes pieaugšanu un šinī nozarē jau bija sasniedzis labas sekmes. Ar lepnumu tas varēja uzskaitīt kādus piecdesmit rosīgus dēlus ar labām izredzēm nākotnē. Katrs no tiem urba koka

mizā savu līkloču kanālu un jutās tur ļoti labi.

„Mana sieva to tā ir iekārtojusi, ka viens otram tie nestāv nekad ceļā," stāstīja Fridolīns Majai. „Mani dēli cits citu nepazīst, jo to dzīves ceļi ne­krustojas."

Maja pazina Fridolīnu jau sen. Zināja ari, ka cilvēki nemīl ne viņu, ne viņa saimi, bet personīgi tā neredzēja iemesla vairīties no viņa, jo Fridolīns pats un viņa ieskati bija patīkami. Rītos, kad mežs vēl snauda un saulīte nebija uzlēkusi, viņa bieži dzirdēja klusus piesitienus un urbšanu, it kā kas klusu tecētu vai arī koks miegā elpotu. Vēlāk viņa atrada smalkus brūnus putekļus, izbīdītus no alas.

Kādu rītu tas agri atnāca pie viņas, kā viņš to bieži vien mēdza darīt, un apjautājās, kā tā labi gulējusi.

„Vai šodien jūs nelidojat?" vaicāja viņš.

„Nē," atbildēja Maja, „ir par daudz vējains."

Un tā ari patiesībā bija. Mežs brāzmoja, nikni un neganti vēja roka kūla tā zarus, tā ka lapiņas no tiem, likās, nupat, nupat aizlidos. Ar katru vēja grūdienu atplaiksnījās drusku gaišāks, un bija iespaids, it kā koki pa­liktu manāmi kailāki. Priedē, kurā mita Fridolīns un Maja, asi gaudodams, svilpa vējš, kas izklausījās tā, it kā koks būtu uztraukts un dusmīgs.

Fridolīns nopūtās. ,.Strādāju visu nakti," tas stāstīja, „kas tad cits at­liek? Jālūko taču tikt uz priekšu. Ar šo priedi neesmu visai apmierināts, vajadzēja apcelt kādu egli." Viņš slaucīja pieri un pasmaidīja.

„Kā labi iet jūsu bērniem?" draudzīgi vaicāja Maja.

Fridolīns pateicās. „Tā lieta kļūst arvien nepārredzamāka," runāja tas vilcinādamies, „bct es dzīvoju cerībās, ka viņiem visiem iet labi."

Aplūkojot šo mazo brūno vīru ar tā krūšu bruņām, kuras izskatījās kā pārāk liela galva, un tā īsajiem, mazliet apcirptajiem spārniem, Majai likās, ka tas varētu atstāt gandrīz komisku iespaidu, lai gan viņa zināja, ka tas ir bīstams kukainītis un pat lielajiem kokiem var atnest lielu ļaunumu. Ja viņi lielos pulkos uzkristu kādam kokam, tad īsā laikā tā zaļās skujas ir pagalam, tam jāsakalst un jāmirst, un nav tam līdzekļu, ar ko aizsargāties pret šiem mazajiem laupītājiem, kas viņam saposta mizu, aiz kuras sulai jāsūcas uz augšu, uz galotni. Stāstīja, ka pat veseli meži krituši viņu lautai par upuri. Domīga raudzījās Maja stāstītājā, un tā pārdzīvoja nopietnu brīdi, iedomājoties, cik nozīmīgs un varens var kļūt šis mazais dzīvnieciņš.