MARKS TVENS - VĒSTULES NO ZEMES

Vārdu sakot, svešinieks pabeidza savu stāstāmo, un Noass saprata, ka viņam jālasās lapās pirms briesmoņu ierašanās. Viņš arī būtu aizbraucis uz karstām pēdām, bet tapsētājiem un mēbeļniekiem, kas iekārtoja viesistabu mušai, vēl bija šis tas jā­nogludina, un šinī sakarā Noass zaudēja vienu dienu. Otra diena pagāja, uzdabūjot mušas uz klāja — to, proti, salasījās sešdesmit astoņi miljardi, turklāt Dievība baidījās, ka arī ar šo skaitu nepietikšot. Vēl trešā diena aizritēja, iekraujot četrdes­mit tonnu augstākā labuma atkritumu mušu uzturam.

Tad Noass beidzot aizbrauca — un tieši īstajā laikā, jo šķirsts vēl nebija pagaisis aiz apvāršņa, kad krastā parādījās briesmoņi, un viņu vaimanas salējās ar tiem sāpju kliedzie­niem, ko izdvesa neskaitāmi raudoši tēvi, mātes un pārbiedēti bērniņi, kas, lietum gāžot, mēģināja ķerties pie viļņu apšļākta- jām klintīm un raidīja kvēlas lūgšanas Visutaisnīgajai, Visu- piedodošajai un Visužēlsirdīgajai Būtnei, kura neatsaucās ne uz vienu viņu lūgšanu jau kopš tā brīža, kad šīs klintis graudiņu pa graudiņam veidojās no smiltīm, un neatsauksies, kamēr gadu tūkstoši tās atkal pārvērtīs par smiltīm.

TrESAJĀ dienā ap pusdienlaiku noskaidrojās, ka viena no mušām aizmirsta krastā. Atpakaļbrauciens bija ilgs un grūts, jo karšu un kompasa nebija un krasta līnija bija izmainījusies līdz nepazīšanai, tāpēc ka ūdens, nepārtraukti celdamies, ze­mienēs pārplūdināja parastos orientierus un kalnu galotnēm piešķīra nepazīstamu izskatu. Taču pēc sešpadsmit dienu ilgiem, nopietniem un apzinīgiem meklējumiem mušu beidzot atrada un, slavas un pateicības himnām skanot, uzņēma uz kuģa, pie tam Noasa ģimene stāvēja ar 'kailām galvām, tā izrādot cieņu pret mušas dievišķīgo izcelšanos. Muša bija nogurusi un izmo­cījusies, kā arī maķenīt cietusi no laika apstākļiem, taču citādā ziņā vesela kā rutks. Cilvēki veselām ģimenēm gāja bojā aiz bada kailajās kalnu grēdās, turpretī mušai barības nebija trū­cis, jo, rāpodama pa neskaitāmajiem līķiem, tā varēja pieēsties puvešu līdz kaklam. Tā nu providences roka izglāba svēto dzī- vībiņu.

Providences roka. Tieši tā. Jo muša nebūt neaizmirsās krastā nejauši. Nē, tas bija skaidrs dieva pirksts. Nejaušību vispār nav. Lai notiek kas notikdams, visam ir savs nolūks. Tas ir nolikts un paredzēts no laika gala uz mūžu mūžiem. Jau Ra­dīšanas rītausmā tas Kungs paredzēja, ka Noass, uztraucies par milzīgo patentēto izrakteņu tuvošanos, ļausies panikai un priekšlaicīgi aizbrauks jūrā, neapveltīts ar kādu ārkārtīgi vēr­tīgu slimību. Visas pārējās slimības viņam būs, un viņš tās va­rēs iedalīt jaunām ļaužu ciltīm, kas uzradīsies pasaulē, bet vienas no pašām lieliskākajām trūks — trūks, proti, tīfa, kaites, kas sevišķi labvēlīgos apstākļos var pacientu, īsti nenomušījot, jauki izkropļot, tā ka viņš izveseļojas un dzīvo ilgu mūžu, pār­vērties par aklu, kurlu, mēmu, vārgu idiotu. Mājas muša ir gal­venā tīfa iznēsātāja, kas nelaimi transportē tik sekmīgi, ka ar savu lietpratību pārtrumpo visus pārējos šī posta sējējus. Tā nu muša pēc iepriekšēja likteņa lēmuma atpalika no šķirsta, lai atrastu tīfa slimnieka līķi, pabarotos no šīs maitas, sakasītu uz savām kājām mikrobus un pēc tam nodotu tos jaunapdzīvotajai pasaulei, kur tie pūlētos tālāk vaiga sviedros. Pateicoties šai mušai, gadsimtiem ritot, miljardiem gultu tika piebāztas ar slimniekiem, miljardiem kropļu grīļodamies klejoja pa pasauli un miljardiem kapsētu pildījās ar jauniem miroņu pulkiem.

