— Nieki! Ņemt lopus un citu ko tamlīdzīgu—tā nav laupīšana, bet zādzība,— sacīja Toms Sojers.— Mēs neesam zagļi. Tas mums nepiestāv. Mēs esam lielceļu laupītāji. Maskējušies aizturēsim pasta ratus un ceļotāju karietes uz lielceļa, nogalināsim šos ļaudis un atņemsim viņiem pulksteņus un naudu.
— Vai mums šie cilvēki vienmēr jānogalina?
— Protams. Tas ir vislabākais. Daži speciālisti domā citādi, bet vairums atzīst, ka labāk ir viņus nogalināt, atskaitot dažus, kurus atvedīsim šeit, uz alu, un turēsim gūstā, līdz viņi izpirksies.
— Izpirksies? Kas tas ir?
— Es nezinu. Bet tā mēdz darīt. Esmu to lasījis grāmatās, un tāpēc arī mums tā jādara.
— Bet kā lai to darām, ja nezinām, kas tas ir?
— Vienalga, mums tas jādara. Es taču jums saku, ka par to rakstīts grāmatās. Vai jūs gribat rīkoties citādi, nekā stāstīts grāmatās, un visu sajaukt?
— Jā, tas jau skan varen smalki, Tom Sojer, bet kā, pie joda, mēs piespiedīsim šos ļaudis izpirkties, ja nezinām, kā viņi to var izdarīt? To es gribēju izprast. Kā tu to saproti?
— Es nezinu. Bet varbūt paturēt viņus gūstā līdz izpirkšanai nozīmē turēt viņus šeit tik ilgi, līdz viņi nomirst?
— Jā, varbūt gan. Tā ir atbilde. Kāpēc tad to neteici tūlīt? Mēs viņus turēsim gūstā, līdz viņi nomirs, ja neizpirksies. Bet tad gan tie būs mums uz kakla — aprīs mums visu ēdienu un ik brīdi mēģinās aizbēgt.
— Ko tu runā, Ben Rodžers! Kā viņi var aizbēgt, ja pie viņiem stāvēs sardze, kas tūlīt viņus nošaus, tiklīdz viņi pakustēsies?
— Sardze? Jā, tas tik ir jauki! Tad kādam jāsēž visu nakti klāt bez miega, lai tikai viņus apsargātu. Manuprāt, tā ir muļķība! Kāpēc kāds nevar paņemt rungu un piespiest viņus izpirkties, tiklīdz atvedam viņus šurp?
— Tāpēc, ka grāmatās tā nav rakstīts. Ben Rodžers, vai tu gribi rīkoties, kā pienākas, vai negribi? Saprati? Vai tu domā, ka cilvēki, kas raksta grāmatas, nezina, kā vajag rīkoties? Vai tu domā, ka vari viņus pamācīt? Nebūt ne! Nē, ser, mēs liksim viņiem izpirkties parastā veidā.
— Labi, man nav nekas pretim, tomēr es saku, ka tas ir muļķīgs paņēmiens. Saki — vai mēs nogalināsim arī sievietes?
— Zini, Ben Rodžers, ja es būtu tāds muļķis kā tu, tad vismaz nerunātu. Nogalināt sievietes! Nē, nekad nevienā grāmatā tas nav rakstīts. Sievietes jāaizved uz alu, pret viņām jāizturas vienmēr pieklājīgi, mazpamazām viņas tevī iemīlas un vairs negrib atgriezties mājās.
— Ja tā, tad piekrītu, bet neredzu arī te nekādas jēgas. Drīz vien mūsu ala būs pilna kā piebāzta ar sievietēm un gūstekņiem, kas gaida izpirkšanu, un te vairs nebūs vietas laupītājiem. Bet turpini vien, es neko vairs neteikšu.
Mazais Tomijs Bārns bija iesnaudies, un, kad zēni viņu uzmodināja, viņš ļoti sabijās, raudāja un brēca, ka gribot iet mājās pie mātes un negribot vairs kļūt par laupītāju. Visi viņu izsmēja un sauca par brēkuli un zīdaini, tas viņu tā sadusmoja, ka viņš solījās tūlīt aiziet un izstāstīt visus noslēpumus. Bet Toms iedeva viņam piecus centus, lai viņš klusētu, un sacīja, ka visiem jāiet mājās un jāsatiekas nākamajā nedēļā, un tad varēs kādu aplaupīt un nogalināt. Bens Rodžerss teica, ka viņš varot iziet no mājām tikai svētdienās, tāpēc vēlētos sākt laupītāja gaitas nākošajā svētdienā, bet visi zēni iebilda, ka būtu bezdievīgi to darīt svētdienā, un Bena priekšlikumu noraidīja. Visi nolēma sanākt kopā pēc iespējas ātrāk un nosacīt pirmo darbības dienu. Tad ievēlēja Tomu Sojeru par pirmo bandas vadoni un Džo Hārperu par viņa palīgu, un pēc tam visi gājām mājās.
Uzrāpos uz šķūņa jumta un ielīdu pa logu īsi pirms ausmas. Mans jaunais apģērbs bija nopilināts ar sveču taukiem un smiltīs apvārtīts, un es pats biju piekusis kā suns.
