MARKS TVENS: VĒSTULES NO ZEMES

Pagāja dažas dienas.

Tās atbilst garam (mūsu) laika periodam, jo debesīs diena ilgst tūkstoš gadu.

Satans izteica dažas apbrīnas pilnas piezīmes par zināmām asprātīgam Radītāja izdarībām, taču nebija grūti viņa slavināju­mos saskatīt sarkasmu. Viņš gan bija izteicis tās konfidenciāli saviem uzticamajiem draugiem, citiem ercenģeļiem, bet daži pa­rastie enģeļi bija vinu noklausījušies un paziņoja Galvenajā štābā.

Par sodu viņu uz vienu dienu — debesu dienu izsūtīja trimda Viņš jau sen bija pieradis pie tamlīdzīgiem sodiem, ku­rus Izpelnījās, pārmērīgi lokanās mēles dēļ. Agrāk viņu bija sū­tījuši uz Izplatījumu, jo citu trimdas vietu nebija, un tur viņš garlaikodamies bija lidinājies pa mūžīgo nakti un arktisko auk­stumu; tagad turpretī viņš nosprieda palaisties tālāk, uzmeklēt Zemi un palūkoties,kā norit eksperiments ar Cilvēci.

Pēc kāda laika viņš — ļoti konfidenciāli — aizrakstīja uz mājām svētajam Miķelim un svētajam Gabrielam par to, ko pieredzējis.

TĀ Ir dīvaina vieta — ārkārtīgi neparasta un interesanta. Pie mums mājās nekā tamlīdzīga nav. Visi ļaudis ir nenormāli, pārējie dzīvnieki visi nenormāli, Zeme ir nenormāla, un pati daba arī nenormāla Cilvēks ir gaužām brīnumaina lieta.

Savā labakajā veidā viņš atgādina nolakotu zemākās kategori­jai eņģeli, bet kad ir pa īstam slikts, tad tas ir kas neiedomā­jams, vārdos grūti izsakāms; vienmēr, visur un visā viņš ir parodija. Un tomēr viņs vienā mierā nemaz neliekuļodams, sauc sevi par «cildenāko dieva radījumu. Stāstu jums skaidru patiesību. Un tā viņam nav nekāda jauna ideja viņš to sludi­nājis un tai ticējis visos laikos. Ticējis tai, un neviens no visas šīs cilts vēl ne reizi nav ievērojis, cik tā smieklīga.

Bez tam — man jālūdz jūs atkal saturēties — viņš uzskata sevi par Radītāja mīluli. Viņš tic, ka Radītājs ar viņu lepojas, tic pat tam, ka Radītājs viņu mīl, mīl līdz neprātam, neguļ nak­tis, par viņu jūsmodams; jā, un ari stāv par viņu nomodā un sarga no likstām. Sis savādnieks lūdz Viņu un domā, ka Viņš klausās. Vai tā nav dīvaina ideja? Un iesvaida vēl savas lūgša­nu ar uzkrītoši kailiem un rupjiem glaimiem un iedomājas, ka Viņš sēž un ņurrā aiz labsajūtas, klausoties tamlīdzīgus aplamus slavinājumus. Katru dienu šis radījums skaita pātarus, mēģinā­dams izkaulēt palīdzību, žēlsirdību un aizsardzību, un lūdzoties tic un cer, kaut gan līdz šim laikam viņa lūgšanas visas līdz pē­dējai palikušas bez atbildes. Taču tāds ikdienējs apvainojums, ikdienēja neveiksme neatņem viņam drosmi — viņš tik lūdzas tālāk. šajā neatlaidībā ir kaut kas gandrīz vai lielisks. Man jūs vēlreiz jālūdz saturēties: viņš domā, ka tiks debesīs!

Cilvēkam ir algoti skolotāji, kas šo pasaciņu stāsta. Viņi stāsta arī par pekli un mūžīgajām elles ugunīm, kur cilvēks nokļūšot, ja neievērošot Baušļus. Kas ir Baušļi? Ļoti interesanta lieta. Savā laikā es jums par tiem pastāstīšu.

«NEESMU jums stāstījis par cilvēku ne mazāko nepatiesību.» Jums man jāpiedod, ja šie vārdi manās vēstulēs dažreiz atkārto­sies; gribu, lai jūs pret maniem stāstiem izturētos ar vajadzīgo nopietnību, bet jūtu, ka gadījumā, ja es būtu jūsu vietā un jūs manā, man laiku pa laikam derētu šāds atgādinājums, citādi mana ticība varētu izsīkt.

Jo nemirstīgam garam cilvēkā viss liekas dīvains. Uzskati par lietām mums ir citādi, mēra izjūta — ne uz to pusi kā viņam, bet vērtību nojēgumi — tik pretēji, ka par spīti mūsu lielajām garīgajām spējām diez vai pats apdāvinātākais no eņģeļiem jebkad spēs līdz galam izprast viņa viedokli.

Te būs raksturīgs piemērs: viņš iztēlojies paradīzi, neietilpnādams tajā augstāko no visām savām baudām — ekstāzi, kas ikviena viņa cilts (tāpat kā mūsējās) piederīgā sirdī ieņem pašu pirmo vietu, — dzimumsakarus.

