V. Bonselss: Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi

Bija skaisti redzēt, kā tā atspoguļojās ezerā: likās, ka ir divas spāres un ka tās abas kustina savus glāžainos spārnus ātri un neapjaušami, un varēja domāt, it kā ap to plūst gaišs sidraba mirdzums. Tas izskatījās tik skaisti, ka mazā Maja aizmirsa visas savas žēlas par nabaga Ansi Kristapu, kā arī visas briesmas. Viņa sasita rokas un sajūsmā izsaucās:

„Cik skaisti! Cik debešķīgi!"

„Jūs to domājat par mani?" pavisam izbrīnījusies vaicāja spāre, bet tad ātri piebilda: „Jā, mani ir ko redzēt, tas tiesa. Būtu jūs zinājusi, kādā sajūsmā par mani bija cilvēki, kad tie vakar mani ieraudzīja pie strauta, kur arī viņi bija apmetušies."

„Cilvēki?" jautāja Maja. „Kā, jūs esat redzējusi cilvēkus?"

„Protams," atteica spāre, „bet, bez šaubām, jūs visnotaļ interesēs, kā mani sauc; mans vārds ir Šnuka no tīklspārnaino saimes, tuvāk, no spāru saimes."

„Pastāstiet jel ko par cilvēkiem," lūdza Maja, kad spāre bija pateikusi savu vārdu.

Spāre ari likās būt samierinājusies, jo nosēdās Majai līdzās uz lapas, kc mazā bite arī ļāva, jo zināja, ka Šnuka sargāsies nākt tai par tuvu.

„Vai cilvēkiem ir dzelonis?" jautāja Maja.

„Ak Dievs, ko tad viņi ar to iesāktu," stāstīja Šnuka. „Nē, viņiem ir daudz ļaunāki ieroči, un tie ir ļoti bīstami. Nav tāda, kam nebūtu bailes no viņiem. Sevišķi ļauni ir tie mazie, kuriem skaidri var atšķirt abas kājas, sauc par zēniem."

„Vai tie jūs vajā?" jautāja Maja lielā uzbudinājumā, gandrīz bez elpas.

„Jā, vai jums tas neliekas saprotams?" vaicāja Šnuka, pārlaizdama acis pār saviem spārniem. „Reti man ir gadījies sastapt cilvēku, kas nebūtu mani mēģinājis satvert."

„Bet kāpēc gan?" jautāja bailīgi Maja.

„Mēs, redz, esam ļoti pievilcīgas," runāja Šnuka, ar kautrīgu smaidu raudzīdamās slīpi sev priekšā, „cita iemesla es nezinu. Ir bijuši gadījumi, kad mūsu ģimenes ļaudis, kas ļāvušies saķerties, ir pieredzējuši briesmīgākās mokas un pēdīgi pašu nāvi."

„Tie ir likuši apēsti?"

„Nē, nē," teica Šnuka mierinoši, „ne gluži tā. Cik zināms, cilvēki barībai spāres nelieto. Bet cilvēkos dažkārt piemājo kā mūžīga mīkla — slepkavošanas tumšās tieksmes. Tas var rādīties jums neticami, bet patiešām ir zināmi gadījumi, kad cilvēki — zēni — noķertām spārēm izrāvuši spārnus un kājas vienīgi savas izpriecas labad. Jūs šaubāties?"

„Protams, ka šaubos," sašutusi teica Maja.

Šnuka paraustīja savus vizuļojošos plecus, un viņas seja izskatījās veca no lielas atziņu bagātības.

„Ak, kaut jel drīkstētu reiz būt atklāta," teica tā nobālusi un bēdīga, „man bija brālis ar labākām izredzēm nākotnē, bet drusciņ vieglprātīgs un, par nožēlošanu, ļoti ziņkārīgs. Viņš nāca rokās zēnam, kas tam nemanot uzmeta garā kātā piestiprinātu tīklu. Sakiet pati — kam nāktu kas līdzīgs prātā?"

„Nē," atbildēja mazā Maja, „par kaut ko līdzīgu es neesmu nekad domājusi."

Šnuka to uzlūkoja.

„Tad tam apsēja ap krūtīm spārnu starpā melnu virvi, lai spārnos pacel­ties tam būtu iespējams, bet pavisam aizlidot nebija nekādas iespējamības. Katrreiz, kad mans nabaga brālis domājās atguvis brīvību, tam bija jāredz, ka minētā virve visnežēlīgākā veidā to rauj atpakaļ zēna varā."

Maja tikai galvu vien kratīja.

„Nedrīkstu to sev stādīties priekšā," viņa bēdīgi čukstēja.

„Ja dienā nedomāju, tad droši, ka naktī sapņošu par to," turpināja Šnuka. „Par daudz visa kā sanāca tanī reizē kopā. Beidzot mans brālis no­mira." Šnuka dziļi nopūtās.

„No kā viņš mira?" jautāja Maja patiesā līdzjūtībā. Šnuka tūliņ nevarēja atbildēt; lielas asaras sāka birt un lēni ritēt pār vaigiem.