Ir ļoti grūti saprast Bībeles dieva raksturu; tas ir gatavais pretrunu jūklis: te viņš ir mīksts kā māli, te ciets kā dzelzs;

vienu bridi viņa morāle izpaužas sīrupaini saldos abstraktos vārdos, otru — velnišķīgos konkrētos darbos; retie labsirdības uzplūdi noslīkst nepārtrauktajā dusmu straumē.

Tomēr, pienācīgi palauzījuši galvu, jūs atradīsiet šī rakstura atslēgu un galu galā to zināmā mērā izpratīsiet. Viņš apbrīno­jami naivā, jocīgā un bērnišķīgā vaļsirdībā pats jums šo at­slēgu ir pagādājis. Tā ir — skaudība!

Manuprāt, jūs būsiet mēmi aiz pārsteiguma. No manām iepriekšējām vēstulēm jums zināms, ka ļaudis uzskata skaudību par sliktu īpašību — par mazisku cilvēciņu pazīmi, par visu mazisko cilvēciņu īpašību, no kuras tomēr kaunas pat paši vis­maziskākie: kad viņiem to piedēvē, viņi uzskata šādu apsūdzību par apvainojumu un, ņemdami palīgā viltu, cenšas to noliegt.

Skaudība. To neaizmirstiet un paturiet prātā. Tā ir atslēga. Ar tās palīdzību jūs turpmāk varēsiet dievu vismaz kaut cik sa­prast, kamēr bez tās viņu nesapratīs neviens. Kā jau teicu, viņš pats atklāti izstādījis šo nodevīgo atslēgu, lai visi to redzētu. Viņš vientiesīgi, vaļsirdīgi, bez mazākā apjukuma pavēsta: «Tev nebūs priekš citiem dieviem zemē mesties, nedz tiem kalpot, jo es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs dievs.»

Redziet, citiem vārdiem sakot, tas nozīmē: «Es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu mazisks dieviņš, sīkmanīgs dieviņš, kas ap­vainojas par visādiem niekiem.»

Sājos vārdos slēpjas brīdinājums: proti, viņš necieš domu, ka citam dievam varētu tikt kāda kripatiņa komplimentu, ar ku­riem viņu svētdienās apber šī jocīgā ļaužu ciltiņa, — viņš grib tos visus dabūt sev, jo vērtē tos gaužām augstu. Viņam tie ir īsta bagātība, tikpat kā zulusam skārda nauda.

Bet pag, neesmu taisnīgs; parādu viņu nepareizā gaismā; aizspriedumi aizvilinājuši mani projām no patiesības. Viņš ne­apgalvo, ka pieprasa sev monopolu uz visām šīm lišķībām; viņš neteic, ka nebūtu ar mieru dalīties tajās ar saviem biedriem — citiem dieviem; viņš tikai saka: «Tev nebūs citus dievus turēt priekš manis.»

Tas ir pavisam kas cits, un man jāatzīst, ka tas nostāda viņu krietni labvēlīgākā gaismā. Dievu bija milzīgi daudz, meži, tā sacīt, čumēja un mudžēja no viņiem, un viņš tikai prasīja, lai tiktu ierindots vienā līmenī ar citiem — ne augstāk, bet arī ne­kādā ziņā zemāk. Viņš labprāt bija ar mieru, ka tie apaugļo ze­mes jaunavas, taču tikai ar tādiem noteikumiem, kādus varētu izmantot arī pats. Viņš gribēja, lai tiktu uzskatīts par līdzīgu citiem dieviem. Uz to nu viņš pastāvēja skaidri un gaiši: lai ne­viens cits dievs i nedomā stāvēt viņam priekšā. Lai soļo ar viņu vienā rindā, tikai ne procesijas priekšgalā, un viņš pats ari ne­pretendē uz pirmo vietu.

Vai jūs domājat, ka dievs spēja palikt pie šis godīgās un slavējamās nostājas? Nē. Pie slikta lēmuma viņš varēja turēties kaut vai veselu mūžību, bet labu aizmirsa jau pirmajā mēnesī. Drīz viņš aizmeta to krūmos un aukstasinīgi pasludināja sevi par vienīgo dievu visā pasaules telpā.

Kā jau sacīju, izskaidrojums tam visam ir greizsirdīga skau­dība: šīm jūtām ir galvenā loma visā dieva vēsturē. Tās ir viņa gara dzīves kauli un miesa, viņa rakstura stūrakmens. Ikviens sīkums, kas kaut drusku aizskar šo viņa vārīgo vietu, liek viņam lēkt vai no ādas ārā un laupa domu skaidrību. Tikko uzrodas mazākās aizdomas, ka varbūt kāds tīko atņemt viņa dievišķības monopolu, šīs jūtas ir klāt kā sauktas. Bailes, ka Ādams un Ieva, nobaudījusi Atzīšanas Koka augli, kļūs «līdzīgi dieviem», sakairināja viņa skaudību līdz tādai pakāpei, ka viņam aptum­šojās prāts un viņš ne tikvien nespēja vairs izturētiet taisnīgi un žēlsirdīgi pret abiem, bet cietsirdīgi un noziedzīgi ņēmās iz­gāzt dusmas pat arī uz abu nevainīgajiem pēctečiem.