MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Sis fakts raksturo dievu spilgtāk par spilgtu. Viņš visus šos neliešus radīja un viens pats bija atbildīgs par viņu uzve­dību. Neviens atsevišķs cilvēks nāvi nebija pelnījis, kaut gan iznīcināt viņus visus, protams, būtu bijis prātīgi, jo lielākais no­ziegums jau bija pati viņu radīšana, un dot viņiem iespēju vairo­ties arī turpmāk nenozīmēja neko citu kā padarīt šo noziegumu vēl smagāku. Tai pašā laikā tomēr pieļaut izņēmumu mīluļiem bija gan negodīgi, gan arī netaisni — noslīcināt vajadzēja vai nu visus līdz pēdējam, vai vispār nevienu.

Bet nē, tas viņam nebija pa prātam; viņam gaužām gribējās atstāt pusduci vaislai. Ka arī jaunā cilvēce kļūs tikpat draņķīga, viņš nespēja paredzēt, jo Visuredzošs ir tikai paša reklāmās.

Dievs izvēlējās glābšanai Noasu un tā ģimeni un visus pārē­jos cilvēkus sataisījās nomaitāt. Viņš izgatavoja šķirsta pro­jektu, un Noass to realizēja. Ne dievs, ne Noass agrāk tādas ierīces nebija būvējuši un neko no tām nesajēdza, tā ka varēja sagaidīt patiešām ko sevišķu. Cerības nepievīla. Noass bija zem­kopis un, zinādams gan, kādam nolūkam šķirsts vajadzīgs, to­mēr nepavisam nespēja novērtēt, vai paredzētie apmēri atbilst visām uzstādītajām prasībām (protams, tie neatbilda), un uz­skatīja par labāku ar saviem padomiem neuzbāzties. Dievība nezināja, ka šķirsts ir par mazu, un darbojās tikai tālāk uz labu laimi bez kādiem precīziem mērījumiem. Beigu beigās kuģis iz­nāca tik šaurs, ka nebija ko domāt ietilpināt tur visu nepiecie­šamo, un pasaule vēl šobaltdien dabū no tā ciest.

Noass uztaisīja šķirstu. Viņš -centās būvēt to, cik labi vien varēja, taču daudz ko no paša būtiskākā pameta neuztaisītu. Šķirstam nebija ne stūres, ne buru, ne kompasa, ne sūkņu, ne jū­ras karšu, ne lotauklu, ne enkura, ne kuģa žurnāla, ne apgaismo­juma, ne ventilācijas; kas attiecas uz -kravas telpām — tās taču bija pašas galvenās, — tad, jo mazāk par tām runās, jo labāk. Pēc plāna šķirstam bija jāmētājas pa jūru vienpadsmit mēne­šus, tātad vajadzēja nodrošināties ar tādu saldūdens daudzumu, cik ietilptu divos šādos braucamrīkos, taču papildu šķirsts ne­tika pagādāts. Palu ūdeni izmantot nevarēja: bija paredzēts, ka puse no tā būs sāļa, un tādu žurgu nevar dzert ne cilvēki, ne sauszemes dzīvnieki.

Jebšu jāglābj bija ne vien cilvēka modelis, bet arī pārējo dzīvnieku sērijveida ražošanas modeļi. Jo, redziet, kad Ādams Paradīzes dārzā apēda ābolu un iemācījās augļoties un vairo­ties, citi dzīvnieki, noskatīdamies no viņa, arī apguva šo Māk­slu. Viņi rīkojās ļoti gudri, ļoti veikli, jo tā izdabūja no ābola visu, kas tajā bija derīgs, augli nenogaršodami un tāpēc neap- lipdami ar postīgajām Tikumiskajām Jūtām, kuras ir ikvienas netikumības cēlonis.

NoāSS sāka vākt kopā dzīvniekus. Viņam vajadzēja dabūt pa vienam pārim visu dzīvās pasaules radījumu, kas staigāja, līda pa zemi, peldēja vai lidoja. Par to, cik ilgs laiks pagāja, kamēr tos sadabūja, un cik daudz tas maksāja, mēs varam iz­teikt vienīgi minējumus, jo šie sīkumi nekur nav fiksēti. Kad Simahs gatavojās ievest savu dēlu imperatoriskās Romas sa­biedrībā, viņš sūtīja kalpus uz Āziju, Āfriku un visvisādām ci­tām vietām sameklēt tur meža zvērus cirka izrādēm. Lai dzīv­niekus savāktu un nogādātu Roma, kalpiem vajadzēja trīs gadus. Un runa taču bija, kā jus varat noprast, tikai par četr­kājainajiem un aligatoriem viņi neveda ne putnus, ne čūskas, ne vardes, ne tārpus, ne utis, ne žurkas, ne blusas, ne erces, ne kāpurus, ne zirnekļus, ne mušas, ne moskītus — neko, izņemot pašus vienkāršākos un primitīvākos četrkājainos un aligatorus un arī no četrkājainajiem tikai tos, kas bija piemeroti cīņām arēnā. Tomēr, pat lai savāktu šos vien, vajadzēja, kā jau teicu, trīs gadus, un dzīvnieku pirkšanas un pārvadāšanas izdevumi kopā ar kalpu algām sasniedza četrus miljonus piecsimt tūksto­šus dolāru.