„Viņu iebāza kabatā," šņukstēja viņa, „to neviens nevar izturēt."

„Kas tas ir?" jautāja bailīgi Maja, lāga nejaudādama uzreiz tik daudz jauna un ļauna saprast un visā iedziļināties.

„Kabata," skaidroja Šnuka, „ir kā pieliekamais kambaris, kas atrodas

cilvēkam ārējā ādā. Bet, ko jūs domājat, kas vēl cits tur bija atrodams? Ak, cik briesmīgā sabiedrībā vajadzēja pavadīt manam brālim beidzamos mūža mirkļus. Tas jums nekad nevar nākt prātā."

„Nē," teica Maja drebošā balsī. „Man tas ne… varbūt medus?"

„Nē, nē," atteica Šnuka ļoti svarīgi un bēdīgi. „Medu jūs reti kad atradīsit cilvēku kabatās. Es jums teikšu, kas tur bija: tur bija varde, kaba­tas zobens un dzeltens kālis. Nu?"

„Šausmīgi," čukstēja Maja, „kas tas ir — kabatas zobens?"

„Cilvēkam tas ir zināmā mērā mākslīgs dzelonis. Tā kā daba viņam šo ieroci nav devusi, tad tas viņu atdarina. Varde, paldies Dievam, taisījās jau izlaist garu. Tā bija bez vienas acs, ar pārlauztu kāju un izmežģītu žokli. Bet, kolīdz kabatā parādījās mans brālis, varde ar savu greizo muti iešņācās:

„Kolīdz es izveseļošos, tā tūlīt bez kavēšanās jūs aprišu." Pie tam viņa šķielēja ar savu atlikušo aci uz nelaimīgo klātpienācēju. Šim skatam cietuma krēslā vajag būt bijušam pavisam briesmīgam. Mans brālis zaudējis samaņu, kad drīz pēc visa tā no negaidīta satricinājuma tas ticis piespiests pret vardi, tā ka viņa spārni pielipuši pie mirējas aukstās, mitrās miesas. Ak, kur lai ceļas vārdi šo šaumu pareizai attēlošanai."

„Kā jūs visu to zināt?"

„Vēlāk zēns aizsvieda manu brāli un vardi projām, kad viņam sāka gribēties ēst un viņš meklēja kāli, lai to apēstu. Es atradu viņus abus zālē guļam, jo manu uzmanību pievilka mana brāļa saucieni pēc palīga. Bet es paspēju vairs tikai uzklausīties sava brāļa stāstu un aizspiest tam acis. Viņš apķērās ar roku man ap kaklu un, atvadoties uz visiem laikiem, noskūpstīja. Tad viņš mira bez bailēm un vaimanām kā mazs varonis. Kad beidzamo reizi nodrebēja viņa sa­

lauztie spārni, es to apklāju ar ozola lapām un uzmeklēju uzziedējušu lauka neļķi, lai tās zilais zieds novīstu par godu manam brālim uz viņa kapa kopiņas. „Ar Dievu, dusi saldi, mazo brālīt!" es atvadījos un aizlidoju klusajā vakarā pretī abām sarkanajām saulēm, jo saule bija redzama divkārši — pie vakara debess un ezerā. Tik skumjas un svinīgas sajūtas laikam gan nevienam nav bijis. Vai jūs ari esat ko bēdīgu piedzīvojusi? Tad stāstiet to man labāk citu reizi."

„Nē," teica Maja, „līdz šim laikam es patiesībā esmu vienmēr priecīga bijusi."

„Tad jūs varat pateikties Dievam," noteica Šnuka mazliet vīlusies.

Maja apjautājās, kas noticis ar vardi.

„Ak tā," sacīja Šnuka, „tā droši vien saņēma nāvi, kādu bija pelnījusi. Kā viņa varēja izrādīt tik daudz cietsirdības un baidīt mirēju. Viņa gan mēģināja toreiz aizbēgt, bet, tā kā viņai viena kāja un arī viena acs nedar­bojās, tad viņa nemitīgi lēkāja uz riņķi. Tas bija ļoti komisks skats. „Tā jūs drīz vien atradis svētelis," es tai uzsaucu pirms aizlidošanas."

„Nabaga varde," skuma mazā Maja.

„Bet lūdzu," runāja spāre ne bez sašutuma. „Jūs ejat par tālu. Vardi žēlot nozīmē apgriezt savus pašas spārnus. Jūs, redzams, esat viena neapzinīga persona."

„Tas jau viss var būt," atteica Maja, „bet man ir ļoti sāpīgi redzēt otru ciešam."

„Ko nu," mierināja Šnuka, „tur vainīga jūsu jaunība, bet gan jau mācīsities, tikai nezaudējiet dūšu, draudziņ. Bet tagad man laiks doties saulītē. Šeit ir pamatīgi vēss. Sveiki!"

Klusi nostrinkšķēja; iezibējās tūkstoš gaišas krāsas, vieglas, piemīlīgas, līdzīgas ūdens strūkliņu un caurspīdīgu dārgakmeņu vizmojumam.