MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

Baznīca joprojām slavina Tikumiskās jūtas kā cilvēka cildenāko īpašību, lai gan ļoti labi zina, ka dievs par tām bijis nepārprotami nelāgos ieskatos un parastajā neveiklībā darījis, ko varējis, lai viņa laimīgie Bērni Paradīzes Dārzā pie tām netiktu.

Tātad Ādams un Ieva tagad zināja, kas ir ļaunums un kā to darīt. Viņi zināja, kā veikt visvisādus nelabus darbus, tai skaitā pašu galveno — to, kas, taisnību sakot, dievam arī bija prātā. Runa ir par dzimumsatiksmes mākslu un noslēpumu. Ādamam un Ievai tas likās lielisks atklājums, un nabaga jaunieši, pār­stājuši bezmērķīgi klaiņāt apkārt, nodevās tam ar visu kvēli, aiz līksmes vai gavilēdami. *

Svētlaimīgās dzīres vēl netuvojās galam, kad viņi izdzirda, ka dievs, izgājis savā parastajā pēcpusdienas pastaigā, soļo pa krūmājiem, un šausmīgi nobijās. Kāpēc? Tāpēc, ka bija kaili. Agrāk viņi to nebija zinājuši. Toreiz viņiem bija vienalga un dievam tāpat.

Tajā neaizmirstamajā brīdī dzima netikumība, ko daži cilvēki līdz šim laikam vērtē visai augstu, kaut gan, protams, nevarētu paskaidrot — kāpēc.

Ādams un Ieva uzradās pasaulē kaili, nepazīdami kauna, — kaili un sirdsskaidri; un tāpat nākuši un nāk pasaulē visi viņu pēcteči. Nāk kaili, nepazīstot kauna, ar skaidrām sirdīm. Nāk tikumiski. Netikumība un netīras domas viņiem jāiegūst no ci­tiem — tā ir vienīgā iespēja. Pirmais mātes kristietes pienākums i ir iedvest savam bērnam netīras domas, un viņa neatstāj šo pie­nākumu novārtā. Viņas puisēns izaug, kļūst par misionāru un dodas pie nevainīgajiem mežoņiem un civilizētajiem japāņiem iedvest šīs netīrās domas tiem. Tā nu arī tie kļūst netikumīgi, sāk slēpt savus ķermeņus un vairs nepeldas kopā kaili.

Cilvēku pieņemtajam rīcības veidam, ko nepamatoti godina par tikumību, nav vienota standarta, un tāds tam arī nevar būt, jo tas ir pretrunā ar dabu un saprātu — tātad mākslīgs izdomā­jums, kas pakļaujas jebkurai iegribai, jebkurai neveselīgai kap­rīzei. Tā, piemēram, Indijā smalka dāma slēpj seju un krūtis, bet kājas, sākot no pašiem gurniem, atstāj kailas, turpretī smalka eiropiešu dāma slēpj kājas un atsedz seju un krūtis. Zemēs, ko apdzīvo vientiesīgie mežoņi, smalka eiropiešu dāma drīz vien f pierod, ka pieaugušie iezemieši staigā pilnīgi pliki, un to kailums vairs neaizvaino viņas jūtas. Astoņpadsmitajā gadsimtā kāds smalks franču grāfs un grāfiene, kas nebija pat attāli radinieki, pēc kuģa bojā ejas vienā naktsveļā tika izmesti neapdzīvotā salā-, kur drīz pazaudēja ari šo apģērba gabalu. Kaunēties sava kai­luma viņi kaunējās — nedēļu. Pēc tam tas viņus vairs neuztrauca un beidzot pilnīgi piemirsās.

Jūs ne reizes neesat redzējuši apģērbtu cilvēku. Jāteic, ka tas nav absolūti nekāds zaudējums.

Atgriezīsimies pie dīvainajām ziņām, kas atrodamas bībelē. Jūs, protams, domāsiet, ka dievs savus draudus neizpildīja un Ādama un Ievas nepaklausība palika nesodīta, jo viņi taču ne­bija radījuši ne paši sevi, ne savu raksturu, tieksmes un vājības un šādā sakarā viņiem, patiesību sakot, nebija jāpakļaujas kāda pavēlēm un jāatbild par savu rīcību. Jūs izbrīnīsieties, uzzinā­juši, ka draudus tomēr izpildīja. Ādamu un Ievu sodīja, un šī ļaundarība vēl šobaltdien atrod dedzīgus aizstāvjus. Nāves spriedums tika īstenots.

Kā jūs būsiet ievērojuši, vienīgais, kas bija vainojams na­baga pārīša pārkāpumā, izbēga no soda un ne tikai izbēga, bet kļuva arī par nevainīgo ļautiņu bendi.

Mūsu dzimtenē mēs, protams, varētu par tāda veida morāli pasmieties, bet šeit tāda rīcība būtu tīrā cietsirdība. Daudziem no šiem cilvēkiem piešķirta spriešanas spēja, taču, kad runa ir par reliģiju, neviens to neizlieto.

Cildenākie vīri jums teiks, ka cilvēkam, kas devis dzīvību bērnam, ir morāls pienākums maigi rūpēties par mazo, sargāt to no nelaimēm un slimībām, apģērbt, barot, pacietīgi panest sava dārguma untumus, sodīt, bet ne cietsirdīgi un tikai paša bērna labuma dēļ; nekad, nekādā gadījumā nepakļaut savu atvasi bez­jēdzīgām mocībām. Dievs dienu un nakti rīkojas ar saviem ze­mes bērniem gluži pretēji, tomēr tie paši cildenie vīri dedzīgi attaisno šos noziegumus, aizstāv un aizbildina tos, un sašutuši atsakās vispār uzskatīt tos par noziegumiem, jo darītājs taču esot Viņš. Mūsu — eņģeļu kopējā dzimtene ir ļoti interesanta zeme, tomēr tajā nav nekā kaut pusi tik interesanta kā cilvēka saprāts.

