MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

MARKS TVENS

VĒSTULES NO ZEMES

LATVIJAS VALSTS IZDEVNīECĪBA RĪGĀ

1964

Sastadijis F. Garkavenko Tulkojusi Ilga Melnbārde

RADITĀJS sēdēja Tronī un domāja. Viņam aiz mugu­ras pletās bezgalīgais debesu jums, kas laistījās gaismas un krāsu spožumā, priekšā kā siena pacēlās Izplatījuma melnā nakts. Viņš slējās līdz pašam zenītam kā varens, stāvs kalns, un Viņa dievišķā galva spīdēja debesu augstumos kā tāla saule. Pie Viņa kājām stāvēja trīs milži, kas salīdzinājumā ar Viņu šķita tīrie knišļi, — tie bija erceņģeļi, kuru galvas sniedzās Viņam līdz potītēm.

Beidzis domāt, Radītājs teica:

— Esmu apdomājis. Jel raugiet!

Viņš pacēla roku, un no tās izšļāca žilbinoša uguns strūkla — miljons milzīgu sauļu, kas pāršķēla tumsu un aizlidoja arvien tālāk un tālāk līdz pat pašām atstatākajām Izplatījuma malām, kļūdamas arvien mazākas un nespodrākas, kamēr beidzot atgā­dināja dimanta naglu galviņas, kas mirdzēja pie neizmērojamās Visuma velves.

Pēc stundas Lielā padome tika atlaista.

Satriekti un domīgi erceņģeļi devās projām no Troņa pavēņa un uzmeklēja klusu kaktiņu, kur varētu brīvi parunāties. Tikai neviens no visiem trim nesteidzās sākt, kaut arī ikkatrs nepacie­tīgi gaidīja, lai kāds to darītu. Visi gaužām ilgojās apspriest dižo notikumu, bet negribēja izteikt savas domas, iepriekš neuz­zinājuši pārējo viedokli. Tā sākās bezmērķīga, stomīga saruna par niekiem, kura garlaicīgi vilkās, nevezdama ne pie kāda gala, kamēr beidzot ercenģelis Sātans, saukdams talkā visu savu vī­rišķību — un tās viņam netrūka, — ķērās vērsim pie ragiem. Viņš teica:

— Milordi, mēs zinām, par ko gribējām runāt, šurp atnā­kuši, tad nu atmetīsim izlikšanos un sāksim. Ja tāds ir Padomes uzskats…

— Kā tad, kā tad, — pateicīgi izsaucās Gabriels un Miķelis.

— Lieliski, tad nu turpināsim. Mēs bijām apbrīnojama darba liecinieki — šai ziņā mēs tātad būtu vienis pratis. Kas attiecas uz tā praktisko vērtību — ja tam tāda ir, — tad šis jautājums uz mums personiski neattiecas. Mēs varam domāt par to, ko gribam, bet tas arī ir viss. Balss tiesību mums nav. Es uzskatu, ka Izplatījums bija labs arī tā agrākajā veidā un turklāt visai noderīgs. Auksta, tumša un patīkama vieta, kur dažkārt varēja atpūsties no pārāk maigā debesu klimata un to apnicīgā krāš­ņuma. Taču tie visi ir sīkumi, kam nav nozīmes. Jaunievedums, varen lielisks jaunievedums ir — nu, kas tas ir, kungi?

— Mehānisks, automātisks un pats sevi regulējošs likums, kas izgudrots un ieviests, lai vadītu sauļu un pasauļu miriādes, kuras griežas un joņo cita par citu ātrāk.

— Tieši tā! — piebalsoja Sātans. — Ievērojiet, ka tā ir ko­losāli pārsteidzoša ideja! Neko tamlīdzīgu Augstākais Saprāts vēl nekad nav radījis. Likums — Automātisks Likums, precīzs un negrozāms likums, kas visu garo mūžību neprasa ne uzrau­dzību, ne labojumus, ne pārkārtojumus! Viņš teica, ka šie neskai­tāmie milzu ķermeņi nekad nebeigšot šķelt tuksnesīgo Izplatī­jumu, neiedomājamā ātrumā traukdamies pa gigantiskām orbī­tām un tomēr nekad nesadurdamies, nepagarinādami un nesa­īsinādami sava apgrieziena laiku pat par sekundes simtdaļu divos tūkstošos gadu! Tas jau ir tas jaunais un lielākais no vi­siem brīnumiem — šis Automātiskais Likums Un Viņš deva tam nosaukumu — DABAS LIKUMS un sacīja, ka dabas Likums ir «DIEVA LIKUMS» — divi vienas un tās pašas parādības no­saukumi, kurus var likt vienu otra vietā.

— Jā, — piebilda Miķelis, — un Viņš teica, ka ievedīšot Da­bas Likumu — DIEVA LIKUMU visos savos īpašumos un tam piemitīšot visaugstākā vara, ko neviens nedrīkstēšot aizskart.

