Marks Tvens: Haklberija Fina piedzīvojumi

ne?

Viņš sacīja:

— Patiesi esmu pārsteigts. Vai kaut kas noticis?

— Lūdzu, ņemiet naudu,— es atbildēju,— un neko nejautājiet — tad man nevajadzēs melot.

Viņš kādu brīdi pārdomāja, tad sacīja:

— Man šķiet, ka es saprotu. Tu gribi man uzticēt savu mantu — nevis atdot. Tā ir pareiza doma.

Tad viņš kaut ko uzrakstīja uz papīra, pārlasīja un sacīja:

— Redzi —te stāv rakstīts: nododu pārziņā. Tas nozīmē, ka man tavs īpašums it kā jāpērk un par to tev jāmaksā. Te tev būs viens dolārs. Paraksties.

Es parakstījos un aizgāju.

Mis Votsonas nēģerim Džimam piederēja savelts spalvu kamols dūres lielumā, ko viņš bija izņēmis no vērša vēdera, un ar to viņš mēdza burties. Džims teica, ka šajā kamolā sēžot kāds gars, kas visu zinot. Tāpēc vakarā aizgāju pie viņa un pastāstīju, ka mans vecais atkal ieradies, ka esmu redzējis viņa pēdas sniegā. Gribēju zināt, ko viņš nolēmis darīt un vai viņš paliks šeit. Džims izvilka spalvu kamolu, kaut ko nomurmināja, tad pacēla to gaisā un nosvieda uz grīdas. Tas nokrita diezgan stingri, aizripoja tikai nelielu sprīdi. Džims pamēģi­nāja vēl, tad vēl vienu reizi, iznākums bija tas pats. Džims nometās uz ceļiem, piespieda savu ausi pie spalvu kamola un klausījās. Bet nekas nelīdzēja, viņš teica, ka gars negribot runāt. Dažreiz viņš negribot runāt bez naudas. Teicu, ka man ir vecs viltots ceturtdaļdolārs, bet nederīgs, jo misiņš mazliet spW cauri sudrabam, un, kaut arī misiņš nebūtu redzams, neviens to neņemtu pretī, jo tas ir pārāk netīrs — gluži taukains. (Nolēmu neko neteikt par dolāru, ko dabūju no tiesneša.) Piebildu, ka tas ir slikts naudas gabals, bet varbūt spalvu kamols to pieņems un nepamanīs starpību.

Džims naudas gabalu paostīja, tad iekoda tajā, paberzēja un teica, ka iedošot to spalvu kamolam par īstu naudu. Viņš pārgriezīšot nevārītu kartupeli, ielikšot tajā naudu un paturēšot tur visu nakti, tad nākošajā rītā misiņš nebūšot redzams, arī taukainie netīrumi pazudīšot, un ikviens cilvēks pilsētiņā šādu naudu pieņemšot, nerunā­jot jau par spalvu kamolu. Es jau agrāk zināju, ka kartupelis tā iedarbojas, bet biju to aizmirsis.

Džims palika ceturtdaļdolāru zem kamola, nometās zemē un atkal klausījās. Šoreiz kamols gribēja atbildēt. Tas varot man atklāt visu manu likteni, ja es vēloties. Es teicu — lai tik klāj vaļā. Tad spalvu kamols stāstīja kaut ko Džimam, un Džims stāstīto pateica man. Viņš sacīja:

— Tavs vecais vēl nezina, ko viņš darīs. Dažbrīd viņš domā, ka ies projām, tad atkal domā, ka paliks šeit. Vislabākais ir nelikties ne zinis un ļaut, lai vecais iet savu ceļu. Ap viņu lido divi eņģeļi. Viens ir balts un mirdzošs, otrs melns. Baltais liek viņam īsu brīdi rīkoties pareizi — tad iejaucas melnais un visu sagandē. Neviens cilvēks nevar pateikt, kurš viņu beidzot pievāks. Bet tev veiksies labi. Tev dzīvē būs lielas raizes un arī liels prieks. Dažreiz tevi ievainos, tu būsi slims, bet ikreiz atkal kļūsi vesels. Tavā dzīvē ielidināsies divas meitenes—viena gaišmate, otra tumšmate. Viena bagāta, otra na­baga. Tu sākumā precēsi nabago, pēc tam bagāto. Izvairies cik spēdams no ūdens, uzvedies godīgi, jo ir teikts, ka citādi tu tiksi pakārts.

Kad šai vakarā aizdedzināju sveci un uzkāpu augšā savā istabā, tur visā godībā sēdēja mans vecais!

Es aiz sevis aizvēru durvis. Tad pagriezos — un tur viņš sēdēja. Man parasti bija no viņa bailes, viņš man tik bieži ģērēja ādu. Manuprāt, es ari tagad biju izbijies, bet pēc pirmā satraukuma sapratu, ka esmu maldījies, elpa man aizrāvās tāpēc, ka viņš te bija ieradies tik negaidīti. Vēlāk sajutu, ka manas bailes nav tik lielas, lai par tām galvu lauzītu.