Otrā rītā dabūju krietnu brāzienu no vecās mis Votsonas par savu apģērbu, bet atraitne nerājās, tikai notīrīja sveču taukus un mālzemes pikas un izskatījās tik bēdīga, ka nolēmu kādu laiku būt rātns, ja vien to spēšu. Tad mis Votsona ievilka mani nomaļā istabā un lūdza Dievu, bet no tā nebija nekāda labuma. Reiz viņa man ieteica lūgt Dievu katru dienu, tad es dabūšot visu, ko lūgšot. Bet tā nebija. Es jau mēģināju. Kādreiz dabūju makšķeres auklu, bet bez āķiem. Un bez āķiem tā man nederēja. Mēģināju trīs vai četras reizes izlūgties āķus, bet manas lūgšanas neiedarbojās. Beidzot lūdzu mis Votsonu, lai viņa palūdz manā vietā, bet viņa nosauca mani par muļķi. Viņa tomēr nepaskaidroja, kālab esmu muļķis, un es to nekādi nevarēju izdibināt.
Vienreiz apsēdos mežā un ilgi domāju par tām lietām. Ja cilvēks var iegūt visu, ko viņš no Dieva lūdz, kāpēc tad mācītājs Uinns nevar atgūt naudu, ko pazaudējis uz cūkām? Kāpēc atraitne nevar atgūt savu nozagto sudraba šņaucamās tabakas dozi? Kāpēc mis Votsona nespēj uzbaroties? Nē — es teicu pats sev — no tā nekas nevar iznākt. Pastāstīju savas domas atraitnei, un viņa atbildēja, ka cilvēks ar lūgšanām varot iegūt tikai «garīgus labumus». To es nespēju saprast, bet viņa man paskaidroja savu vārdu nozīmi — man esot jāpalīdz citiem cilvēkiem un jādara viss citu cilvēku labā, un jādomā vienmēr par citiem, nevis par sevi. Tad jau man savās domās jāpiemin arī mis Votsona!
Aizgāju mežā un ilgi pārdomāju, taču neatradu viņas uzskatos neko labu — tas bija izdevīgi tikai citiem cilvēkiem, tāpēc beigās nolēmu, ka vairs par to neraizēšos, bet izmetīšu šīs domas no galvas.
Dažreiz atraitne noveda mani savrup un sāka stāstīt par Dieva žēl sirdību tā, ka man vai siekalas sāka tecēt, bet tad atkal nākamajā dienā mani sagrāba mis Votsona un visu apgrieza otrādi. Es nopratu, ka ir divējādas Dieva žēlastības, man, nabaga zēnam, ļoti patika atraitnes Dieva žēlastība, bet, ja nācās izbaudīt mis Votsonas Dieva žēlastību, tad nebija nekāda glābiņa. Es visu atkal pārdomāju un nolēmu, ka paļaušos uz atraitnes Dieva žēlastību, ja vien viņš mani pieņems, lai gan netiku gudrs, kāpēc gan lai viņš izturētos pret mani labāk nekā agrāk, jo es taču biju tāds muļķis un negodīgs, un zemu ļaužu.
Mans tēvs nebija redzēts vairāk nekā gadu, un man tas bija tīri pa prātam, es nevēlējos viņu vairs satikt. Viņš mani vienmēr mēdza pērt, kad bija skaidrā un varēja mani nogrābt; tāpēc tai laikā, kad viņš parādījās šeit, es slapstījos mežā. Nesen viņu atrada noslīkušu, divpadsmit jūdžu attālumā no pilsētiņas, upes augštecē,— tā ļaudis stāstīja. Viņi vismaz domāja, ka slīkonis esot bijis viņš — viņa augumā, noskrandis, ar neparasti gariem matiem, tieši kā mans tēvs, bet seju nebija varējuši pazīt, tā tik ilgi gulējusi ūdenī, ka tai vairs nav bijis cilvēka līdzības. Ļaudis stāstīja — viņš esot peldējis ūdenī uz muguras. Viņu izvilka krastā un tur apbedīja. Bet es biju priecājies par agru, jo nejauši kaut ko atcerējos. Es labi zināju, ka noslīcis vīrietis ūdenī nepeld uz muguras, bet uz mutes. Tālab zināju, ka slīkonis nebija mans tēvs, bet sieviete vīrieša drēbēs. Man atkal kļuva baigi, jo domāju, ka vecais atkal pārradīsies, un to es nevēlējos.
Veselu mēnesi mēs šad tad spēlējām laupītājus, bet beidzot es atteicos. Tāpat darīja visi zēni. Mēs nevienu nebijām ne aplaupījuši, ne nogalinājuši, tikai ākstījāmies. Izbrāzāmies no meža un uzklupām cūku dzinējiem un sievām, kas ratiņos veda dārzeņus uz tirgu, bet nevienam nenovilkām ādu. Toms Sojers dēvēja cūkas par «zelta stieņiem», kāļus un citas saknes par «dārgakmeņiem», tad atgriezāmies alā un lielījāmies ar saviem darbiem, un stāstījām, cik daudz ļaužu bijām nogalinājuši un ievainojuši. Bet es tur neredzēju nekādas jēgas.
Читать дальше