MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

Jā, šo aktu viņi vērtē bezgala augstu, taču, tāpat kā visi citi tā dēvētie cilvēku «labumi», tas ir bezgala nožēlojams. Pat vis­ideālākajā gadījumā šis akts viņiem ir neiedomājami īss, tas ir, raugoties no nemirstīgas būtnes viedokļa. Kas attiecas uz tā atkārtošanu, tad tajā cilvēks ir tik ierobežots, ka … nē, nemir­stīgie to galīgi nespēs saprast. Mēs, kas baudām minēto tīksmi un tās augstāko ekstāzi bez pārtraukuma un apstājas gadsim­tiem ilgi, nekad nebūsim spējīgi pa īstam un ar piedienīgo līdz­jūtību izprast, cik drausmīgi nabagi cilvēki ir attiecībā uz visu, kas saistās ar šo bagātīgo dāvanu, kura, piemītot kādam tik plašā mērā kā mums, padara visus pārējos priekus par tik neno­zīmīgiem, ka par tiem nav vērts pat muti dzisināt.

2. Cilvēku paradīzē visi dzied. Cilvēks, kas Zemes virsū nav dziedājis, tur dzied; cilvēks, kas Zemes virsū to nav pratis, tur tiek apveltīts ar šo māku. Un šai vispārējai dziedāšanai nav ne­jaušs, gadījuma raksturs; tā neapklust ne mirkli; ik dienas tā turpinās no rīta līdz vakaram, pa divpadsmit stundām pēc kār­tas. Un neviens nemūk projām, kaut gan virs Zemes tāda vieta būtu tukša jau pēc divām stundām. Un dziedāt dzied tikai korāļus. Nē, kur nu — vienu vienīgu korāli. Vārdi allaž ir vieni un tie paši, skaitā apmēram desmit. Korālī nav ne jausmas no ritma vai dzejiskuma: «Ozianna, ozianna, ozianna, Kungs Dievs Cebaot, alelūja, alelūja, alelūja, cššš, bum! … A-ā-ā!»

3. Tai pašā laikā visi kā viens spēlē arfas — visi šie miljonu miljoni! — lai gan uz Zemes neatrastos pat divdesmit no tūk­stoša, kuri prastu spēlēt mūzikas instrumentus vai gribētu to iemācīties.

Iedomājieties šo apdullinošo skaņu viesuli — miljonu miljo­niem balsu, kas brēc visas reizē, un miljonu miljoniem arfu, kas ļerina tām pretī! Sakiet man: vai tas nav briesmīgi, vai tas nav riebīgi, vai tas nav nejēdzīgi?

Un atcerieties: tā ir slavas teikšana, komplimenti, glaimi, ze­mošanās! Vai gribat zināt, kas ir ar mieru panest tādus dīvai­nus, trako nama cienīgus aurus? Un kas tos ne tikai pacieš, bet par tiem priecājas un līksmo, kas tos gaida un pat pieprasa? Aiz­turiet elpu!

Tas ir dievs! Es gribu teikt, cilvēku cilts dievs. Viņš sēž tronī, divdesmit četru dižciltīgāko augstmaņu, kā arī citu galminieku pulka ielenkts, nolūkojas uz saviem sajūsmā trakojošajiem pie­lūdzējiem, kas aizņem nebeidzamu jūdžu lielu platību, un smaida un ņurrā aiz labsajūtas, un apmierināts māj uz ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, — esmu gatavs derēt, ka visā bezga­līgajā Visumā vēl neviens nav izdomājis muļķīgāku un naivāku ainu.

Nav grūti noģist, ka šīs paradīzes izgudrotājs nav to izdo­mājis pats, bet paraugam vienkārši paņēmis ceremonijas no kā­das niecīgas monarhijas, kas sameklēta nez kur austrumu pa­žobelēs.

Neviens normāls baltādainais cilvēks nevar paciest troksni. Un tomēr viņi vienā mierā pieņem šādu paradīzi — itin nemaz nedomājot, neprātojot, nepētot — un pat no sirds vēlas turp no­kļūt! Dziļi dievbijīgi sirmgalvji lielāko daļu sava laika veltī sap­ņiem par laimīgo dienu, kad atstās Zemes dzīves rūpes un sāks baudīt minētās vietas svētlaimi. Tai pašā laikā skaidri redzams, cik tā viņu acīs nereāla un cik maz viņi patiesībā tai tic: ne velti viņi nepavisam negatavojas milzīgajai pārmaiņai — nevienu jūs neredzēsiet vingrināmies arfas spēlē, nevienu nedzirdēsiet arī dziedam.

Kā jau redzējāt, šo neparasto kumēdiņu mērķis ir teikt slavu — slavu, ko pauž korālis, slavu, kas izteicas ceļu locīšanā. Tas aizstāj «baznīcu». Turpretī te, zemes virsū, cilvēki nespēj

panest lielas dievkalpojumu devas: stunda un ceturksnis — tas ir lielākais — un arī ne biežāk par reizi nedēļā. Tas ir, svētdie­nās. Vienā dienā no septiņām, un pat šādos apstākļos viņi pēc savas dieva pielūgšanas ceremonijas pārāk neilgojas. Bet ko viņiem sola paradīze? Dievkalpojumu, kas ilgs mūžīgi mūžam, un Svētdienu, kura nekad nebeigsies! Viņiem ātri apnīk pat še­jienes īsā svētdiena, kas nāk tikai reizi nedēļā, un tomēr viņi kāro, lai tā vilktos mūžīgi; viņi sapņo par to, runā par to, savā prātiņā iedomājas, ka tīri vai alkst pēc svētlaimes, kuru tā sola, aizkustinošā vientiesībā iztēlojas, ka tādā paradīzē būs pagalam laimīgi.

