Marks Tvens: PRINCIS UN UBAGA ZĒNS

Ejot gar noliekušos grezni tērpto galminieku rindām, Toma sirds sažņaudzās arvien vairāk. Tagad viņš bija pār­liecinājies, ka ir gūsteknis un viņam, nabaga nespēcīgam, at­stātam princim, uz visiem laikiem jāpaliek šajā apzeltītajā sprostā, ja vien pats dievs par viņu neapžēlosies un neatdos viņam brīvību.

Un, lai arī kurp viņš pagrieztos, pastāvīgi viņa acu priekšā rēgojās slavenā hercoga Norfolka nocirstā galva, pazīstamā seja un acis, kas, kā viņam likās, pārmetoši viņu uzlūkoja.

Cik skaisti bija viņa agrākie sapņi, bet cik briesmīga īste­nība!

Toms tika novests parādes zālē un nosēdināts krēslā. Taču viņš jutās ļoti neveikli, sēžot visu šo ievērojamo augstmaņu klātbūtnē, kuri pie tam bija daudz vecāki par viņu un aug­stas kārtas. Viņš gan lūdza tos apsēsties, bet viņi tikai god­bijīgi palocījās vai nomurmināja kādu atvainošanos un palika tāpat stāvot. Kad Toms uzstāja, lai viņi apsēžas, viņa «tēvo­cis» grāfs Hertfords iečukstēja viņam ausī:

— Lūdzu, milord, nepastāvi pie sava! Viņiem neklājas sē­dēt tavā klātbūtnē.

Sajā brīdī pieteica lordu Sentdžonu. Tas ienācis palocījās pret Tomu un sacīja:

— Mani sūta viņa augstība karalis sevišķā uzdevumā. Vai jūsu karaliskajai augstībai nelabpatiktos atlaist visus klāteso­šos, izņemot milordu grāfu Hertfordu?

Redzēdams, ka Toms ir apjucis un nezina, ko darīt, Hert­fords atkal viņam iečukstēja un paskaidroja, ka viena rokas mājiena pietiek, viņš var arī nerunāt, ja nevēlas. Kad svīta bija atstājusi zāli, lords Sentdžons teica:

— Viņa augstībai, pamatojoties uz svarīgiem valstiskiem iemesliem, labpaticies pavēlēt, lai viņa augstība princis visiem spēkiem censtos apslēpt savu slimību, kamēr tā pāries un princis kļūs atkal tāds kā agrāk. To ievērojot, viņa augstība princim pavēl neviena priekšā nenoliegt, ka viņš ir īsts prin­cis, dižās Anglijas troņmantnieks; ievērot savu karalisko cieņu un bez kādām ierunām pieņemt no seniem laikiem noteiktos — viņa stāvoklim piedienīgos — goda un pazemīgas uzticības pierādījumus. Viņa augstība pavēl princim ne ar vienu neru­nāt par savu iedomāto zemo izcelšanos un par pagājušo grūto dzīvi, kuras ainas radījusi slimība viņa pārpūlētajās smadze­nēs. Viņa augstība pavēl princim pielikt visus spēkus, lai va­rētu saņemties un atsaukt atmiņā tos cilvēkus, ko viņš pa- 2inis, bet, ja tas neizdotos, tad saglabāt mieru, nekādi neiz­rādīt pārsteigumu vai kā citādi likt manīt savu aizmāršību. Oficiālo pieņemšanu gadījumos vai arī valsts lietās, ja prin­cim rastos šaubas par to, kas sakāms vai darāms, viņam nav jāizrāda savs apmulsums ziņkārīgo acīm, bet jāgriežas pēc padoma pie lorda Hertforda vai arī pie manis, sava padevīgā kalpa, kuriem karalis pavēlējis būt prinča rīcībā un viņam kalpot, kamēr šo pavēli atcels. Tāda ir valdnieka griba, kurš līdz ar to sūta jūsu augstībai sveicienus un lūdz dievu, lai tas savā žēlastībā jūs ātrāk izdziedinātu un tagad un mūžos dāvātu jums savu svētību.

Beidzis runāt, lords Sentdžons zemu palocījās un atgāja pie malas.

— Karalis tā pavēlējis! Neviens nedrīkst neizpildīt viņa pavēles vai, ja tās nepatīk, veikli izgrozīt pēc sava prāta. Karaļa griba tiks izpildīta, — Toms svinīgi teica.

— Kas attiecas uz viņa augstības pavēli par grāmatām un tamlīdzīgām nopietnām lietām, — lords Hertfords piezī­mēja, — tad vai jūsu augstībai nelabpatiktos izklaidēties ar kādu rotaļu, lai nenogurtu līdz banketa sākumam un nekai­tētu savai veselībai?

Toms nesaprašanā paskatījās uz runātāju, bet, pamanījis lorda Sentdžona līdzcietīgo skatienu, pietvīka.