Cik dzīvnieku tur bija? Nav zināms. Katrā ziņā mazāk par pieciem tūkstošiem, jo šis ir vislielākais dzīvnieku skaits, kāds jebkad vests uz Romu izrāžu sarīkošanai, un šo kolekciju sa­vāca nevis Simahs, bet Tits. Taču salīdzinājumā ar Noasa lī­gumā paredzēto tā bija tīrā bērnu spēle. Viņam bija jāsavāc ne vien 146 000 putnu, zvēru un saldūdens dzīvnieku sugu, bet arī pāri par diviem miljoniem kukaiņu.

Saķert tūkstošiem šo būtņu sugu nav tik vienkārši, un, ja Noass nebūtu padevies un atmetis visam ar roku, viņš vēl šo­baltdien meklētu tos svīzdams, kā sacīts trešajā Mozus grāmatā. Taču es nebūt negribu teikt, ka viņš neizdarīja galīgi nekā. Nebūt ne. Viņš saķēra tik daudz radījumu, cik sagāja šķirstā, un pēc tam tvarstīšanu izbeidza.

Ja Noass būtu zinājis visas prasības jau sākumā, viņš sa­prastu, ka neiztiks bez veselas šķirstu flotiles. Taču ne viņam, ne arī viņa Šefam par dzīvnieku sugu skaitu nebija ne jausmas. Tāpēc Noass nepaņēma šķirstā ne ķenguru, ne oposumu, ne indeszobi ķirzaku, ne pīļknābi un palika vēl bez daudzām citām gaužām nepieciešamām dabas balvām, kuras mīlošais Radītājs bija sagādājis cilvēkam un vēlāk aizmirsis, jo tie jau sen bija aizklīduši uz otru pasaules malu, kuru viņš nekad nebija redzē­jis un par kuru viņam nebija ne mazākās sajēgas. Tā nu tie visi gandrīz vai apslīka.

Viņus izglāba nejaušs gadījums. Ūdens bija par maz, lai aiztecētu uz otru pasaules malu. Tā tik tikko pietika, lai applū­dinātu mazu mazītiņu zemeslodes stūrīti, — visa pārējā virsma tai laikā nemaz nebija pazīstama; pastāvēja uzskats, ka tādas vispār nav.

Tomēr iemesls, kas noteikti, nesatricināmi un galīgi lika Noasam aprobežoties ar savāktajām sugām (praktiskiem mēr­ķiem to pilnīgi pietika) un pārējām ļaut iznīkt, bija viens no pēdējo dienu notikumiem: proti, ieradās kāds stipri satraukts svešinieks un atnesa šausmīgas vēstis. Viņš stāstīja, ka bijis ap­meties kalnu un ieleju vidū sešsimt jūdzes no Noasa dzīves vietas un tur redzējis dīvainu skatu: stāvēdams kraujā, kas slejas pār plašu ieleju, viņš ieraudzījis, kā pa to uz viņa pusi veļas melna, bangaina nepazīstamu kustoņu jūra. Drīz šīs milzīgās, riebīgās, viļņojošās gaļas masas grūstīdamās, kaudamās, sliedamās stā­vus, griezīgi kaukdamas, sprauslādamas pagājušas viņam ga­rām. Tur bijuši sliņķi ziloņa lielumā, vardes tik lielas kā govis, neticami milzīgais megaterijs ar savu harēmu, zauri, zauri un vēlreiz zauri, kārta pēc kārtas, dzimta pēc dzimtas, suga pēc sugas, pa simt pēdām garumā, pa trīsdesmit augstumā un divkārt nikni; viens no tiem ne no šā, ne no tā tik stipri iesitis ar asti pilnīgi miermīlīgajam bikasimentālam, ka tas uzlidojis trīs­simt pēdu augstumā, nopūzdamies nokritis pie stāstītāja kājām un izlaidis garu. Svešinieks teica, ka šie milži saklausījuši par šķirstu un nā'kot šurp, proti, glābties no ūdens plūdiem. Un ne­nākot vis pāriem, bet visi, jo nezinot — tā vīrs teica, — ka pa­sažierus ielaižot tikai pa diviem no katras sugas, turklāt arī par šo nolikumu nenieka nebēdātu, vai nu tos pieņemšot šķirstā, vai ari tie parunāšot ar kapteini kādu biezāku vārdu. Stāstītājs piebilda, ka šķirstā neietilpšot pat puse no šī bara; bez tam tie nākot izsalkuši un apēdīšot visus krājumus — zvērnīcu un Noasa ģimeni ieskaitot.

Bībeles vēstījumā visi šie fakti noslēpti. Tur jūs neatradīsiet i ne mazāko mājienu, ka tā bijis. Notikums ņemts un notušēts. Nav pieminēti pat šo milžu vārdi. Tas liecina, ka, tāpat kā visur citur, ļaudis arī bībelēs lieliski prot noklusēt savu neapzinī- gumu, kura dēļ nav pildījuši kādu līguma noteikumu. Tagad, kad kravas pārvadāšana izmaksā tik dārgi un transporta tā trūkst, šie varenie kustoņi taču būtu cilvēkam ļoti noderīgi, tomēr tie ir uz visiem laikiem viņam zuduši. Un zuduši Noasa vainas dēļ. Visi viņi noslīkuši, daži turklāt jau pirms astoņiem miljoniem gadu.