Te nu cilvēku varētu pielīdzināt ceļiniekam, kas, nonācis svel­mainā tuksnesī, patlaban taisās izlaist garu, bet tad izdzird glābēja balsi, kura piesola visu ilgoto, lūgdama atteikties tikai no kaut kā viena, — un ceļinieks atsakās no ūdens!

Cilvēka paradīze ir uz mata tāda pati kā viņš: dīvaina, inte­resanta, pārsteidzoša, groteska. Tajā, goda vārds, nav atradu­sies vieta nekam, ko cilvēks patiesi augstu vērtē. Tā sastāv vie­nīgi no izpriecām, kas te, uz Zemes, cilvēkam pagalam nepatīk, un tomēr viņš ir cieši pārliecināts, ka paradīzē tas būs tieši viņa gaumē. Vai nav jocīgi? Vai nav interesanti? Un nedomājiet, ka es pārspīlēju, es to nedaru. Minēšu jums faktus.

Vairākums cilvēku nedzied, vairākums cilvēku neprot dzie­dāt, vairākums cilvēku neparko nepaliks tur, kur citi dzied, ja dziedāšana turpināsies ilgāk par divām stundām. Ievērojiet to.

No simt cilvēkiem labi ja divi prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu, un tai pašā simtā neatradīsies pat četri, kam gri­bētos to iemācīties. Arī šo lieciet aiz auss.

Daudzi cilvēki skaita lūgšanas, bet lielākajai tiesai to ne­patīk darīt. Tikai nedaudzi purpina garos pātarus, pārējie izvē­las ko īsāku.

Nedomājiet, ka visiem, kas iet uz baznīcu, patiktu turp iet.

Četrdesmit deviņiem cilvēkiem no piecdesmit Svētdienas ievērošana ir gaužām apnicīgs un garlaicīgs pienākums.

Divas trešdaļas no tiem, kas svētdienās tup baznīcā, pagurst, kad dievkalpojums vēl nav ne pusē, bet pārējie — pirms tas beidzas.

Pats priecīgākais visiem ir brīdis, kad garīdznieks paceļ rokas, lai dotu svētību. Visu baznīcu pāršalc klusa atvieglojuma nopūta, kurā skaidri jaušama pateicība.

Nav nācijas, kas nenoskatītos augstprātīgi uz visām pārējām nācijām. .

Nav nācijas, kas neizjustu pret pārējām nepatiku.

Nav tādas baltās nācijas, kas nenicinātu visas pārējās nā­cijas ar jebkuru ādas krāsu un neapspiestu tās, kad vien var.

Baltie nemēdz saieties ar «melnajiem velniem», nedz arī ar tiem precēties.

Viņi nelaiž tos savās skolās un baznīcās.

Visa pasaule neieredz ebrejus un cieš viņus tikai tad, ja viņiem ir nauda.

Lūdzu jūs visus šos faktus labi iegaumēt. [1]

Tālāk. Nav tāda normāla cilvēka, kuram patiktu troksnis.

Turpretī visiem, kā normāliem, tā nenormāliem, patīk dažā­dība. Vienmuļa dzīve viņiem ātri apnīk.

Katrs cilvēks atbilstoši intelektuālajām spējām, kas viņam piešķirtas, pastāvīgi un nepārtraukti vingrina prātu, un šie vin­grinājumi ir varen būtiska, vērtīga un svarīga viņa dzīves sa­stāvdaļa. Kā visneattīstītākajam, tā arī visizglītotākajam cilvē­kam piemīt kāda kripata dotību, un viņš izjūt lielu apmierinā­jumu, tās parādot, pierādot un pilnveidojot. Palaidnis, kas pār­spēj savu biedru rotaļās, sajūsmas pilns vingrinās tikpat cītīgi kā skulptors, gleznotājs, pianists, matemātiķis un visi pārējie. Neviens no viņiem nevarētu justies laimīgs, ja viņa talantam liegtu izpausties.

Tagad nu jūs dzirdējāt visus faktus. Jūs zināt, kas cilvēkiem patīk un kas nepatīk. Un, raugiet, cilvēce izgudrojusi paradīzi pēc savas saprašanas, pilnīgi bez kāda cita palīdzības: miniet, kāda tā ir! Deru, ka neuzminēsiet, kaut arī lauzītu galvu pusotra tūkstoša mūžību! Pats asākais prāts, kāds vien jums vai man pazīstams, to nespētu, lai arī pūlētos piecdesmit miljonu mūžību. Lai iet, es jums to pastāstīšu.

1. Vispirms atgādināšu jums pārsteidzošo faktu, ar kuru sāku, proti: kaut gan cilvēks, tāpat kā nemirstīgie, krietni vien augstāk par visiem citiem priekiem, dabiski, stāda dzimumsaka­rus, tomēr viņš nav ierādījis tiem vietu savā paradīzē! Viņu jau satrauc pati doma par tiem; iespēja šos sakarus baudīt dara viņu traku; nonācis šādā stāvoklī, viņš ir gatavs likt uz spēles ir dzī­vību, ir labo slavu, ir visu — pat savu muļķīgo paradīzi, lai tikai izmantotu gadījumu un sasniegtu gaužām brīnišķo kulmināciju. No jaunības dienām līdz pusmūžam kā vīrieši, tā sievietes bez mazākā izņēmuma savienošanās aktu stāda augstāk par visām citām baudām, kopā ņemtām, un tomēr, kā jau teicu, tam nav at­radusies vieta viņu paradīzē, to aizstāj lūgšana.