Dievs tātad izdzina Ādamu un Ievu no Paradīzes dārza un pēc laika viņus vispār nogalēja, darīdams to visu tāpēc, ka tie nepakļāvās pavēlei, kuru viņam nebija tiesību dot. Taču, kā jūs redzēsiet, ar to viņam nepietika. Viņam ir viens morāles kodekss sev un pavisam cits — saviem bērniem. No tiem viņš prasa, lai tie apietas taisnīgi — un lēnprātīgi! — ar noziedzniekiem un piedod viņiem septiņdesmit septiņas reizes, bet pats ne ar vienu neapietas ne taisnīgi, ne lēnprātīgi un tā arī nepiedeva vieglprā­tīgajam, naivajam jauno cilvēku pārītim pat viņu pirmo mazcc pārkāpumu un nesacīja: «Šoreiz staigājiet laimīgi, došu jums iespēju laboties.»

Gluži otrādi! Par niecīgu pārkāpumu, ko citi izdarījuši jau sen pirms Ādama un Ievas dzimšanas, viņš nolēma uz mūžu mū­žiem, līdz laika galam sodīt pat visus šo nabadziņu pēctečus. Un soda tos vēl šobaltdien. Vai lēnprātīgi kā tēvs? Ak nē, ar zvē­risku cietsirdību.

Jūs, bez šaubām, domāsiet, ka tamlīdzīga Būtne gan nepelna sevišķus cildinājumus. Tā ir alošanās: pasaule viņu dēvē par Visutaisno un Visutaisnprātīgo, par Visužēlīgo un Visužēlsir- dīgo, par Visupatiesīgo, Visupiedodošo, Visumīlošo un visu Ti­kumisko Likumu Avotu. Sie sarkasmi dzirdami ik dienas visos šīs pasaules stūros. Taču ļaudis neapzinās, ka tie ir sarkasmi. Viņi domā tos nopietni un izrunā bez mazākā smīna.

Tā nu Pirmais Pārītis aizgāja no Paradīzes dārza, nesdams līdzi lāstu — mūžīgu lāstu. Viņi zaudēja visus priekus, kurus bija pazinuši līdz «Grēkā krišanai», tomēr bija bagāti, jo ieguva kaut ko tādu, kas atsvēra visus pārējos, — proti, viņi iepazina Augstāko Mākslu.

Abi cītīgi to piekopa un bija laimīgi. Dievība pavēlēja viņiem tā darīt, un šoreiz viņi paklausīja. Tomēr labi, ka aizliegums bija atcelts, jebšu viņi tik un tā būtu piekopuši to arī tad, ja to aizliegtu tūkstotis Dievību.

Uz rezultātiem nebija jāgaida. Tos sauca Kains un Ābels. Vi­ņiem uzradās māsas, ar kurām abi zināja, kā rīkoties. Tas no­veda pie jauniem rezultātiem: Kains un Ābels deva dzīvību vairākiem brālēniem un māsīcām. Tie savukārt radīja pulciņu otrās pakāpes brālēnu un māsīcu. Turpmāk ievērot radniecību kļuva grūti, un mēģinājumus ieviest šai jautājumā skaidrību pārtrauca.

Tā nu dievam par prieku Zemes iedzīvotāju skaits no gad­simta gadsimtā vairojas visai produktīvi, jo tanīs laimīgajos laikos abu dzimumu pārstāvji vel spēja piekopt Augstāko Māk­slu pat tajā vecumā, kad viņiem pēc visiem likumiem vajadzēja jau savus astoņsimt gadus trūdēt kapā. Vājais dzimums, mai­gais dzimums toreiz, bez šaubām, sasniedza savu krāšņāko plauksmi, jo spēja savaldzināt pat dievus. īstus dievus. Viņi no­kāpa no debesīm un apbrīnojami jauki pavadīja laiku ar kvēles pilnajām, jaunajām puķītēm. To vēstī bībele.

Ar šo ārzemju viesu palīdzību Zemes iedzīvotāju skaits pie­auga arvien vairāk un vairāk, kamēr sasniedza jau dažus miljonus. Taču Dievība jutās vīlusies. Viņam nepatika cilvēku morāle, kas dažā ziņā patiešām nebija labāka par viņa paša morāli. Vispār tā nepatīkami precīzi atdarināja viņa morāli. Ļaudis izrīkojās gaužām nelāgi, un, nezinādams, kā tos labot, dievs viedi nosprieda, ka tie jāiznīcina. Tā nu bija vienīgā īsteni apgaismotā un vērtīgā doma, ko dieva bībele viņam piedēvē, un tā būtu uz mūžiem nostiprinājusi viņa labo slavu, ja vien viņš būtu spējis pie tās turēties un īstenot to dzīvē. Bet viņš taču vienmēr svārstījās — nelokāmība viņam piemīt tikai reklāmās — un tā arī šis labais nodoms izputēja. Dievs lepojās ar cilvēku; cilvēks bija viņa brīnišķīgākais izgudrojums, viņa mīlulis (tūlīt pēc mājas mušas), un viņš nespēja no tā uz mūžu mūžiem šķir­ties; tā nu galu galā viņš nolēma vienu paraugu izglābt, bet visus pārējos noslīcināt.