— Atmiņa atkal jums neklausa, un jūs brīnāties, — lords Sentdžons sacīja. — Bet neuztraucieties, tas ir nieks, un viss pāries, tiklīdz jūsu veselība uzlabosies. Milords Hertfords runā par banketu Sitijā, kurā jums jāpiedalās, kā viņa aug­stība karalis to apsolīja pirms diviem mēnešiem. Tagad, pro­tams, jūsu augstība to atceras?

— Es diemžēl to biju gluži piemirsis, — Toms nedroši teica un atkal nosarka.

Sajā brīdī pieteica lēdiju Elibazeti un lēdiju Džeinu Greju. Abi lordi zīmīgi saskatījās. Hertfords steidzās uz durvīm prin­cesēm pretim, un, kad tās gāja garām, viņš tām iečukstēja:

— Es jūs lūdzu, lēdijas, ja jūs viņa augstības rīcībā pa­manāt kādas dīvainības, neizrādiet to! Nebrīnieties arī par viņa aizmāršību, diemžēl tas tagad ar viņu bieži notiek — pat tīrā nieka dēļ.

Pa to laiku lords Sentdžons iečukstēja Tomam:

— Es jūs lūdzu, ser, neaizmirstiet viņa augstības gribut Mēģiniet atcerēties, ko varat, un izliecieties, ka atcera­ties pat to, ko nevarat! Neļaujiet princesēm nojaust, ka esat kļuvis citāds! Jūs zināt, cik ļoti viņas jums pieķērušās, tādēļ velti neapbēdiniet. Kā pavēlēsiet, ser, — vai lai mēs ar jūsu tēvoci aizejam vai paliekam?

Toms ar rokas mājienu un klusiem vārdiem lūdza tos pa­likt. Viņš jau mazliet bija apradis ar savu stāvokli, pie tam neliekuļotā vientiesībā bija cieši apņēmies izpildīt karaļa gribu, cik labi varēdams.

Tomēr, nelūkojoties uz visu piesardzību, princešu saruna ar troņmantnieku drīz pieņēma diezgan bīstamu virzienu. Toms ne vienu reizi vien jau bija gatavs sevi nodot un atteikties no grūtās lomas, ko viņš bija uzņēmies. Taču vienmēr viņu izglāba princeses Elizabetes apbrīnojami smalkais takts vai arī vērīgo lordu viens otrs it kā nejauši laikā teikts vārds. Reiz mazā lēdija Džeina Tomu gluži apmulsināja.

— Vai jūs šodien apmeklējāt viņas augstību karalieni, mi- lord? — viņa jautāja.

Toms apjuka, vilcinājās un jau nolēma atbildēt uz labu laimi, kad lords Sentdžons ar veikla galminieka apķērību, kurš pieradis dažādi izlocīties grūtākos gadījumos, steidzīgi at­bildēja viņa vietā:

— Kā ne, milēdij, un, runājot par viņa augstības karaļa veselības stāvokli, viņas augstība karaliene princi ļoti uz­mundrināja — vai ne tā, milord?

Toms apjucis nomurmināja kaut ko piekrītošu, juzdams, ka pamati zem kājām sāk grīļoties.

Kad saruna skāra karaļa pavēli uz laiku pārtraukt Toma mācības, lēdija Džeina iesaucās:

— Cik žēl! Jums bija tik labas sekmes! Tikai nebēdājieties daudz, tas jau nebūs uz ilgu laiku! Katrā ziņā jūs vēl paspē­siet kļūt tikpat izglītots un lielisks valodu pratējs kā jūsu tēvs.

— Mans tēvs! — gluži aizmirsies Toms laida vaļā. — Tēvs jau pat angļu valodu lāgā neprot, tā ka dažreiz varbūt tikai cūkas aizgaldā saprot, ko viņš grib teikt, bet citās zinībās…

Sajā acumirklī puisēns uztvēra lorda Sentdžona brīdinošo skatienu, aprāvās pusvārdā, nosarka un klusā balsī skumji no­beidza:

— Man atkal ir nelabi — domas jūk… Es patiesi negri­bēju sacīt nekā apvainojoša par viņa augstību karali.

— Ak, milord! — princese Elizabete sacīja, godbijīgi, bet maigi saņemot abās plaukstās «brāļa» roku. — Neuztraucie­ties, jūs neesat vainīgs — visam par iemeslu jūsu slimība.

— Cik maigi tu proti mierināt, skaistā lēdija! Sirds dzen mani tev pateikties, ja iedrošinos tā sacīt, — Toms izjusti sa­cīja.

Reiz nebēdne lēdija Džeina izmeta pret Tomu kādu vien­kāršu teikumu grieķu valodā. Arī šoreiz Elizabetes asajam skatienam nepalika apslēpts Toma bālais vaigs, kas liecināja, ka bulta nav trāpījusi mērķi, un viņa gluži mierīgi atbildēja Toma vietā labskanīgā grieķu valodā un tūliņ novadīja sarunu uz citām lietām.