Marks Tvens: PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Marks Tvens

3. izdevums

No angļu valodas tulkojusi - Eiženija Turkina

RĪGA «LIESMA» 1986

Rātnajiem, mīļajiem bērniem Sūzijai un Ķlērai Klemensām šo grāmatu sirsnīgā mīlestībā

veltī tēvs.

Rakstu šo stāstu tā, kā man to stāstīja kāds cilvēks, kas to bija dzirdējis no sava tēva, un pēdējais atkal no sava tēva, kam to stās­tījis viņa tēvs, — un tā tālāk un tālāk pa­gātnē, vairāk nekā pirms trīssimt gadiem, ar­vien tēvi to stāstījuši saviem dēliem, un tā tas saglabājies paaudžu paaudzēs.

Var būt, ka šie notikumi ir vēsturiski fakti, var būt, ka tie ir tikai leģenda, teiksma. Varbūt viss tā no­ticis, varbūt arī ne, bet tā varēja notikt.

Iespē­jams, ka tajos laikos gudrie un mācītie ticēja šai teiksmai, bet iespējams, ka vienīgi nemā­cītā un vienkāršā tauta tai ticēja un mīlēja to.

Jo žēlsirdība …

tā divkārt aplaimo; Tā svēt! to, kas dod, un to, kas ņem;

Visvarenāk tā atmirdz valdniekos *

Un grezno monarhus daudz vairāk nekā kronis.

Šekspīrs, «Venēcijas tirgotājs»,

Vecajā pilsētā Londonā sešpadsmitā gadsimta otrajā ce­turksni kādā rudens dienā nabadzīgajā Kentiju ģimenē pie­dzima puisēns, par kura piedzimšanu neviens nepriecājās. Tajā pašā dienā bagātajā Tjudoru dzimtā arī piedzima pui­sēns, par kuru visi priecājās un kuru gaidīja visa Anglija. Anglija tik ļoti pēc viņa ilgojās, tā cerēja uz viņa piedzim­šanu, ka tagad, kad viņš beidzot bija piedzimis, visi vai prātu zaudēja aiz prieka. Cilvēki, kuri tik tikko viens otru uz ielas pazina, apkampās, skūpstījās uri raudāja aiz prieka. Sī diena bija visiem īsta svētku diena: augsti un zemi, bagāti un na­bagi '— visi caurām dienām un naktīm līksmoja, dziedāja, dejoja un dzēra. Dienā Londona izskatījās ļoti pievilcīga: uz visiem balkoniem un jumtiem plīvoja raibi karogi, pa ielām

virzījās svinīgi gājieni. Naktī skats bija vēl lieliskāks: uz visiem ielu stūriem dega gaiši ugunssārti, ap kuriem dziedā­dami un klaigādami pulcējās ļaužu pūļi. Visā Anglijā runāja tikai par jaunpiedzimušo Edvardu Tjudoru, Velsas princi 1 . Jaunais princis pa to laiku gluži mierīgi gulēja zīdā un atlasā, nenojauzdams, kādu uztraukumu viņš sacēlis visā zemē, gluži vienaldzīgs pret to, ka ievērojamākie lordi un lēdijas viņu apmīļoja un uzraudzīja. Bet par otra puisēna — Toma Kentija — piedzimšanu, kurš gulēja ietīts netīrās skrandās, visā Anglijā nerunāja neviens, izņemot nabadzīgo ģimeni, kurai ar to uzvēlās jauna nasta.

Pagāja daži gadi.

Londona jau skaitīja savas pastāvēšanas piecpadsmit gadsimtus, un tiem laikiem tā bija liela pilsēta. Tajā dzīvoja ap simttūkstoš iedzīvotāju, daži pat apgalvoja, ka divtik daudz. Ielas bija ļoti šauras, līkas un netīras — sevišķi tajā pilsētas daļā netālu no Temzas tilta, kur dzīvoja Toms Ken- tijs. Nami bija no koka, pie tam otrais stāvs tika būvēts pla­tāks par pirmo, trešais stāvs izbīdīja savus elkoņus pāri otra­jam vēl vairāk uz ielas pusi, tā ka, jo augstāk nāca nams, jo tas kļuva platāks. Namu stiegrojumu veidoja resni baļķi, kurus lika krustiski, starpas aizpildīja ar dēļiem un plankām, ko savukārt apklāja ar apmetumu, bet pašus baļķus nokrā­soja, lūkojoties pēc īpašnieka gaumes, sarkanā, zilā vai melnā krāsā, kādēļ nami izskatījās ļoti dekoratīvi. Logus taisīja šau­rus, rāmji ar mazām rombveida rūtiņām bija verami uz ār­pusi, iekārti cilpās tāpat kā durvis.