Un tas viss notiek tāpēc, ka viņi vispār nespēj domāt: viņiem tikai šķiet, ka viņi domā. Patiesībā viņi domāt nemaz nav spē­jīgi; no desmit tūkstošiem cilvēku neatradīsies pat divi, kam būtu ar ko domāt. Bet kas attiecas uz iztēli… Palūkojieties uz viņu paradīzi! Viņi to pieņem, atzīst un par to sajūsminās. Tā vien pietiek, lai jūs gūtu izsmeļošu priekšstatu par viņu saprātu.

4. Viņu paradīzes autors sabāž tur bez kādas izvēles visas nācijas. Un turklāt uz pilnīgas vienlīdzības pamata; neviena nav nedz augstāka, nedz zemāka par otru; visiem jābūt «brā­ļiem», jāturas kopā kā salipušiem, kopā jāskaita pātari, kopā jālerina arfas, kopā jāvelk ozianna — gan baltajiem, gan meln­ādainajiem, gan ebrejiem, gan visiem pārējiem, atšķirības nav galīgi nekādas. Te, uz Zemes, visas nācijas nīst cita citu, pie tam nav tādas, kura nenīstu ebrejus. Un tomēr ikviens dievbijīgs indivīds šo paradīzi dievina un par varas mākti grib turp nokļūt. Pavisam neliekuļoti. Un, kad uznāk svētā jūsma, viņam rādās, ka viņš to vien alkst kā ietikt tur, krist visām Zemes ciltīm ap kaklu un tik spiest tās pie savām krūtīm!

Cilvēks nudien ir tīrais brīnums! Man gribētos zināt, kas viņu izdomājis.

5. Katram cilvēkam uz Zemes piemīt sava tiesa saprāta, vai nu liela, vai maza; un viņš lepojas ar to, lai kāda tā ari būtu. Viņa sirds pildās ar pašapziņu, arī dzirdot savas cilts lielo do­mātāju vārdus, un viņam ļoti tīk klausīties stāstus par to lielis­kajiem sasniegumiem. Jo viņu dzīslās rit vienas asinis, un, iemantojot slavu sev, šie domātāji padarījuši slavenu arī viņu. «Redziet, ko spēj cilvēka saprāts!» viņš izsaucas un uzskaita visu laikmetu gudros vīrus, atsaucot atmiņā nemirstīgās grā­matas, ko tie dāvājuši pasaulei, tehnikas brīnumus, kurus tie iz­domājuši, un visu slavas spožumu, kādā tie ietērpuši zinātni un mākslu; to priekšā cilvēks noņem cepuri, tikpat kā uzlūkodams karaļus, un neliekuļoti apliecina tiem visdziļāko un sirsnīgāko cieņu, kādu vien spēj izgudrot viņa līksmes pilnā sirds, tā pa­celdams saprātu augstāk par visu, kas vien ir viņa pasaulē, un nosēdinādams to tronī augšā pie debesu velves kā augstāko valdnieku, kam nedrīkst ne pirksta piedurt. Taču pēc tam viņš safabricē paradīzi, kurā nav atrodama pat nožēlojama drusciņa saprāta!

Jūs teiksiet, ka tas ir dīvaini, jocīgi, nesaprotami. Un to­mēr tā, kā es saku, patiešām ir — kaut arī tas izklausītos neti­cami. Sis pilnīgi neliekuļotais saprāta pielūdzējs, kas pelnīti vērtē augstu tā diženo lomu te, Zemes virsū, izdomājis reliģiju un paradīzi, kuras neciena saprātu, necildina to, nedod par to ne plika vērdiņa, vārdu sakot, nepiemin pat, ka tāds pastāv.

Tagad nu jūs droši vien jau būsiet ievērojuši, ka cilvēku pa­radīze iecerēta un uzbūvēta pēc pilnīgi noteikta plāna, kurš paredz ietilpināt paradīzē līdz pat pēdējam sīkumam visu, kas cilvēkam pretīgs, un neietilpināt nevienu vienīgu lietu, kura vi­ņam patīk!

Un, jo dziļāk šo jautājumu pētīsim, jo šis visai dīvainais fakts kļūs skaidrāks.

Tātad iegaumējiet: cilvēku paradīzē saprātam nav vietas, jo tur tam taču nav no kā dzīvot. Tas tur sapūtu viena gada laikā — sapūtu un sāktu smirdēt. Sapūtu, sāktu smirdēt un šādā stāvoklī taptu apvīts ar svētā oreolu. Un tā būtu tīrā laime, jebšu tādus vājprātīgo patversmes priekus spēj izciest vienīgi svētais.