Tēvam bija gandrīz piecdesmit gadu, un tā arī viņš izskatījās. Viņa garie mati nokarājās sapinkājušies un taukaini, varēja redzēt, kā caur tiem spīdēja acis, it kā viņš sēdētu aiz vīnogulāju stīgām. Mati bija melni, bez sirmuma, tāda pati arī garā, izspūrusī vaigu- bārda. Viņa seja, cik tā bija redzama, šķita bez krāsas, gluži balta, ne tāda kā citiem cilvēkiem, bet tik balta, ka uzskatot kļuva nelabi un piemetās zosāda,— balta kā koku krupis vai zivs vēders. Un drēbes — tās bija vienkārši skrandas, cits nekas. Tēvs sēdēja, pārlicis kāju pār kāju, vienai kājai zābaks bija saplīsis un caurumā rēgojās divi pirksti, kurus viņš šad tad pakustināja. Viņa cepure gulēja uz grīdas — veca, melna platmale ar noļukušām malām un iebuksnītu dibenu.

Es stāvēju un skatījos uz viņu, viņš sēdēja un skatījās uz mani, mazliet atgāzies ar visu krēslu.

Es noliku sveci. Ievēroju, ka logs ir vaļā, tātad viņš bija ielīdis, uzkāpjot uz šķūņa jumta.

Viņš mani apskatīja no galvas līdz kājām. Tad teica:

— Ļoti smalks apģērbs. Tu laikam domā, ka esi varen liels kukainis, ko?

— Varbūt jā, varbūt ne,— es atbildēju.

— Tā tu ar mani nerunā,.— viņš teica.— Esi ieņēmis sev galvā visādus niķus, kamēr es biju projām. Būs tevi jānoceļ no tā augstā stāvokļa, lai ar tevi tiktu galā. Esi izglītots — stāsta — tu protot lasīt un rakstīt. Tu domā, ka tagad esi labāks par savu tēvu, tāpēc ka viņš to nevar? Es tev šīs domas izdzīšu. Kas tev iestāstīja, ka tu vari noņemties ar šādām muļķībām, ko? Kas to darīja?

— Atraitne. Viņa man to lika.

— Atraitne? Un kas iestāstīja atraitnei, ka viņa var bāzt savu degunu tur, kur viņai nav nekādas teikšanas?

— Neviens nekad nav viņai neko iestāstījis.

— Labi, tad es mācīšu viņai, kā jāiejaucas citu dzīvē! Un dzirdi — tu aiziesi no skolas, saprati? Es parādīšu cilvēkiem, ko no­zīmē sakūdīt puiku, lai viņš uzpūstos pret tēvu un iztaisītos labāks par viņu. Ja es tevi noķeršu, ka tu muļķojies tajā skolā, tad tu redzēsi! Tava māte neprata ne lasīt, ne rakstīt līdz savai nāvei. Neviens ģimenē to neprata līdz pašai nāvei. Es arī neprotu, un te tu stāvi,

uzpūties kā tītars. Es neesmu tas vīrs, kas tādas lietas pacieš. Tagad gribu dzirdēt, kā tu lasi.

Paņēmu grāmatu un sāku kaut ko lasīt par ģenerāli Vašingtonu un kariem. Kad biju skalā balsī lasījis pusi minūtes, viņš izrāva man grāmatu no rokām un izsvieda to pa logu. ?

— Tā ir!— viņš iesaucās.— Proti gan. Es vēl šaubījos, kad tu man stāstīji. Bet tagad klausies: izbeidz šos niķus! Es to necietīšu. Es tevi uzmanīšu, kundziņ! Un, kad noķeršu tevi skolā, krietni noģērēšu ādu. Tā es tevī iedzīšu dievticību. Ko tu neteiksi par tādu dēlu!

Viņš paņēma mazu bildīti zili dzeltenās krāsās, kurā bija redzamas dažas govis un zēns, un jautāja:

— Kas tas tāds?

— To man iedeva par labu mācīšanos.

Tēvs saplēsa bildīti un teica:

— Es tev došu kaut ko labāku — krietni pa ādu.

Viņš sēdēja rūkdams un ņurdēdams kādu minūti, tad sacīja:

— Vai tu esi iesmaržinājies frantiņš, ko? Viņam ir gulta, gultas drēbes, spogulis un paklājs uz grīdas — un tēvam jāguļ pie cūkām ģērētavas sētā. Ko tu neteiksi par tādu dēlu! Bet varu saderēt, ka galu galā tev izdzīšu šos niķus. Tavai lielmanībai nav gala — stāsta — tu esot bagāts. Ko? Kā tad ir?

— Ļaudis melo, tas ir viss.

— Paklau — kā tu runā ar mani? Manai pacietībai ir mērs — nepārbaudi to. Esmu pilsētā jau divas dienas, un neko citu ļaudis nerunā kā vien to — tu esot bagāts. Es to dzirdēju arī lejāk pie upes. Tāpēc atnācu. To naudu tu man salūko uz rītu — man tā vajadzīga.