Namelis, kurā dzīvoja Toma tēvs, atradās ļoti netīrā, «aklā» ieliņā pie Pudingleinas, un šo ieliņu sauca par Atkri­tumu laukumu. Tas bija neliels, pussagruvis; nedrošs name­lis, kurā cita pie citas dzīvoja nabadzīgas ģimenes. Kentiju ģimene mitinājās vienā istabā ceturtajā stāvā. Istabas kaktā tēvam un mātei bija ierīkots kaut kas gultai līdzīgs, turpretim

'Velsas princis — Anglijas troņmantnieka tituls.

Toms, viņa vecāmāte un divas māsas, Betija un Nanija, ne­pazina tādu" ierobežojumu: viņu rīcībā bija visa grīda, un viņi varēja gulēt, kur to atrada par labāku. Viņiem piederēja ari divu trīs segu skrandas un daži klēpji satrunējušu salmu, taču, lai arī kā mēs gribētu, šīs mantas nevaram saukt par gultu. Rītos viss tika samests kaut kur kaktā vienā kaudzē, bet vakarā katrs izvēlējās guļvietai to, ko nu vajadzēja.

Betija un Nanija bija labsirdīgas piecpadsmit gadus vecas meitenes, dvīņumāsas, taču apbrīnojami netīras un noskran- dušas, pie tam pilnīgi nemācītas. Uz mata tāda pati bija arī viņu māte. Toties tēvs ar vecomāti bija tīrie sātani. Katrā iz­devīgā gadījumā viņi piedzērās, dzērumā mūžīgi kāvās savā starpā vai ar citiem, kas gadījās pa kājām; vai nu piedzēruši, vai skaidrā prātā abi cita nekā nedarīja kā lamājās un lādē­jās. Džons Kentijs pārtika no zagšanas, vecāmāte — no uba­gošanas, un bērnus viņi izaudzināja par ubagotājiem, nevarē­dami tos izrrtācīt par zagļiem.

Tumšo ļautiņu vidū, kuri apdzīvoja minēto namu, mita arī vecs, labsirdīgs garīdznieks, ko karalis bija padzinis no amata un mitekļa ar dažiem grašiem pensijas mēnesī. Viņš bieži sasauca bērnus kopā un paslepeni mācīja viņus uz labu. Endrū tēvs iemācīja Tomam arī lasīt, rakstīt un mazliet latī­niski. Viņš A labprāt būtu mācījis arī Kentiju meitenes, taču tās atteicās, baidīdamās no draudzenēm, kuras, pats par sevi saprotams, izsmietu viņas par tādu nepiedienīgu gudrību.

Viss Atkritumu laukums bija gluži tāds pats lapseņu midze­nis kā nams, kurā mita Kentiju ģimene. Dzeršana, lamuvārdi, kaušanās un ķildas te pastāvīgi atkārtojās caurām naktīm, bieži vien līdz rīta gaismai. Pārsista galva bija tikpat parasta lieta kā bads. Un tomēr Toms nebija nelaimīgs bērns. Tiesa, rei­zēm viņam gāja ļoti plāni, bet to viņš nesajuta; citiem At­kritumu laukuma bērniem neklājās labāk, un Toms domāja, ka tam tā jābūt. Vakaros, kad zēns atgriezās tukšām rokām, viņš jau zināja, ka vispirms tēvs viņu lamās un sitīs un pēc tam viņu grābs rokā ļaunā vecāmāte; zināja, ka naktī, kad visi būs aizmiguši, viņa māte, kas pati cieta badu, tumsā pie­nāks un klusām pabāzīs viņam sakaltušu maizes garozu vai kādas druskas, ko atrāvusi no savas mutes un paglabājusi vi­ņam, nelūkojoties uz to, ka jau dažu labu reizi vīrs viņu bija pieķēris pie tāda veida nodevības un nesaudzīgi sitis.

Nē, Toms nebūt nebija nelaimīgs, viņš pavadīja laiku pat diezgan jautri, sevišķi vasarā. Viņš lūdzās dāvanas tikai tik daudz, lai izbēgtu pērienam, jo likumi pret ubagošanu toreiz bija ļoti stingri un par to bargi sodīja. Lielāko tiesu laika viņš pavadīja, klausoties Endrū tēva brīnišķīgos nostāstus un pasakas par milžiem un lauvām, par pundurīšiem un bur­vjiem, par apburtām pilīm, par lepniem prinčiem un karaļiem. Zēna galva bija visu šo brīnumu pilna, un bieži naktīs, guļot tumsā uz cietiem, smirdošiem salmiem piekusis, izsalcis un sasists, viņš aizmirsa sāpes un bēdas, domās aizlidodams uz krāšņajām pilīm, kur dzīvoja izlutināti prinči. Pamazām viņu sagrāba kādas ilgas, kas to neatstāja ne dienu, ne nakti, — kaut jel reizi redzēt pašam savām acīm īstu princi! Viņš mēģi­nāja par to ierunāties saviem biedriem, Atkritumu laukuma puikām, bet tie viņu izsmēja un ņirgājās tik nežēlīgi, ka Toms nekad un nevienam par to vairs neieminējās.