— Un vēl viņš teica, — piemetināja Gabriels, — ka ar laiku radīšot dzīvniekus un ari tos pakļaušot šā Likuma varai.

— Jā, — sacīja Sātans, — es Viņu dzirdēju, tikai nekā ne­sapratu. Kas tas ir — «dzīvniekus», Gabriel?

— Kā ta lai es to zinu? Kā lai jebkurš no mums to zinātu? Tas ir jauns vārds.

(Paiet tris gadsimti pēc debesu laika, kas līdzinās simt mil­joniem gadu pēc Zemes laika. Ienāk Eņģelis Izsūtāmais.)

— Milordi, Viņš taisa dzīvniekus. Vai jums nelabpatiktu nākt paskatīties?

>

Viņi aizgāja, ieraudzīja un apmulsa. Dziļi apmulsa — un Radītājs to ievēroja un teica:

— Vaicājiet, es atbildēšu.

— Dievišķais! — teica Sātans, zemu paklanīdamies. — Kam tie domāti?

— Tie ir eksperimenti Morāles un Uzvedības jomā. Lūkojie­ties uz viņiem un mācieties.

Viņu bija tūkstošiem, visi rosmes pilni, visi aizņemti, ļoti aizņemti — galvenokārt cits cita vajāšanā. Izpētījis vienu no viņiem ar spēcīga mikroskopa palīdzību, Sātans sacīja:

— šis lielais zvērs nogalina vārgākos dzīvniekus, Dievišķais.

— Tīģeris — jā. Viņa dabas likums ir niknums. Viņa dabas likums ir Dieva likums. Tīģeris nevar tam neklausīt.

— Tātad, pakļaujoties tam, viņš neizdara nekādu nozie­gumu, ak Dievišķais?

— Nē, viņš ir pilnīgi nevainīgs.

— Bet šis zvēriņš ir ļoti lēnīgs, ak Dievišķais, un iet nāvē nepretodamies.

— Trusis — jā. Viņam trūkst drosmes. Tāds ir viņa dabas likums — Dieva Likums. Un šim likumam jāpakļaujas.

— Tātad būtu netaisni prasīt, lai trusis rīkojas citādi, nekā daba viņam liek, un turas pretī, ak Dievišķais?

— Jā. Ne no vienas būtnes nevar prasīt, lai tā rīkotos pre­tēji savam dabas likumam — Dieva Likumam.

Sātans vēl ilgi taujāja, bet pēc tam teica:

— Zirneklis nogalina mušu un apēd to; putns nogalina zir­nekli un apēd to; lūsis nogalina zosi; un … vārdu sakot, viņi visi nogalina cits citu. Skaties, kur gribi, vienas slepkavības. So radī­jumu ir bezgala daudz, un viņi tikai slepkavo, slepkavo un slep­kavo, visi viņi ir slepkavas. Un visi viņi ir nevainīgi, ak Die­višķais?

— Viņi ir nevainīgi. Tāds ir viņu dabas likums. Bet dabas likums vienmēr ir Dieva Likums. Un tagad … verieties … rau­gieties! Jauns radījums, turklāt šedevrs — Cilvēks!

Un radās bariņi, pūļi, miljoni sieviešu, vīriešu, bērnu.

— Un ko tu ar viņiem darīsi, ak Dievišķais?

— Ielikšu katrā atsevišķā indivīdā dažādās pakāpēs un no­krāsās visas tās daudzveidīgās Tikumiskās īpašības, kas pa vie­nai iedalītas visiem mēmās dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, — drosmi, gļēvulību, niknumu, lēnprātību, godīgumu, taisnīgumu, izmanīgumu, nodevību, augstsirdību, nežēlību, nekrietnību, ļaun­prātību, miesas kārību, žēlsirdību, līdzjūtību, sirdsskaidrību,

egoismu, maigumu, godprātību, mīlu, naidu, zemiskumu, cilde­numu, uzticību, viltību, patiesīgumu, melīgumu, — katra cilvē­ciska būtne saņems visas šīs īpašības, un no tām veidosies viņas daba. Dažos lieliskās, cildenās īpašības uzveiks ļaunās, un tādus sauks par labiem cilvēkiem, citos valdīs sliktā iedaba, un tos sauks par sliktiem cilvēkiem. Verieties… raugieties … viņi pazūd!

— Kurp viņi dodas, ak Dievišķais?

— Uz Zemi — kā viņi, tā visi viņu brāļi dzīvnieki.

— Bet kas ir Zeme?

— Bumbiņa, ko es radīju pirms divām ērām, vēl vienas ēras un vēl pusēras. Jūs redzējāt to pasauļu un sauļu eksplozijā, kad tās izšļāca no manas rokas, tikai nepievērsāt tai uzmanību. Cil­vēks ir eksperiments, un pārējie dzīvnieki — otrs eksperiments. Laiks rādīs, vai bija vērts ar viņiem ķēpāties. Demonstrācija bei­gusies. Varat iet, milordi.